VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
 Interesantākais cilvēks, ko es esmu saticis... [31.05.2013. 09:24] Laura Plūmiņa, LMA mākslas zinātnes nodaļas 3. kursa studente Intervija ar Robertu Koļcovu notiek viņa dzīvoklī Pārdaugavā, laikā, kad Agijas Sūnas galerijā ir apskatāma viņa personālizstāde “Vizuāls”. Vasaras sākums turklāt ir laiks, kad mākslinieks ierāda mākslai otrā plāna lomu un pārceļas uz Mellužiem, lai baudītu to, ko cilvēkam var sniegt daba. | ||||||||||
| Varētu domāt, ka šai laikā steidzīgais Koļcovs nevarēs atvēlēt laiku ilgākai sarunai, taču plānotās stundas vietā tā izstiepjasgandrīz uz trim stundām. Saprotu, ka Koļcovs ir nevis steidzīgs, bet gan vienkārši ļoti darbīgs. Ik pa brīdim sarunā iesaistās arī viņa sieva Dace (jeb Dačuks, kā Koļcovs viņu vienmēr sauc). Blakus dzīvoklī ir mākslinieka darbnīca, kur viņš strādā pats un arī māca zīmēt un gleznot jauniešiem. | ||||||||||
 Roberts Koļcovs. 2013 | ||||||||||
| Sākums Laura Plūmiņa: Kā tu nonāci līdz mākslai? Vai bija citi varianti? Un kādi? Roberts Koļcovs: Bija citi varianti, bet sanāca tā, kā sanāca. Mammas bračka bija mākslinieks – Gaidars Jēkabsons. Viņam bija otas un krāsas, un krāsainie flomasteri. Bērnībā man nepārtraukti bija visādi projekti – kaujas lauki no plastilīna galda izmērā, cilvēkus es taisīju no drātiņām, viņiem bija zobeni, šķēpi, bija kavalērija, zirgi. Tad man bija visādi sadzīves priekšmeti, piemēram, arbaleti. Tas bija darbs ar rokām. Ja bērnam tiek radīta iespēja darboties ar rokām, tad viņš agri vai vēlu kļūst par cilvēku, kurš to prasmi lieto. Vai varēja būt citādāk? Jā, varēja. Pie tam varēja būt citādāk arī vēlākos posmos, ne tikai bērnībā. Mani draugi bija ar sodāmībām par zagtiem motocikliem un ko tik vēl ne. Tas fons nebija ļoti labvēlīgs, bet es kaut kā esmu izsprucis. Iespēju bija daudz, es varēju mierīgi nebūt mākslinieks. L.P.: Un pirms Akadēmijas tu mācījies.... R.K.: Lietišķās mākslas vidusskolā. Es turklāt stājos Rozentāla mākslas vidusskolā. Biju iesniedzis dokumentus, gāju uz eksāmeniem, bet izrādījās, ka esmu aizgājis par vēlu. Bet esmu pateicīgs liktenim, ka tā. Jo lietišķā skola tajā laikā bija tāda kā izredzēto celle. Pirmkārt jau forma nebija jānēsā, kas visur citur bija. Tur bija visādās modes un man likās, ka tur citādāk uzvedas un tur kaut ko citu domā un runā. Toreiz tā bija vienīgā vieta, kur varēja bez formas pēc astotās klases turpināt mācības. L.P.: Kādā novirzienā tu mācījies? R.K.: Es godīgi pabeidzu tēlniekus, biju kaut kāds trešās kategorijas restaurators. Pēc tam iestājos darbā, iekārtojos Rīgas Labiekārtošanas kombinātā. Tā arī bija fantastiska pieredze. Kombināts iekārtoja Rīgu svētkiem. Bija baigie apjomi, piemēram, brandmūri vai stacijas laukums. Mana otrā izstāde Rīgā saucās “Berta”, tas ir Vīlipsona meitas vārds, un tā notika stacijas laukumā. Pa visu stacijas laukumu Vīlipsona un Koļcova izstāde “Berta”. Tas bija baigais medijs. To es varēju iegūt tikai tāpēc, ka strādāju pilsētas noformēšanā. L.P.: Cik Tev bija