VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
 "Tikai neprātis negrib dzirdēt, ko par viņa darbu domā citi. Tikai neprātis.." [04.06.2013. 22:05] Paula Lūse, LMA mākslas zinātnes nodaļas 3. kursa studente No 17.aprīļa līdz 10.maijam galerijā „A. Sūna” (Kalēju ielā 9/11) bija apskatāma Roberta Koļcova personālizstāde „Vizuāls”. | ||||||||||
| Pats mākslinieks, sevi dēvējot par "Botāniķi", savu ideju par šo izstādi lieliski apraksta savā mājas lapā, piemēram: "Situācija, kurā mākslinieks cenšas sevi atkārtoti un metodiski novietot, ir rīcība, kuras rezultātā gandrīz tiek saķerts pirmbrīdis, kad domas vairs nav un darbība vēl joprojām fiksē notiekošo. Ļoti individuāli intīms katram. Darbība (zīmēšana) veicina domu, doma veicina darbību, rezultāts ir virpulim līdzīga parādība, kas spēj ieraut un aizkustināt pirmajā brīdī absolūti nesaistītas sfēras."(1) | ||||||||||
 | ||||||||||
| Pirms izstādes atklāšanas apmeklēšanas palasīju Bū Bergstrema grāmatas „Vizuālā komunikācija” nodaļu par saspēli. Domājot par teksta savienojamību ar attēlu, ar sarkanu gerberu dodos uz izstādi. Galvā burtiski iekalts grāmatā minētais – "Būt pārāk daiļrunīgam ir briesmīgi. Jāatstāj taču arī darbs skatītājam."(2) Ar šo cerību, ka māksliniekam būs vakance priekš manis izstādē, arī iesoļoju atklāšanā. Cik daudznozīmīgs tomēr vārdu savienojums – izstādes atklāšana. Divās izstāžu telpās galerijā „A. Sūna” nepārblīvēti izkārtoti izteikti koļcovīgi darbi, kas darināti tušas un akrila tehnikā uz audekla. Mēģinot izlavierēt starp skatītāju (lasīt – runājošu) pūli, tomēr izdodas nedaudz atkāpties un pavērot pašus darbus. Esot tuvumā māksliniekam, uzmanību pievēršu runātajam. Pie viena no man piesaistošākajiem darbiem savas izlekšanas citu darbu vidū – „Atspulgs” – kāds no Koļcova draugiem viņam prasa: „No kura kambara Tu šito izvilki?”. Atbilde bija smiekli un: „Nē, nu rāmis smuks.” Staigājot pa izstādi, atkal sanāca piefiksēt kādu citu dialogu ar mākslinieku, kurā dāma saka Koļcovam, ka darbi tiešām ir iespaidīgi, uz ko viņš atbild īsi un konkrēti – „Tikai neprātis negrib dzirdēt, ko par viņa darbu domā citi. Tikai neprātis.. ” | ||||||||||
 | ||||||||||
| Kārtējo reizi domājot par darbu saspēli ar nosaukumiem, pievēršu tam pastiprinātu uzmanību. Šajā izstādē darbu nosaukumi vairāk darbojās kā sajūtu radītāji, tiem nebija skaidrojoša funkcija, piemēram, „Spirdzinošā pēcpusdiena”, „Jautājumi ir uzdoti, atbildes nav saņemtas”, „Eksistenciālas pārdomas par neeksistenciāliem šī rīta notikumiem” u.c. "Gudri veidota abu valodu saspēle spēj pastāstīt interesantu stāstu, daudzkārt pārspējot katra atsevišķā izteiksmes veida iespējas. Rezultātā rodas spēcīgāka vēstījuma efekts, jo intelektuālais, vārdiskais elements tiek apvienots ar emocionālo, vizuālo."(3) Un tas savukārt mani vedināja uz pārdomām par to, kādu sajūtu rada katras izstādes apmeklējums. Pēc izstādes pirmo reizi pēc ļoti ilga laika perioda beidzot nekur neskrēju, tieši otrādi – gāju, cik vien lēni iespējams, domājot par izstādes radīto pēcgaršu, par mākslas iedarbību uz prātu vai varbūt dvēseli, kas zina. "Pēc muzeja apmeklēšanas no tā vairs neiziet ar tādu pašu dzīves izjūtu, kā ieejot tajā; ja patiešām piedzīvo mākslu, tad pasaule ir kļuvusi gaišāka, pasaule ir kļuvusi vieglāka."(4) Un tieši tā arī es jutos. (1) www.kolcovs.com (2) B. Bergstrems. „Vizuālā komunikācija”. – Jāņa Rozes apgāds, 2009. – 220.lpp. (3) Turpat – 223.lpp (4) Hanss-Georgs Gadamers. Skaistā aktualitāte. – Zvaigzne ABC, 2002. – 63.lpp. | ||||||||||
| Atgriezties | ||||||||||
| ||||||||||
