VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS

LV   ENG
Intervija ar vienu no labākajiem marīnistiem Latvijā – Valdi Ķikutu [30.05.2013. 07:06]
Linda Barlote, LMA mākslas zinātnes nodaļas 3. kursa studente
Valdis Ķikuts (dz. 1954) jau ilgu laikā strādā vienā no specifiskākajiem žanriem glezniecībā, kurš prasa dziļu mainīgās vides izpratni un rūpīgu tās studēšanu. Arī muzikālā izglītība, kuru viņš padziļināti apguvis Jāzepa Vītola Valsts konservatorijā, ir palīdzējusi labāk saprast un uztvert glezniecību, kuru viņš pilnveido un attīstīta, pamatā balstoties uz vecmeistaru klasiskās tradīcijas principiem.
 
Valdis Ķikuts dzimis Alūksnes rajona Alsviķu ciemā. Bērnību pavadīja Limbažu pusē – Ungurpilī un Gulbenes rajonā Litenē. Pusaudža gadi aizritējuši tēva mājās Dzelzavā. Kad bija iegūta pamatskolas izglītību Cesvaines vidusskolā, viņš mācījās Vecmīlgrāvī 22. profesionāli tehniskajā skolā par kuģu atslēdznieku. Tam sekoja Rīgas Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskola, bet vēlāk jau Jāzepa Vītola Valsts konservatorija.

27 gadu vecumā Valdis Ķikuts iestājās Mākslas akadēmijā, kuru absolvēja 1991. gadā, iegūstot bakalaura un vēlāk maģistra grādu. 2003. gadā ar zinātņu maģistra grādu pedagoģijā viņš pabeidza arī Liepājas Pedagoģijas akadēmiju, kurā strādāja par vieslektoru mākslas darbmācības katedrā. Vēl neilgu laiku atpakaļ Valdis Ķikuts pasniedza mākslas priekšmetus (zīmēšanu, gleznošanu, kompozīciju un teoriju) LU PPF. Šobrīd mākslinieks pilnībā sevi atdevis savai sirdslietai - glezniecībai.

Valdis Ķikuts ir Mākslinieku Savienības biedrs. Viņa darbi tikuši izstādīti gan Latvijā, gan aiz valsts robežām – Hamburgā, Amsterdamā, Berlīnē, Lugāno. Daudzu kolekcionāru privātajās kolekcijās Vācijā, Zviedrijā, Francijā, Anglijā, Austrālijā, ASV, Izraēlā un citur atrodas V. Ķikuta gleznas. Katru gadu viņš sarīko vairākas personālizstādes, piedalās kopizstādēs, kā arī mākslinieku plenēros Liepājā.
 
Autors: Valdis Ķikuts
 
Līdzās ikdienas pienākumiem Valdis Ķikuts mērķtiecīgi strādā pie ieceres izveidot pastāvīgu savu mākslas galeriju Liepājā. Iespējams, tieši tādēļ mūsu saruna noritēja vēlā vakara stundā ar telefona starpniecību. Pēc vairākām ievadfrāzēm, taupot laiku, sāku ar konkrētu jautājumu:

Kāds ir radošais process? Vai gleznojat mirkļa vadīts, vai arī tas ir iepriekš izsvērts un pārdomāts solis?


Abejādi. Es varu būt ļoti eksplozīva mirkļa vadīts, bet tikpat labi tas var būt arī iepriekš pārdomāts solis. Jo lielāka pieredze, jo vairāk tos mirkļus izvēlies pats jau iepriekš. To mirkļu izvēli, starp citu, var mākslinieks sev pasūtīt. Ja tev pie jūras ir atbilstošs noskaņojums, tad nereti top alla prima, t.i., pēc franču varianta - viens piegājiens un bilde gatava, maksimāli ekspresīvi, ar saasinātu kompozīcijas izjūtu un atbrīvoti. Tāds mirklis ir zelta vērts. Ja tu varbūt nepaspēj radīt gatavu gleznu, tad ļoti spēcīgu studiju gan, pēc kuras vēlāk jau istabā vai darbnīcā vari lēnām un pārdomāti attīstīt kompozīciju. Runājot par kompozīciju, tās principi ir līdzīgi jebkurā mākslā, arī mūzikā un literatūrā. Ja tu esi izgājis caur Lūcijas Garūtas grāmatu „Harmonija”, tad tev ir ārkārtīgi saistoši un interesanti pašam pētīt arī glezniecībā visas tās pašas likumsakarības, kas ir mūzikā. Tās ir analogas.