gadu? R.K.: Tas bija lietišķās skolas laikā, kad es pa vasarām sāku piestrādāt. Bija visādas liela apjoma kino reklāmas, kuras varēja taisīt ar sauso otu. Tāpēc arī vēlāk es lielos pasākumos bez kādas aizķeres biju gatavs startēt, jo to apjomu tu vari pavilkt, tu zini, kā tikt galā ar lielām lietām. Kur tev vajag palīgus, kur – nē, kur var ar rullīti... To nedod ne "rozentāļi", ne "lietišķie", to dod tas, ka praktiski jādara. Tur bija arī ļoti laba materiālā bāze – sabuļādas otiņas, labas eļļas krāsas, kuras spieda spainī caur veļas rulli. Pilnu spaini vajadzēja piespiest ar eļļas krāsām, jo ar tām gleznoja brandmūrus. Tas viss maksāja neprātīgu naudu. Man iedeva noformēt Vērmanes dārzu. Es biju uztaisījis tādus cilvēkus ar aizšūtām acīm. Drausmīgi, saproti, mani gribēja iesēdināt! Tas bija juku laiks, es uzreiz aizgāju armijā, bet pēc tam par to neviens vairs necepās. Noformēšana bija politjūtīga zona. Noformēšana vienmēr ir politjūtīga zona. Arī šodien, tikai tai nepievērš tādu uzmanību. Es brīnos – kāpēc? Man šķiet, ka vajag kaut ko aizliegt un kaut ko atļaut un atbalstīt. Jo nevar darīt tikai to, ko prāts grib. L.P.: Akadēmijā tu iestājies grafiķos? R.K.: Sāksim ar to, ka es trīs gadus neistājos akadēmijā. | ||||||||||
 | ||||||||||
| L.P.: Tu izkriti? R.K.: Jā, mani neņēma. Tēlniecības nodaļa, kurā mācījās arī Vīlipsons, bija kaut kādā veidā, nu... sabijušies. Jo es biju tāds – iekšēji man bija laba sirds, bet ārēji to nevarēja uzreiz pateikt. To varēja pateikt tikai zinātājs. Es biju panks, diezgan kliedzošas ārienes jaunietis. L.P.: Tev bija grebene? R.K.: Nē, grebenes man nebija. Man bija visādi citādi izaicinoši aksesuāri. Ja es aizbraucu uz Maskavu vai Pēterburgu, tad katru dienu es biju MILICIJĀ. Es domāju, ka tie tēlnieki varbūt arī redzēja, ka man ir kaut kāds talants, bet viņiem tas bija nieks salīdzinoši ar to, ko viņi redzēja kā problēmu. Pēc otrās reizes, kad es gāju uz tēlniekiem un mani neņēma, es stājos uz grafiķiem un paliku pirmais aiz strīpas. Baiba Putniņa, kas bija no "rozīšiem", tika iekšā. Bet Baiba brauca prom, tāpēc man piezvanīja un teica, ka es esmu nākamais. Es aizgāju un mani pieņēma. Bet es jau biju ar bērnu, tāds, kam "piķi" vajag, kas grib strādāt. Tur džeki kārtis spēlēja, aliņu dzēra un to visu es jau biju izgājis. Tā man akadēmija bija mazliet par vēlu. Mākslinieki L.P.: Vai Latvijā var būt mākslinieks bez akadēmijas? Vai Latvijas mākslinieku sabiedrība ir noslēgta? R.K.: Es nevienu negribu aizvainot, bet ar māksliniekiem ir tā slideni. Ja man jāizvēlas, tad es savas lietas nekārtoju ar māksliniekiem. Mūsdienu sabiedrībā mākslinieks ir tāda kā diagnoze. Tu visas cūcības, riebeklības, neizdarbības drīksti uz to norakstīt, it kā tā būtu invaliditāte. Es nesaprotu – kāpēc? Tam tā nevajadzētu būt. Es domāju, ka tas ir demokrātijas auglis. Mākslinieku savienība ir ļoti labs piemērs tam. Pieņemsim, aizej uz Mākslinieku savienības kongresu un tu visus tos cilvēkus pazīsti, turklāt viņi visi ir ne tikai mīļi, bet arī talantīgi un