VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
 Smilšu un gaismas stāsts [31.05.2013. 11:32] Guna Zandere, LMA mākslas zinātnes nodaļas 3. kursa studente Saruna ar smilšu animācijas mākslinieci Zani Pumpuri-Prāmnieci | ||||||||||
| Izmantojot smiltis un savas rokas, uz gaismas galda tiek radīti dažādi tēli un ainas. Ar pāris roku kustībām viens tēls tiek pārvērsts par citu, un pamazām veidojas stāsts. Tā top smilšu animācija. Zane pēc Rīgas Mākslas skolas (tagad Māras Muižnieces mākslas skola) absolvēšanas iestājās Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē, jo šķita, ka mākslas kādam laikam būs gana. Bet, kā jau dzīvē tas mēdz notikt, kāds ceļa pagrieziens viņu aizveda atpakaļ pie radošuma. Nu jau vairāk kā gadu Zane uzstājas ar smilšu mākslas priekšnesumiem dažādos pasākumos visā Latvijā. Viņa ir piedalījusies Moller Auto Krasta zīmola maiņas pasākumā, Rietumu bankas pasākumā Palladium koncertzālē, Sv.Pāvila baznīcas Ziemassvētku vakara dievkalpojumā, Laimas saldējumu degustācijas pasākumā Vērmaņdārzā, COCA COLA Hellenic Baltijas mārketinga konferencē un daudz kur citur. Guna Zandere: Kā tas sākās? Tu gāji pie smiltīm, vai smiltis atnāca pie tevis? Zane Pumpure-Prāmniece: Tās atnāca pie manis. Viss sākās estētikas skolā „Sparģelītis”, kur strādā mana mamma. Viņa gribēja radīt nodarbības bērniem, kuru nav nekur citur, un pamazām mēs nonācām pie idejas, ka tā varētu būt zīmēšana smiltīs ar nosaukumu „Smilšu kino”. Sākumā tās bija plānotas tikai kā lokālas nodarabības bērniem, taču interese pieauga un mēs sākām piedāvāt zīmēšanu smiltīs kā radošo darbnīcu izbraukumu pasākumos. Ar laiku mēs ar mammu sapratām, ka šādi pasākumi vairs organiski neiet kopā ar bērnudārzu, un, ka „Smilšu kino” būtu jāsāk dzīvot sava dzīve. Tā radās atsevišķs uzņēmums SIA „Deserto”, kas piedāvā „Smilšu kino” izbraukumu pasākumus un arī ražo smilšu zīmēšanas galdus ar iespēju tos iegādāties. G.Z.: Kā tu nonāci no radošo darbnīcu vadīšanas, līdz tam, ka pati uzstājies, radot stāstus smiltīs? Z. P.-P.: Sākumā es principiāli izvairījos no jebkādiem paraugdemonstrējumiem, jo nejutos vēl tik prasmīga, lai pati zīmētu. Teicu: „Nē. Atvainojiet, mēs ar to nenodarbojamies”. Bet interese tieši par priekšnesumiem bija ļoti liela, un pamazām, arvien vairāk trennējoties, es sajutu sevī spēku, ka es varētu to darīt. Dzirdēt visas pozitīvās atsauksmes pēc pirmajiem pasākumiem bija liels iedrošinājums turpināt. G.Z.: Smilšu tehniku tu esi apguvusi pašmācības ceļā. Vai ir kaut kādi paņēmieni, ko tu tagad esi apguvusi, bet būtu bijis vieglāk, ja kāds tos būtu iepriekš parādījis? Z. P.-P.: Jā, noteikti. Daudzus knifus es atkodu skatoties dažādus youtube smilšu animācijas video, ko veidojuši mākslinieki citur pasaulē. Taču galvenokārt es būtu ļoti gribējusi, lai kāds uzreiz man iedod pareizās smiltis, ar kurām ir daudz vieglāk strādāt! G.Z.: Ar kādām smiltīm ir vieglāk strādāt? Z. P.