VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
 Nejaušā nepārtrauktība [06.06.2013. 21:13] Karīna Jēkabsone, LMA mākslas zinātnes nodaļas 3. kursa studente Mūsu saruna notiek krēslainajā "kim?" izstāžu zālē, kurā vienīgie gaismas laukumi ir projektoru raidītie stari un vientuļš prožektors, kas izgaismo efektīgo instalāciju ar baltiem baloniem, kuri gaisā pacēluši melnu pakaramo. Labākajās askētiskā dizaina tradīcijās ieturēto telpu no strādnieku un pilsētas radītajiem trokšņiem, šķir melns priekškars. | ||||||||||
| Mākslinieks Edgars Lielzeltiņš stāsta par savu pirmo personālizstādi "Nepārtraukts". Efektīgo telpas iekārtojumu ar atturīgu pustumsu un dažiem zīmīgiem gaismas akcentiem, viņš radījis pats, balstoties uz visai pragmatiskiem apsvērumiem – projektoriem nepieciešama aptumšota telpa. Tieši tik vienkārši. Tikpat dabiski viņš atrod savu darbu neparastos risinājumus. Karīna: Pastāsti, kā tu nonāci līdz šai izstādei! Edgars: Principā aizsākums tam visam bija akadēmijā. Te ir arī pāris darbi, kas tapuši akadēmijas laikā. Piemēram, mans diplomdarbs ["Vienas un tās pašas partijas pārspēlēšana"] un studiju darbi, kā "Slēpotājs" [jeb "Ziema"] un "Saņemšanās cilpa". Nav tā, ka es būtu plānojis šo izstādi. Tās iniciators bija Ojārs Pētersons, viņš nāca ar šo ideju. Es radīju šos darbus bez apziņas, ka man būs izstāde. Es arī neturpināju mācības akadēmijā (pagājušajā gadā Edgars absolvēja LMA vizuālās komunikācijas nodaļu – K.J.), jo nebija tās atdeves. Tu uztaisi [darbu] un noliec malā. Sākumā ir tā atdeve, kad ļoti gribas darīt, bet tad iestājas neliels panīkums. Un tāpēc man pašlaik ir akadēmijas mazā pauze. Bet tad nāca tā izstādes ideja, kad es arī sāku domāt, ko es gribu, un patiesībā tie daži darbi bija tie aiz kuriem aizķērās. Es gribēju pateikt to, kas sakrājies un gribējās vienkārši... izdarīt līdz galam. | ||||||||||
 Skats no Edgara Lielzeltiņa personālizstādes "Nepārtraukts" "kim?" Laikmetīgās mākslas centrā. 2013 Foto: Ansis Starks | ||||||||||
| K: Kāpēc izstādei izvēlēts šāds nosaukums? E: Visi izstādītie darbi ir animācijas, kuras veidotas cilpas tehnikā. Cilpas motīvs arī ir kā kaut kas nepārtraukts. K: Tavā izstādes pieteikumā ir metafora par kārtīm un to kombinācijām, kā arī doma par neizbēgamu fiasko. E: Tas bija ievadteksts, kas aprakstīja pašreizējo situāciju. Tā bija sajūta par izstādi, par to kā viņa man ir atnākusi. Ja neturpināšu darīt, uzvaras sajūta nebūs tik salda, bet ja turpināšu – fiasko neizbēgams. Tā ir vairāk vai mazāk spēle. Jā. Tā nav koncepcija. Jo man liekas, ka man tur apakšā ir diezgan vienkāršas lietas, ko es pasaku. K: Tev ir nepieciešamība radīt mākslu? E: Īstenībā pirms kāda laika es gribēju iejusties to cilvēku ādā, kuri var dzīvot vienkārši un neko neradīt, jo es tā īsti nevaru. Bet man tas viss ir sācies ļoti, ļoti sen, jau kopš bērnības. To ielika arī skola (Rīgas Dizaina un mākslas vidusskola – K.J.). Tas jau izstrādājies par tādu kā ieradumu, par lietu, ko tu visu laiku dari un esi darījis. K: Pēc kādiem principiem tu atlasīji darbus? E: Te ir darbi akadēmijai un arī darbi, kas radušies pēc tam. Šīm animācijām es biju izdomājis tehniku, kad es filmēju, pēc tam attēlu apstrādāju, izdrukāju [kadrus] un tad griežu. Es gribēju to visu parādīt. | ||||||||||
 Skats no Edgara Lielzeltiņa personālizstādes "Nepārtraukts" "kim?" Laikmetīgās mākslas centrā. 2013 Foto: Ansis Starks | ||||||||||