respektējami. Un tiešām, pa vienai vienībai ņemot tā arī ir. Džemma Skulme, teiksim, ir absolūti respektējams lielums, no kura varētu mācīties un mācīties. Tātad ir ļoti labi piemēri un tāpēc es negribu teikt, ka visi mākslinieki ir idioti. Tā jau ir jebkurā profesijā. Bet kas notiek ar Mākslinieku savienības saimniecisko darbību? Kas tas tāds ir? Tas ir kaut kas neiedomājams! Pūlis, ko veido mākslinieki, ir vēl bīstamāks par pūli, kurā ir baigais randoms, kurā ir dažādas profesijas. Jo Mākslinieku savienība ir mākslinieku pūlis. Pūlis principā ir cits mehānisms – gan domu, gan lietu mehānisms. Personība darbojas pēc vieniem principiem, saistībā ar ģimeni, ar saknēm. Uz cilvēci vajag skatīties kā uz strazdu baru, kas lido rudeņos. Mēs nezinām, kāpēc viņi lido un mums tas liekas skaisti. Uz cilvēci jāskatās tāpat, jo tad viņu var iemīlēt. Pretējā gadījumā tas, ko pūlis dara, – tur nav nekā cienījama. Tas ir kaut kas mežonīgs. Trakāks par instinktu, tur no cilvēka nav nekā. Plus vēl notiek visādas manipulācijas. | ||||||||||
 | ||||||||||
| Māksla L.P: Vai māksla tev ir nepieciešamība vai darbs? Tā ir pašapliecināšanās vai radīšanas dzinulis? Ja tu būtu uz vientuļas salas, vai tu radītu mākslu? R.K.: Atšķirība starp hobiju un darbu ir tāda – hobijā vienīgais arguments ir “patīk-nepatīk”. Kad tu dari darbu, tad “patīk-nepatīk” ir jāņem vērā, bet arī pie “nepatīk” tev ir jāizdara. Tas ir darbs. Ja ir tikai “patīk”, tad tas kļūst pliekani, tad tā ir tikai viena medaļas puse. Es vispār vairāk sliecos uz tādu kā provocētu soli, kas var būt gan iekšējs, gan ārējs pasūtījums. Senāk tā bija sevis pierādīšana – slava, nauda. Bet ja es būtu viens pats, man tāpat būtu svarīgs tas kontakts ar rokām. Es izstāstīšu principu pēc kura es strādāju, jo tad būs skaidrs, ka nav tikai saturs vai tikai forma. Kad es sāku kaut ko darīt, es griežu nagus vai uzsienu mušiņu, izdaru tādu sīku darbiņu. It kā palaižu mazu piku. Bieži vien nesanāk. Nelīp sniegs pikai vai, tieši otrādi, ir par slapju un neķeras. Bet, kad tu sāc ar rokām kaut ko darīt, tad tu saproti arī, ko tu gribi darīt. Vienmēr ir tā. Manuprāt, vislabākie darbi, ir sanākuši tādā zemapziņas vai ne-apziņas stāvoklī. Kad tu dari un esi aizrāvies ar to, ko tu dari. Tad tu redzi, ka tev nāk vaļā kaut kādi gaņģi, slēdzas klāt kaut kādas idejas vai vēlmes un tad tu dari tālāk un sanāk labāk, un atkal parādās idejas. Ja es būtu uz vientuļas salas, es noteikti kaut kādā veidā darbinātu šo mehāniku, jo tā mehānika ir iekšā cilvēkā. Vajag darīt ar rokām, jo tad tu nokļūsti līdz matērijai, pie kuras nevar nokļūt tikai ar prātu. Tāpēc man zīmēšana liekas viena no svarīgākajām lietām vispār. Vai tā ir iekšēja nepieciešamība? Man ir iekšēja nepieciešamība pēc atzinības. Tāda, man liekas, ir jebkuram cilvēkam, neatkarīgi no tā, ko tu dari. Mana omīte manī to bija izkodusi un mācēja mani pielikt pie darba, viegli sākot slavēt: “Tev tik labi sanāk! Prieks noskatīties.” Un es uzreiz skrēju un darīju. Atzinība ir viena no tām lietām, kas liek izpausties