-P.: Jo smalkākas smilltis, jo labāk. Tad ir iespējams izzīmēt detaļas un arī smilšu plūdums ir atšķirīgs. Pašā sākumā mēs zīmējām ar parastajām jūrmalas smiltīm, un man šķita, ka es vienkārši galīgi neprotu darboties šai tehnikā, jo man nekas nesanāca. Bet tad, skatoties citu mākslinieku video un saprotot, ka es daru identiskas kustības un man tomēr tas izskatās savādāk, dzima cerības stars, ka laikam tomēr tās smiltis nav īstās. Un tā es diezgan ilgstošos un mokošos meklējumos devos pretī savām smiltīm. Šobdrīd esmu atradusi ļoti smalkas smiltis, taču joprojām skatos un interesējos, kādi smilšu varianti vēl ir pieejami Latvijā. G.Z.: Kāds ir smilšu stāsta radīšanas process? No idejas līdz rezultātam. Z. P.-P.: Man ilgākais posms ir tieši ideju meklēšana, skicēšana un idejas sakārtošana. Es zinu, kādu iespaidu es gribu panākt, un tad ir jāmeklē ceļi, tēli un izteiksmīgas zīmējumu pārejas, lai vizualizētu savu ieceri. Visvairāk man patīk tas brīdis, kad esmu izlauzusies cauri šim posmam un sāku zīmēt smiltīs. Tad viss it kā nostājas savās vietās un atliek vairs tikai uztrenēt roku kustības, lai stāsts risinātos veikli un dinamiski. G.Z.: Kas tavuprāt ir izšķiroši, lai radītu labu smilšu animāciju? Z. P.-P.: Noteikti pārsteigums. Manuprāt cilvēki ir iemīļojuši smilšu animāciju tieši tādēļ, ka ir šī iespēja attēlu nemitīgi mainīt un pārveidot. Pārsteiguma moments, kad no kaut kā viena, pēkšņi rodas kaut kas pilnīgi cits. Tas ir tas, kas atšķir šo tehniku no citām. G.Z.: Vai ir kādas atšķirības tajā, ko tu zīmē priekšnesumam „dzīvajā” un tam, ko tu filmē? Z. P.-P.: Jā! Priekšnesumā ļoti svarīga ir stāsta dinamika. Nedrīkst tērēt laiku un garlaikot cilvēkus, zīmējot daudz sīkas detaļas. Savukārt montētajos video var atļauties lielāku detalizāciju, jo visu lieko materiālu var izgriezt ārā un nerādīt cilvēkiem „melno darbu”. G.Z.: Kā ir ar uztraukumu uzstājoties? Z. P.-P.: Nu, kā jau visiem. Bet, protams, jo vairāk zīmē un uzstājas, jo vieglāk. Ļoti palīdz tas, ka pirms priekšnesuma telpa tiek aptumšota. Nodziest gaismas, tu noliecies pār galdu un saproti, ka faktiski tas ir tā pat kā mājās – tu un smiltis, neko citu nevar redzēt. Varbūt vienīgā atšķirība ir tā, ka kaut kur nozibsnī fotoaparāts vai atskan kāds izsauciens no zāles. G.Z.: Kā tu izvēlies stāstu tematiku? Z. P.-P.: Stāsta tematiku parasti izvēlas klients. Viņam ir sava vīzija par to, ko viņš vēlas lai es atainoju. Parasti tas ir stāsts par viņa uzņēmumu, nozari vai par kādu konkrētu pasākumu. Ja klientam nav vīzijas, tad būtu maza varbūtība, ka man izdotos uzminēt to, ko viņš vēlas. G.Z.: Vai ir viegli sastrādāties ar tik dažādu nozaru pārstāvjiem? Z. P.-P.: Varbūt ar kādu ir vieglāk, ar kādu ir grūtāk, bet kopumā, lielu problēmu nav bijis. Gan man, gan pasūtītājam jau tas mērķis ir viens – lai cilvēkiem patīk un ir interesanti. Es domāju, ka tas arī ir tas, kas mums palīdz sastrādāties. G.Z.: Ar kādām grūtībām tu sastopies savā darbā? Z. P.