Gleznošanu pie jūras taču var traucēt brāzmains vējš vai lietus.


Jā, laika apstākļi ietekmē, protams, vēl pie tam pamatīgi. Kad smiltis iet pa gaisu, kādreiz pilna mute ar tām, kā arī pats darbs tiek noklāts. Man ir te gara glezniņa 22 x 60 cm, tai virsū tieši smilšu faktūra, pietam riktīga. Smiltis saiet kopā ar eļļas krāsu un izveido spēcīgu faktūru, nekāda vaina.

Cik ilgā laikā top viens darbs?

Var būt dažādi, ir darbi, kam veltīta nedēļa, pat divas. Citreiz atkal ir tā, ka pie jūras darbs uzreiz gatavs un to var šaut uz izstādi. Tie ir izmērā mazāki darbi. Dažreiz, gleznojot uz liela audekla, reizē varu skatīties televizoru vai ari ar kādu runāt par telefonu, bet tikmēr gleznot to, ko jau esmu pārdomājis iepriekš, turklāt ļoti veikli. Dažreiz kāda stunda vai pusotra un bilde jau gatava. Citreiz atkal ir tā, ka traucē pilnīgi viss, ir dažādi, tas pēc noskaņojuma. Māksliniekam ir jābūt tādam emocionālam, bet jāspēj arī sevi valdīt, tāpēc jau tu esi profesionālis. Tu nevari ņemt tikai mirkli un baudīt to - gleznojot ekspresīvi un ātri, ar spožām krāsām, jāvar ari strādāt pie izsvērtas un pārdomātas kompozīcijas, kura ir jāatrisina un liek iedziļināties. Labi, ir tad, ja tu esi mūzu pieradinājis. Darbu iesācis ar prātu un spēj to nobeigt ar emocijām, tas ir labi.

Ir galīgi traka un brīva glezniecība, tā domāta vairāk studijām, skicēm, tad ir izsvērta, pārdomāta - lielākiem darbiem, bet dažreiz tas iet kopā - saprāts ar emocijām, tādās reizēs var rasties ļoti labas lietas.

Kas ir jūsu autoritāte glezniecībā, no kura jūs esat mācījies un iedvesmojaties?


Zini, man lielākā autoritāte no marīnistiem ir Eduards Kalniņš. Mūsu pašu gleznotāji mums ir saprotamāki, jo viņu atainotā vide ir emocionāli tuvāka, t.sk. Kalniņa, Valda Skuča, Aleksandra Zviedra un daudzu citu.

Redz, ir tā, pašas pirmās gleznas, ko redzēju klātienē bija Harija Šulca darbi Cesvaines skolā (Cesvaines pils zāle bija iekārtota H. Šulca darbu izstāde), jo īstenībā diezgan lielā mūža mežā savulaik dzīvoju (Dzelzava, Cesvaine). Es biju muzikants, spēlēju Cesvaines orķestrī, ansamblī, visu ko darīju mūzikā. Bērnībā pats iemācījos spēlēt klavieres un akordeonu, skolas orķestrī pūtu trompeti, pietam labi.

Kad es pirmo reizi redzēju Šulca bildes, man tā patika, ka biju mēms. Es stundu laikā prasījos laukā, lai varētu atkal un atkal uz tām bildēm paskatīties. Tajā vecumā (16 vai 17 gados) pirmo reizi saskāros ar to, ko nozīmē māksla. Vēlāk, jau mācoties Vecmīlgrāvī (22. profesionāli tehniskajā skolā) par kuģu atslēdznieku, mākslu redzēju ļoti daudz. Kā tik bija brīvs laiks, es braucu uz muzeju. Iedomājies, tehniskas skolas puika no Rīgas nomales brauc uz muzeju teniss čībās! Tiek iekšā, un lēnam, stundām izskata cauri gan krievu, gan latviešu ekspozīciju. Un man neapnika. Toreiz kā autoritātes man bija visi mūsu vecmeistari, arī krievu mākslinieki.

Tad jau noteikti Ivans Aivazovskis?