tajā jomā, kas sanāk. Kad tu gūsti atzinību, tas nozīmē, ka tas, ko tu dari, ir kaut kādā veidā citu respektēts. Tas nozīmē, ka tu šajā jomā esi aizgājis tālāk par citiem, attīstītāks un tu vari turpināt, jo tad tam ir kaut kāds pamats. Ja visi saka, ka tas ir sūds, tad – kāpēc gan tu to dari? Tad tev ir kaut kādi citi iemesli, kāpēc tu strādā. Es esmu drīzāk tajā virsējā līmenī. Es vienmēr esmu brīnījies par māksliniekiem, kas saka, ka viņiem ir vienalga, ko citi domā. Apbrīnojami. Es tam nevaru noticēt. Bet es zinu, ka ir arī cilvēki no cita materiāla. Pie tam divi miljardi ir bez dvēseles. Iespējams, ka viņiem tiešām tā ir un viņiem neinteresē, ko citi saka. Bet man tā nav. Es nesaku, ka tas ir labāk vai sliktāk. Sabiedrība L.P.: Ko dod mākslinieks sabiedrībai un sabiedrība māksliniekam? R.K.: Tā ir mijiedarbība. Šodien arī mākslinieks pieder pie tās kategorijas, kurā ir jāargumentē sava rīcība. Tomēr mākslā ir nepieciešami labi ja 20 procenti argumentācijas. Tā ir sfēra, kurā ir jāpietiek ar to, ka mākslinieks ir tas medijs, kurš uz jautājumu: “Kāpēc jūs tā darījāt?” var atbildēt: “Tāpēc, ka tā vajag.” Viņš arī var droši teikt: “Nezinu.” Šajā izstādē man ir darbi, kas ir tādi avatari – cilvēka apakša, dzīvnieka galva. Kaut kas no ēģiptiešiem. Man šķiet, ka tas ir tas, kas veido visas izstādes mugurkaulu. Es viņus metodiski neargumentēju. Dačuks, piemēram, kas ir mans pirmais dambis, šoreiz nekomentē. Viņa saka: “Labi, labi...” Es pats arī esmu ļāvies iekšējai: “Kāpēc – tāpēc”. Nepatīk cilvēkiem kaut kas viņos. Es pieņemu, ka cilvēki bīstās no tā, ka es neesmu vairāk izskaidrojis, tur ir par daudz nezināmo lielumu, pat priekš manis. Tas ir koks ar diviem galiem. Māksliniekam ir jābūt tādam kā medijam, kurš dzīvo tīri ārēju impulsu vadīts. Viņi labi jūt visādas vibrācijas, viņi ļoti labi sajūt kaut kādu trauksmi, ne tikai pavasari vai pilnmēnesi. Bet nu, pilna Aptiekas iela ar jūtīgajiem... Tomēr sabiedrībai būtu māksla jāatbalsta. Nāk visādi mēsli, bet nāk arī daudz labu lietu. | ||||||||||
 Roberts Koļcovs | ||||||||||
| L.P.: Bet sabiedrība taču atbalsta. R.K.: Neko viņa neatbalsta! Tas ir tas pūlis, tur nav nekādi – “mēs”. Es tiešām ar prieku gribētu teikt, ka es neesmu nekāda sabiedrība. L.P.: Kas iet uz izstādi – sabiedrība vai indivīdi? R.K.: Indivīdi. Es domāju, ka mākslinieks neuzrunā sabiedrību. Mākslinieks uzrunā ļoti individuāli. Izstādes L.P.: Kāpēc cilvēks iet uz izstādi? R.K.: Nezinu. Es tiešām nevaru iedomāties. Es esmu radījis darbu un man pat ir bijusi kaut kāda ideja un es šo ideju cenšos citiem izlikt. Un tad es netīšām sāku uzklausīt kaut kādu versiju par šo darbu. Un es dzirdu tādu stāstu... es esmu šokā no tā, ko viņš nes. Kur tur es esmu ar savu zīmējumu – es nezinu. Jo viņš stāsta kaut ko tādu! Tur arī mēs uzrunājam – kaut kādā jūtīgā robežā. Visas mākslas uzrunā katra individuālo iepriekšējo pieredzi. Svarīgākais ir – nevis izshēmot, bet būt patiesam. Parasti jau mākslas darbā neizliek vienu lielumu, bet veselu lielumu kopumu. Sāpes, dziļums, tehniskas