-P.: Visgrūtāk ir tad, ja daudzi pasākumi iekrīt cieši kopā un nevar paspēt pārslēgties no viena, kad jau ir jādomā par otru. Vai pat citkārt sanāk vienlaicīgi strādāt pie vairākiem stāstiem. Tad ir grūti, jo rodas sajūta, ka es vairs neietveru priekšnesumā kādas savas emocijas vai izjūtas, bet gan nodarbojos ar ražošanu. G.Z.: Kā ir mainījies tavs stils, kopš laika, kad iesāki? Z. P.-P.: Es nezinu, vai no sava stila var aizbēgt, lai gan es reizēm cenšos. Bet drīzāk jau tā prasme ir augusi. Gan ideju ģenerēšanā, gan tīri tehniskā ziņā. Ir sarasts ar smiltīm un ir priekštats par to, ko var un ko nevar smiltīs izdarīt. Līdz ar to ir daudz vieglāk uzbūvēt priekšnesumu. G.Z.: Šī māksla ir ļoti gaistoša. Protams, ir iespēja nofilmēt vai nofotografēt, bet vai dažreiz nav tā, ka ir žēl kādu bildi aizslaucīt? Z. P.-P.: Laikam nē, jo es parasti tiešām filmēju, vai arī nofotografēju to, kas ir izdevies. Bet pasākumos gan nereti ir tā, ka cilvēkiem negribas uzzīmēto izjaukt. Arī redzot manu prekšnesumu, vai kādu zīmējumu, viņi noelšas: „Ai, kā jūs tā varat ar tik vieglu roku to visu noslaucīt?” G.Z.: Tad, kad cilvēki nāk paši zīmēt, kādas visbiežāk ir viņu emocijas? Z. P.-P.: Pārsvarā ļoti pozitīvas. Mani vienmēr patīkami pārsteidz tas, ja nāk zīmēt cilvēki, kuri ikdienā nav saistīti ar mākslu. Piemēram, kungi labākajos gados, vai arī jaunieši mēdz ļoti aizrautīgi zīmēt. Varbūt tā ir kā atgriešanās bērnībā, kad, es domāju, katrs no mums ir kaut reizi zīmējis jūrmalā smiltīs. Katrā ziņā, cilvēkiem tiešām patīk to izmēģināt! Un psiholoģiski, manuprāt, cilvēkiem palīdz tas, ka smiltis ir tik gaistošas un jebkurš zīmējums ir ātri izlabojams vai nodzēšams – un nav jāuztraucas, ka kaut kas, kas nav izdevies, paliks taustāmā formātā. G.Z.: Runājot par bērnību, kas ir tava agrākā atmiņa, ko tu nosauktu „Es un māksla”? Z. P.-P.: Es nezinu, vai agrākā, bet es atceros, ka bērnībā gāju uz dažādiem mākslas pulciņiem. Un tad vēlāk pamatskolā, zīmēšanas stundās man puiši šad tad maksāja piecdesmit santīmus par katru zīmējumu, ko es viņu vietā uzzīmēju. Vienīgais ar ko es nevarēju „piepelnīties” bija uzdevumi par siltajiem un vēsajiem toņiem. Es tik tiešām nesapratu! Cik labi, ka tagad man iznāk darboties ar vienkrāsainu materiālu! (Smejas) Lai gan reizēm tās krāsainības pietrūkst. Gribētos kādreiz paņemt molbertu, aizbraukt plenērā un kaut ko sulīgi krāsainu uzgleznot. G.Z.: Kas tev sagādā vislielāko gandarījumu, strādājot ar smiltīm? Z. P.-P.: Ja izdodas cilvēkus pārsteigt un iepriecināt. Lai cik šī tehnika neliktos jau atpazīstama, vēl aizvien ir cilvēki, kas redz to pirmo reizi. Ir tiešām liels prieks, kad ar priekšnesumu un radošo darbnīcu izbraukumiem ir iespēja iepazīstināt cilvēkus ar jaunu mākslas veidu un sagādāt viņiem jaunas emocijas. Kā arī, saistībā ar šo galdu ražošanu, nesen esam saņēmuši ergoterapeitu un mākslas terapeitu atzinumus, ka tie ir noderīgi arī terapijās un var palīdzēt bērniem un pieaugušajiem ar dažādām saslimšanām. Ir gandarījums zināt, ka tu piedāvā nevis tikai kārtējo izklaidi, bet kaut ko tādu, kas var cilvēkiem patiešām palīdzēt atveseļoties un justies labāk. | ||||||||||
| Atgriezties | ||||||||||
| ||||||||||