Aivazovskis ir viens no pasaules līderiem tieši jūras ainavas glezniecībā, no viņa visi marīnisti ir mācījušies. Tas ir pats par sevi saprotams. Lai gan es pats viņa darbus esmu rūpīgi pārskatījis un iepazinis, studējis gan tos neesmu.

Aptuveni desmit gadus atpakaļ nopirku lielu grāmatu par pasaules marīnistu glezniecību. Pētīju un skatījos, kas varētu būt vēl spēcīgāks par Aivazovski. Zini, grūti atrast. Visi holandiešu, angļu, franču vecmeistari ir spēcīgi, bet nu pārsteigt viņi mani nespēj ne ar ko patiesībā. Var teikt, ka Aivazovskis ir viens no labākajiem pasaulē. Ir jau gan arī mainījušās daudzas lietas tēlojumā. Viņš jau daudz ko izdomāja no galvas, bija labi izpratis ūdens masas un izjuta tās organiski. Tad cilvēks var taisīt pilnīgi jaunu bildi ar savu kompozīciju, it kā nebijušu, lai gan patiesībā tu kompozīcijā nevari izdomāt neko tādu, kas nav bijis. Jo, piemēram, vētras laikā dabā notiek absolūti neiedomājamākais, cilvēka prāts pat nespēj nemaz visu to aptvert un attēlot.

Kad uzmālē jauku bildi visiem patīk, bet, kad uztaisi patiesi sirdīgi jūru, tad sāk cilvēks domāt, vai tas ir labi viņam vai kaut kas draudošs. Māksliniekam ir jāiedzīvojas visās šajās peripetijās un būtu labi jājūtas. Patiesībā jūra ir visgrūtākais žanrs glezniecībā, jebkurš cits ir vieglāks. Noliec cilvēku šādā vai tādā pozīcijā un ņem, un mālē. Bet šī kustīgā vide, kurā tūlīt, tūlīt kaut kas mainīsies, ir jāmāk noķert. Tā pozīcija pirms „tūlīt” ir jānotver emocionāli un pilnīgi organiski jāizjūt. Mākslas akadēmija nedod šīs zināšanas un izjūtas. Kad beidzu akadēmiju, tad patiesībā īstās studijas vel tik sākās. Var teikt, ka ir jāiziet divas akadēmijas, lai tu būtu marīnists kaut kādā līmenī.

Jūra izteiksmes ziņā ir pateicīgākā un ietilpīgākā tēma. Patiesībā visspēcīgāk cilvēku emocijas var izteikt tieši marīnas žanrā, kurš ir nebeidzami plašs.

Marīnu praktiski jebkurš mākslinieks ir gleznojis, bet akadēmijā to nemaz nemāca, tas ir slikti. Mēs esam jūras valsts, mums ir 498 km gara jūras robeža, bet nav akadēmijā marīnas studijas, ka tā drīkst vispār būt? Kad akadēmijas profesors bija E. Kalniņš, arī viņš nestrādāja pie jūras, kāpēc? Viņa uzdevums kā profesoram bija uzrakstīt teorētisku darbu par marīnas glezniecību, nodevas darbu nākotnes māksliniekiem. Turklāt viņam bija daudz ko teikt, bet nepateica teorētiski neko. Tas ir daudziem latviešiem raksturīgs.

Vai varētu būt tā, ka cilvēki labāk pērk mierīgas un rāmas jūras tēlojumu, nekā brāzmainas un mežonīgas?


Pilnīgi neiedomājami, kādreiz vistrakākā bilde ar izteiksmīgāku krāsu paleti, viskontrastainākā ir noskatīta uzreiz, turpretī atkal cits interesants meklē absolūti miglainu, caurspīdīgu tēlojumu. Nekad nevar paredzēt cilvēka vēlmes. Ir labi, ja māksliniekam ir drosme strādāt ar jūras tēmu emocionāli plaša spektrā, jo tad tu būsi pieprasīts un tava daiļrade tiks akceptēta un pieņemta plašākā publikā.

Vai esat veicis pasūtījuma darbus?

Protams (iesaucas), ka esmu veicis pasūtījuma darbus, un pietam daudz, citādi nevar būt. Kāds, piemēram, palūdz aizšaut līdz konkrētai vietai un uzgleznot „ragu”, akmeņainu piekrasti u.tml. Es jau vienmēr tos akmeņus pārcilāju pa savam, lai kompozicionāli izdevīgāk, jo neesmu jau fotogrāfs galu galā. Mākslinieka uzdevums ir dabu pārveidot, nevis atveidot. Kompozīcija prasa savu, kaut ko atņemt vai pielikt klāt. Tomēr, ja noteikta vieta ir jāattēlo, tad pie tās ar jāturās.