lietas... Tu viņas sakārto savā harmonijā un tad tev liekas – tas darbs šitāds ir labs. Nu, kā var pateikt – pabeigts, nepabeigts, labs, slikts? Kā to var pateikt? Nevar to pateikt. Tātad, tu esi uztaisījis tādu kā spēles laukumu, bet spēle nav skaidra. Bet tu jūti, ka uz tā laukuma var kaut kādas aktivitātes veikt un tu to noliec priekš apkārtējiem. Un tad – kā nu kurais! Viens lec no stūra uz stūri, viens skrien pa apli. Tu viņiem radi iespēju jaunai kustībai. Jā, mākslas darbs veido jaunu kustību. Prāta, nevis fizisku. Svarīgs ir patiesums. Ja tu esi patiess, tad otrs vienā brīdī nonāk līdz tiem pašiem jautājumiem, līdz kuriem tu. Neķēmoties, nemelot. Bet citi atkal to vien dara kā melo – Hičhoks, piemēram, visu laiku izliek shēmas. L.P.: Mums estētikā mācīja par ekspresīvismu, kur māksla ir nevis laba ideja, bet intuīcija. Nevar tikai ar labu ideju radīt labu mākslu, bet gan intuitīvi. R.K.: Bet tikai ar labu intuīciju arī nevar. Arī ideju vajag atrast un man liekas, ka intuīcija vienmēr to ideju iedod. Saturs un forma. Intuīcija ir tas formālais, bet saturiskais būtu ideja. Tātad formāli mēs to intuīciju mīcām tikmēr, kamēr mēs to ideju dabūjam. “Citu” māksla L.P.: Kādas ir tavas attiecības ar citiem mākslas veidiem? R.K.: Man ļoti patīk balets. Tā ir vienīgā no mākslas sfērām, kur klaji ir ķermeņa kults, ko es ļoti atbalstu. Bet ne jau pārspīlējot. Tā ir māksla, kur ķermenis tiek lietots kā rīks. Tā ir baigā štelle, kas tipiska Eiropas domai. Eiropieši gan to ir pazaudējuši. Senajos laikos, Senajā Grieķijā fiziskas nodarbes ir bijis viens no stūrakmeņiem. Arī kultūrisms no tā ir attīstījies, tikai nedaudz pakropļotā veidā. Tas ir tikai vizuāli, šova veidā. Bet miesas fiziskā klātbūtne un ķermeņa uzturēšana ir ļoti svarīga. Baletā man ļoti patīk arī tas, ka viņi nerunā verbāli, netraucē ar papildus informāciju. Tā ir vistēlainākā valoda. Man patīk arī skatīties uz mūziķu bedri. Festivālos gadās, ka viņi laiž ierakstu un tad tā bedre ir tukša kā bezzobaina mute. Vēl man patīk Alvja Hermaņa lugas. Noteikti vajag baudīt citu cilvēku radītas lietas. Bet es domāju, ka daudzreiz vairāk vajag baudīt dabas radītas lietas. L.P.: Kādas tev pašam ir attiecības ar citu mākslinieku darbiem? Vai tu ej uz izstādēm un ko tu no tām gūsti? R.K.: Zināmā mērā es citus māksliniekus, protams, uztveru par konkurentiem. Bet tas būtu ļoti virspusējs līmenis. Es labprāt apmeklēju tāda mākslinieka izstādi, par kuru es neko neesmu dzirdējis, nezinu, kā viņam iet ikdienā, ko viņš ir apčakarējis, kam bērnus sataisījis un kā viņš pret viņiem attiecas. Man mazliet traucē tā informācija, kas nāk papildus. Mākslinieka izstādi es bieži vien lasu arī kā sociālu aktu. Piemēram, man nav saprotams, kāpēc man jānāk uz izstādi, kurai atklāšana ir divos dienā! Dace (mākslinieka sieva): Tu esi piekasīgs. R.K.: (smejas) Piekasīgs? Mani tas kaitina! D.: Tev jātiek galā ar sevi. R.K.: Jā, man jātiek galā ar sevi. Bet ar sevi jātiek galā ir visiem un tad arī cilvēci ir iespējams iemīlēt. To strazdu baru. Man patīk citu mākslinieku darbi, bet man mazliet traucē tas, ka citreiz mani tie uzrunā, un tad es netieku vaļā no tās domas, bet es nedrīkstu par to runāt. Ja es redzu kaut ko aktuālu citu mākslā, tad man ir jāpieveras šajā jomā. Tāpēc ir ļoti viegli nekur neiet. Tagad es esmu tam pāri. Agrāk bija tā – es neeju nekur, es neko nezinu. Tas uzreiz iedod spārnus un tu vari darīt, ko tu gribi. | ||||||||||
