VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
 Kurpes!.. āda, papēži, liestes [31.05.2013. 11:57] Anete Ozoliņa, LMA mākslas zinātnes nodaļas 3. kursa studente Saruna ar apavu dizaineri Larisu Timmermani | ||||||||||
| Ar Larisu iepazinos savā darbā – apavu veikalā LILIMILL, ar ko Larisas un viņas vīra Aldoņa Timermaņa firma ALD kopīgo telpas. Viņi izgatavo individuālus pasūtījumus, katrs apavu pāris ir īpašs un neatkārtojams. Dizaina izstrādē var piedalīties arī pats klients, norādot savas vēlmes un nepieciešamības. Tā, pa vidu darba gaitai, vēlējos uzzināt ko vairāk par šo simpātisko un dzīvespriecīgo sievieti, kura visu mūžu veltījusi kurpēm, kas un kā viņu ir atvedis šeit un tagad. Saruna notika krievu valodā. Larisa ir dzimusi un uzaugusi Krievijā – Pleskavas apgabalā, studējusi Pēterburgā, bet darba gaitas uzsākusi Rīgā apavu rūpnīcā “1. maijs”. Larisa ar vīru iepazinās darbā , kur viņš strādāja par kurpnieku, bet viņa par konstruktoru-dizaineru. Kā tad sākās lielā kurpju mīlestība? Vai jau no bērnības? Nē, lielā mīlestība sākās ar mācībām. Zīmēt es mācēju, bet man labi padevās matemātika. Visi domāja, ka iešu pa to līniju. Mamma gribēja, lai eju uz piensaimniecību, jo biju tik tieviņa. Beigās izdomājām, ka jāiet uz vieglo rūpniecību Ļeņingradā (tagad Sanktpēterburgā) Tekstila un vieglās rūpniecības institūtu. Izvēlējos tur mācīties apavu dizainu, jo drēbes visi māk šūt, bet apavus izgatavot - tas ir jāmāk. Tā arī iemīlēju kurpes. Kas bija interesantākais mācībās un kas – visgrūtākais? Interesantākais bija radošais, ar dizainu saistītais – zīmēšana, gleznošana, kompozīcija. Inženieru priekšmeti nebija interesanti, nesaistīja tā daļa. Aparāti un mašīnas, termodinamika, materiālu īpasības un tādi visādi, jo mūs gatavoja rūpnīcām. Kur gājāt praksi? “Vissavienības apavu modeļu namā”. Tur bija labākie speciālisti visā PSRS. 2 reizes tur biju. Mums uzdeva uzdevumus, un mēs tur strādājām. Skatījāmies, kā viņi strādā, viņu kolekcijas, bija interesanti. Padomju laikos darba vietu noteica tas, par ko izmācies. Vai bija kāda izvēle, kurā rūpnīcā tieši modelēt apavus? Tā īsti nebija. Institūtā izvietoja sarakstus ar darba vietām un uz kurieni var braukt strādāt. Rindas kārtībā visi gāja iekšā, un sāka ar teicamniekiem. Atzīšos, teicamniece nebiju. Varēja gadīties visādi, bet mana tante strādāja Rīgas Tekstila un vieglās rūpniecības rūpnīcā un uzrakstīja man uzaicinājumu strādāt tur. To gan varēja atteikt, bet man paveicās. Riskēju un braucu uz Rīgu. Strādāju “1. maijā”. Kāds bija pirmais iespaids par Rīgu, par rīdziniekiem? Rīga – lieliska pilsēta. Tas bija kā atbraukt uz ārzemēm. Citas vitrīnas, cilvēki stilīgāki. Rīga noteica modi. Visi interesantākie raidījumi bija no Rīgas, piemēram, “Varavīksne”. Te bija laba āda, papēži liestes.. Modelējot apavus rūpnīcai, tomēr ir liela atbildība. Visiem būs jāvelk tieši tādi apavi. Jā!! Ražo apmēram 1000 dienā, tā konkrēti neatceros, bet daudz, atbildība liela. Ja ir kļūda, iedomājies, cik naudas ir vējā! Daudzas reizes modeli pārbauda. Visi pasaka, ka ir labi. Bija patīkami satikt cilvēkus savos apavos. Jācenšas izpatikt sabiedrības vēlmēm, bet reizē arī vadībai. Vai tā bija liela problēma? Grūti. Kaudze ar normām, kuras jāievēro. Un vajadzēja izlīdzēties. Visu nevareja atļauties. Vajadzeja lēti un labi. Normas jau bija visiem ražotājiem vienas. Mūsu apavi skaitījās vieni no labākajiem. Viņus daudz varēja valkāt. Cilvēki stāvēja rindās, lai nopirktu mūsu apavus. Kā tā dizaina radīšana notika? Mums uzdeva uzdevumu. Bija jāizveido modeļi pēc konkrētas liestes, jātaisa skices. Jāveido neskaitāmi paraugi, lai redzētu, vai tas ir izdevies. Tad katram dizainerim bija sava kolekcija, kura bija jārāda Mākslinieku padomei – direktori, inženieri, u.c., kuri skatījās un lika atzīmes. Labākos ražoja. Šīs izstādes organizēja pa reģioniem, bija ļoti interesanti. Dizaineri no Viļņas, Tallinas. Katram