| K: Tad bija darbi, kas tapa speciāli izstādei? E: Jā, "Laika smagums" un "Papīra lapa – disciplīna". Piemēram, ideja par instalāciju "Laika smagums" aizsākās apmēram pirms gada. Tolaik man likās, ka man ir ļoti daudz laika un ka viņš netiek izmantots. Es varēju iet uz akadēmiju, es varēju bez konkrēta mērķa staigāt apkārt. Un tad patiesībā bija ļoti viegli. Par to laika smagumu es aizdomājos brīdī, kad viss bija apgriezies par 180 grādiem un es sapratu, ka laika nav vispār. Ka darāmā ir tik daudz, ka to visu vairs nevar paspēt un paliek grūti. Un tad es arī to nosaucu par "laika smagumu". K: Tad jau nosaukums rodas vispirms. E: Patiesībā, jā. Nosaukumi ir pirmie. Tas nenāk kā koncepts. Bet ļoti bieži, faktiski visos darbos parādās kaut kādi vārdu savienojumi, kaut kur izlasītas domas. Man patīk paspēlēties ar šiem vārdiem un nosaukumiem. Ir bijis tā, ka jādomā kaut kāds darbs ar skaņu un tu lasi grāmatu, kur rakstīts, ka – cilvēki visu laiku dzirdēja tādas lietas, par ko nevienam nestāstīja. Un rodas darba nosaukums. Tas ir kā impulss kaut kādai tavai idejai. Lai gan tu patiesībā ar to nesaisti savu domu, bet tad tu to atrodi kaut kādā veidā. K: Kad tev ir nosaukums, kā tu nonāc līdz vizuālam risinājumam? E: Ir dažādi veidi. Piemēram, "Laika smaguma" balonu ideja bija manā skiču kladē. Tās idejas tur ir un kāds cilvēks skatās manu kladi un saka: "O! Rekur, tev baigi forši! Kas tas ir?” un es saprotu: "Vou! Tā patiešām forša [ideja]!” Un tā es sāku to apspēlēt. Tā bija skice, kur ar akvareļu krāsām biju uzlicis pāris punktus. Tobrīd pat nedomāju par baloniem, bet vēlāk tas, ko tu esi darījis, atnāk atpakaļ. Un tad tu sāc domāt, tad tu saproti, ka tie ir baloni, ka tur būs video un kur viņš atradīsies telpā. Vai arī es sēžu mājās, piezvana draugs un saka, ka viņš grib aizbraukt slēpot. Man tā īsti negribas, bet labi, esmu ilgi bijis iekšā, iziešu ārā. Viņš slēpo un es pastaigājos un viņš vienkārši aizslēpo pa lauku un tad es ieraugu to! Ka te ir tā ideja, ko es sēžot istabā, nevarēju izdomāt. Tas ir kaut kāds notikums. Tāpat krāsas izstādē. Es biju ieplānojis, ka šajā izstādē krāsu nebūs. Bet tumsā, pārlaižot skatienu telpai, projektora spilgtajā gaismā uz mirkli iezibas krāsu spektrs... un tas no kā es it kā gribēju atteikties, pēkšņi parādās. Tieši šī nejaušība ir mans lielākais gandarījums. Varbūt izklausās muļķīgi, bet man šis moments ir ļoti svarīgs. Tāpēc vien liekas forši, ka tā izstāde ir. Kad tu ieraugi kaut ko vēl. Es īstenībā pēc tam par to vēl kādu laiku varu padomāt. | ||||||||||
 Skats no Edgara Lielzeltiņa personālizstādes "Nepārtraukts". 2013 Foto: Ansis Starks | ||||||||||
| K: Sākotnējais impulss ir ļoti spēcīgs. Bet tava tehnika ir ļoti sarežģīta un laikietilpīga – ir darbi, kuros tev četrus mēnešus jāizgriež 400 kadri. Vai nav tā, ka impulss vienā brīdī beidzas un tev paliek tikai tā mehāniskā izpildīšanas puse? E: Akadēmijā ir bijis tā, ka es uztaisu darbu skatei, bet pēc tam sēžu vēl trīs mēnešus un pabeidzu tā kā man gribas. Cilpas tehnikā bieži vien ir ļoti liels darba apjoms, kad tu tiešām rēķini, ko tu izdarīsi šodien, ko tu izdarīsi rīt un cik jābūt pēc nedēļas. Es kaut kādā veidā tās domas, kas paliek pie manis, sasaistu kopā ar procesu. Tas ir tas pats darbs. Neviens to neredz, bet es to izbaudu kaut kādā veidā. Tā ir tā mana lieta, kurai es atdodos. Tāpēc man arī patīk tā lielā mocīšanās. K: Mākslas darba radīšanas process ir vairāk attiecināms uz tevi. Cik svarīgs tev ir skatītājs? E: Es īstenībā nekad neesmu domājis par skatītāju. Jo man arī viņš nekad nav bijis. Tāds mērķis man arī īsti nav. Šai ziņā man nav nekādu plānu. K: Vai tev ir svarīgi, ka tu tagad esi publiskā telpā izgājis mākslinieks? Ka tevi vērtēs? Tev tas kaut ko maina? E: Tā īsti jau, ko cilvēki domā, es neuzzinu. Es kaut kā jūtos pārliecināts par sevi, tāpēc es nezinu, vai viedokļi kaut kas to īpaši mainīs. Uz sevi ir grūti paskatīties no malas un pateikt, kas ir mākslas darbs un kas ne. Es arī par to nekad neesmu domājis. Tās pašas notikušās domas man ir ļoti svarīgas. Es atceros tos brīžus, es atceros momentu, kad tas tika izdomāts. Kā es aizbraucu slēpot, kā man parādīja to skici, es atceros vietu, kur izdomāju "Vienas un tās pašas partijas pārspēlēšanu". Tas man liekas svarīgi. | ||||||||||
| Atgriezties | ||||||||||
| ||||||||||