 | ||||||||||
| L.P.: Tad tev ir vienalga, ka melnie kvadrāti sagleznoti jau simtiem, jo tev tas būs pirmais melnais kvadrāts. R.K.: Jā, es neko nezinu! Bet es tīši gāju uz Virtmaņa izstādi, Ņujorkas māksla, kas atvesta uz Latviju. Es viņu atceros kā lielisku tēlnieku. Viņš materiālā izdara tādas lietas, ko liekas – vispār nevar izdarīt. Un tas tik ļoti augstvērtīgi. Tas cilvēks vēl ir dzīvs, rīkojas, taisa mākslu, un viņš runā par lietām, par kurām man nav nekādas nojausmas. Tātad, no vienas puses, es vairos un, no otras puses, aizeju uz izstādi, kura ir tikai un vienīgi ideju kompilācija. Kā Tarantīno filma, ko mēs skatāmies tīri vizuāli. Tur nekā nav no jauna, viņš ir tikai salicis tādus kalamburu veidīgus virpuļus. Bet mēs nezinām – no kā. Es vismaz nezinu. Noteikti kāds intelektuālis, kurš dzīvo Ņujorkā, lasa presi un seko visam, viņš atpazīst tos kodus. Es aizeju un redzu materiālus. L.P.: Kuri mākslinieki tev patīk no klasiķiem? R.K.: Albrehts Dīrers man liekas labs. Viņš studēja veco mākslinieku grafikas no pusaudža gadiem, meklēja kodus, labas proporcijas. Viņš to visu laida caur sevi, pilnīgi ieēdās tajā. Man liekas viņam zobu struktūrā bija vecas, labas tradīcijas. Pie tam viņš bija arī labas miesasbūves. Jo mākslinieki bieži vien miesai piešķir sekundāru nozīmi. Kāpēc? Tādi kā pabērni. Bet, ja kādam tā liekas pareizi... L.P.: Tā ir bijis vienmēr? R.K.: Jā, mākslinieks vienmēr ir uz tās jūtīgās robežas ar trakumu. Tāpēc viņus vajadzētu atbalstīt. Viņi ir emocionāli, daudz ko labāk sajūt, tāpēc viņos vajadzētu ieklausīties. Tātad, Dīrers, jo viņam ir struktūra. Leonardo, bet viņš ir tik glorificēts... Ļoti man patīk Vīgelands. Viņš neapšaubāmi ir trāpījis. Bet tas ir vēsturiski, karmiski. Caur Norvēģiju – ka tur ilgi nekas tāds nebija bijis un tad viņam valsts palūdza to parku. 20.gs. sākums vispār bija interesants laiks. Jocīgi, ka mēs Vīgelandu nezinām. D.: Tāpēc, ka viņš Padomju laikos neskaitījās labais opaps. R.K.: Jā, viņš Hitleram patika. Nu ja, Vīgelands ir ļoti labs. Tur māksla tika padarīta par rūpniecību, par tēlniecības rūpnīcu. Valsts līmenī viss tika apmaksāts, darīts un taisīts, forši. Arī grafikas viņam šausmīgi smukas. Viņš visu tā ātri, jo viņam nebija laika. Viss, ko viņš darīja, nāca ar vieglumu, jo apjoms bija liels. Apjomam ir ļoti laba īpašība – tas it kā mākslu padara par "širbotrebu", bet tomēr ir labi, ja tu dabū liela apjoma pasākumu, jo tad tev nav laika daudz ņemties ap detaļām. Tu meklē risinājumus, nesamuļļā materiālu. L.P.: Un kas tev patīk no latviešu klasiķiem? R.K.: Gustavs Klucis. Viņam vide bija