savas idejas. Nomāja autobusus, modeļu un dizaineru daudz. Pēc izstādes bija Jarmarka. Atbrauca veikalu pārstāvji veica pasūtījumus. Tā rūpnīcas zināja, cik daudz ražot. Tātad sanāk kā mūsdienu izstādēs? Jā, līdzīgi. Kur notika šīs izstādes? Reģiona hudsaviet (Mākslinieku padome) bija Viļņā, varbūt vēl kaut kur. Jarmarka bija Maskavā. Tātad varēja pasūtīt Rīgā, bet pārdot Kaukāzā? Jā. Pierakstīja visu – krāsas, daudzumus, izmērus. Vai bija interesanti? Kādā mirklī neapnika? Bija ļoti interesanti! Mūsu paraugs bija “Vissavienības apavu modeļu nams”. Viņi izgatavoja modīgus apavus un parādīja virzienu, kāda jāstrādā. Dažreiz arī viņu modeļus ražoja rūpnīca. Aldonis strādāja arī tur par kurpnieku. Jūs ar savu vīru iepazināties apavu rūpnīcā. Nebija grūti strādāt kopā? Nebija grūti strādāt kopā, protams, visam savi plusi un mīnusi. Man patīk, ka mums ir kopīgas intereses un darbība. Vai bija arī kādas atkāpes no stingrā darba rūpnīcā? Ļāva arī veidot mākslinieciskos paraugus, kurus neražoja. Bija interesanti komandējumi uz Maskavu un Pēterburgu, lai redzētu modes tendences, izstādes. Rūpnīcā deva arī mākslinieciskās brīvdienas, varēja iet uz muzejiem, izstādēm. Pēc tam bija jāraksta atskaites, ko redzēji, kas patika. Mūsdienās viss ir internets. Tad bija žurnāli, izstādes, nekā citādi nevarēja iegūt informāciju. Bet televīzija? Jā, bet maz pārraides. Nebija Fashion TV. Tagad informācijas ir gūzma. Kā bija pēc perestroikas? Sāka izmirt rūpniecība. Pēc kura gada beidzāt tur strādāt? Ap 1993. gadu beidzu tur strādāt. Aldonim firma tika nodibināta 1991. gadā. Vai strādājāt arī tur? Palīdzēju viņam, paralēli strādāju. Aizgājāt, kad slēdza? Tur samazināja, samazināja. Es aizgaju pirms vēl beidza pastāvēt. Sākumā aizgāju uz citu firmu, bet beigās pie Aldoņa. Bailīgi bija, kad strādā bez konkrētas algas. Mēs paši sev noteicēji, neviens mums nemaksā. Arī tagad vēl tā nedaudz bailīgi. Bet kā ir ar radošo? Jūs tagad gatavojat apavus pēc pasūtījuma. Vai grūti sajust cilvēku? Grūti, ja nepazīstams. Ar pazīstamiem vieglāk. Tu jau zini, kāds viņš ir, kāds stils. Tad var piedāvāt kaut ko ieteikt. Ir klienti, kuri zin, ko grib. Tad svarīga loma ir komunikācijai. Ko viņš grib, ko es saprotu. Tad var piedāvāt kaut ko papildus. Cilvēki ir kaprīzi? Dažādi. Ir kaprīzi, ir mierīgi. Ir tādi, kas visu laiku jauki, bet saņemot kurpes pārvēršas. Pārsvarā cilvēki ir jauki. Tik daudz radīts, kāda ir sajūta? Ai, negribās neko mest ārā! Paskatos fotogrāfijas – jā, bija arī tāds. Būtība jau nemainās, nedaudz forma varbūt, bet viņas jau iet uz apli un atkal atgriežas. Noteikti ir tāds profesionāls niķis, vienmēr aplūkot cilvēka apavus. Savējos bieži gadās redzēt? Sakumā bija, vai! Sākot studēt visu laiku skatījos! Kad ražoja manus modeļus, gāju pa ielu un skaitīju savējos. Daudz bija? Jā, dienā 5-6-30. Tagad es vairs nezinu, noteikti, ka pievēršu uzmanību, bet man tas ir tik dabiski kā elpot. Bet ir jau lepnums. Un kā no malas redzēt? Jā, protams. Man ir klienti tādi, kuri nesaka, kur gatavo apavus, lai nevienam tādi vairs nebūtu. Prieks arī bija, kad LILIMILL Frančesko* parādīja īkšķi uz augšu, ka ir labs. No malas... nu katrs jau pa savam ģērbjas, citam izceļas, citam pazūd, jo viņš tāds pelēks. Ko var pateikt par personību pēc apaviem? Ja tā nopietni padomā, daudz. Stilu, kā kopā ar tērpu izskatās, vai citreiz to, ka stila nav. Pēc tā cik akurāti nēsā, kopj, cik akurāts cilvēks. Turību.. stils protams, arī ar to saistīts, cik kuram naudas. Bet ne vienmēr, jo arī ar nelielu naudas daudzumu var labi izskatīties. Un tā mēs būtu varējušas runāties un filosofēt par kurpēm un cilvēkiem vēl ilgi, bet abām pieteicās klienti, un mēs devāmies palīgā! Kurpes, kurpes! Lai dzīvo kurpes! *Frančesko Vespasiani ir itāļu zīmola LILIMILL viens no radītājiem. Viņa ģimene ar kurpju ražošanu nodarbojas jau no 1960. gadiem. | ||||||||||
| Atgriezties | ||||||||||
| ||||||||||