interesanta. Mazliet žēl par Vitbergu, jo viņam tik ātri nodega sērkociņš ar to karu. “Bilitis dziesmas” man baigi patika. Vizuāli tas ir fantastisks gabals, lai gan saturs man liekas mazliet pajēls. Kas vēl? Zaļkalns. “Cūka”, teiksim. L.P.: Es visu laiku gaidu, kad tu nosauksi Borisu Bērziņu... R.K.: Nu, man patīk Boriss Bērziņš. Viņš ir kolorīts tips – kašķīgs, maziņš. Tas ir labi. Arī tie darbi bija ļoti labi. Es atceros, pusaudža gados tie mani ļoti uzrunāja. Viņam bija dzērāji vairākās versijās. Tas tēls nevis ģenētiski ir dzērājs, nē, ģenētiski viņš ir cilvēks, bet tā miesa – seja ir saskrāpēta, mati izspūruši, acs zila un pudele vēl pie mutes. Felicita Pauļuka. Viņa tā zīmē, ka var redzēt – viņai ir atrauts vaļā kaut kāds apcirknis un viņa pa taisno iet kosmosā. Tas ir tas zīmēšanas, monotomā darba, pienākuma moments. Kad tu darbu dari. Nevis tev patīk vai nepatīk, bet tu dari un viss. Es Krollim nesen zvanīju, aicināju uz izstādi, prasīju – kā iet? Viņš teica: “Nu, kā mums var iet? Tas jau ir mūsu pienākums – strādāt.” Viņš katru rītu ceļas un metodiski strādā. Koļcovs L.P.: Un tu? R.K.: Es esmu ļoti kampaņveidīgs. Kādus trīs mēnešus es metodiski strādāju, bet pārējā laikā man māksla ir kā hobijs. Nezinu, vai tas ir labi, vai slikti. Man šķiet, ka ne tikai māksliniekam, bet vispār cilvēkam, nevajag dzert visu laiku no viena trauka. Kad tu kustini tikai vienu sfēru, tad tu liec uz vienu zirgu, bet tas zirgs jebkurā gadījumā beigās būs jāpiešauj. Jāpriecājas, ka ir divas rokas un divas kājas, un ka tu ar viņām vari kaut ko darīt. Bet cilvēks vai nu piedzimst paredzēts laimei, vai pastāvīgai sajūtai, ka tevi kāds atstumj. Ļoti bieži gan tie čīkstētāji un īdētāji ir metodiskāki, nesataisa tādas neprātīgas, idiotiskas kļūdas, ko no manis, piemēram, var diezgan viegli sagaidīt. L.P.: Toties viņi droši vien nomirst nelaimīgi. R.K.: Jā, bet kur tad ir dzīves jēga – mirt laimīgam vai mirt nelaimīgam? Nav jau nekādas atšķirības, tāpat mirsti. L.P.: Kurš ir interesantākais cilvēks, ko tu esi saticis? R.K.: Interesantākais. Visinteresantākais cilvēks, kuru es esmu saticis, esmu es. D.: (no virtuves) Viņš teica – viņš pats, vai ne? Jā? R.K.: Tāpēc, ka tā ir vienīgā jēga, kas vispār ir meklējama! Es kaut kur izlasīju, ka interesantums ir tas, pēc kā ir jēga tiekties. Jo viss pārējais ir diezgan prognozējams. Tāpēc tikko tu saki – jā, es saku – nē. Nevis tāpēc, ka es būtu pret to, vienkārši – ja cilvēkiem iet labi, viņi tiecas uz sūdiem. Pat ne cilvēkiem, bet vispār: ja ir kaut kas labs, tam ir tendence kļūt sliktam. Un otrādāk, ja kaut kas ir slikts, tad tam ir tendence kļūt labam. Tas ir līdzsvars. Interesantums ir tas, kas visu laiku velk uz pretējo pusi. Nestāvēt uz vietas, atrasties kustībā. Jo tikko kļūst neinteresanti, tad gan ir bēdu ieleja. Ārprāts! Tas mazais skuķis taču tur zīmē! Es neesmu bijis pie viņas divas stundas. Varūt viņa jau būs aizgājusi prom. Ārprāts. (Koļcovs aiziet uz darbnīcu, kur meitene mācās gleznot.) | ||||||||||
| Atgriezties | ||||||||||
| ||||||||||