Kad beidzu akadēmiju 90. gados, tad vel nebija ne interneta, ne digitālais foto. Tolaik vairāki čali man pasūtīja gleznot plikas savas meitenes. Tie bija vieni no pirmajiem pasūtījuma darbiem. Čalis pats sēž blakus, lasa avīzi, bet man viņa plikā sieva jāglezno.

Starp citu, visa mākslas vēsture līdz 99% procentiem ir pasūtījumu vēsture, gan arhitektūrā, gan tēlotāja mākslā. Skaties, labākās un skaistākās laikmeta gleznas savulaik Itālijā piederējušas baznīcai. Ja tu tā padomā, tie ir visi pasūtījuma darbi, dažam labam visa dzīve pasūtījumos vien aizgājusi. To, ka daži apgalvo, ka tikai īsta māksla ir tā, kas brīva un neatkarīga no pasūtījuma, ir pavisam nepareizi. Pasūtījuma darbus mākslinieks organizē dziļi mērķtiecīgu uzdevumu veikšanai, kā piemērs minams Ritums Ivanovs, kurš pēc pasūtījuma, atbilstoši oficiālajam parādes portreta kanonam, gleznojis bijušo valsts prezidentu. Tā ir uzreiz ir cita kvalitāte. It bieži ar pasūtījuma darbiem mākslinieks šādi nodrošina sev vietu mākslas vēsturē.

Jūsu darbus caurstrāvo labais un skaistais, no kās jūs gūstat šo pozitīvo enerģiju?


No kā es gūstu pozitīvu enerģiju? Jā, man patīk skaistas, labas lietas, tās uzlādē pašas. Te ir tas foršais moments, ja tu dari labu, tad tu arī labi jūties. Un, tad arī citi var gūt no tevis enerģiju, kā arī smaidu tu nevienam neliedz.

Jā, arī dusmīgs strādājot esmu bijis, protams, pats uz sevis. Salauzu pindzeles, audeklu aizlaidu pa gaisu, tā kā viens otrs mākslinieks. Bija man reiz feinas franču pindzeles, bet man kaut kas nevedās neparko, es paņēmu visas tās smukās pindzeles uz ceļgala un pārlauzu, bet tūlīt pēc tam uzmālēju ļoti feinu bildi ar pavisam vienkāršu otu.

Vai piekrītat viedoklim, ka mūsdienu mākslā estētiskā provokācija ir apsveicamāka nekā skaistuma radīšana?


Līdz reizei. Provokācija ir vajadzīga, bez tās ari nekā nav. Tā ir lielā mērā pašizpausme, savu spēju un iespēju pārbaude. Tā veidojas personīgais isms... Beigu beigās varēsi pilnā mērā pateikt, esmu lūk tas, un tās ir manas provokācijas.

Bet, patiesībā skaistums jau ari var būt provokācija, dažreiz provokācijas ir īpaši skaistas un elegantas. Arī es neesmu izticis bez provokācijām, kaut savā būtībā neesmu provokators, esmu jūras dažādu kontrastu atainotājs. Iespējams, tieši tāpēc, cilvēkus neapzināti pievelk manas gleznas. Esmu ļoti priecīgs, ka patīk mani darbi, tas ir patiešām jauki, kas vēl labāks var būt! Visiem cilvēkiem, ari māksliniekiem, tomēr viens no galvenajiem uzdevumiem ir radīt sava darba kvalitātes, rodot atbalsi savos laikabiedros.

Starp jūsu marīnām var atrast arī ziedu kompozīcijas, piemēram, jūnijā ziedošās magones vai īrisus, kāpēc klusā daba?


Heinrihsons savā laikā teica: „Neaizmirstiet uztaisīt ziedus un klusās dabas, jo tās atsvaidzina krāsu izjūtu”. Klusās dabas var uztaisīt ļoti krāsainas, var darīt dažādi, un pie reizes mēģināt radīt kaut ko baudāmu. Diezgan daudz esmu gleznojis ziedus.

Klusā daba ir jāglezno obligāti visiem, ik pa brīdim, tas ir vienkārši vajadzīgs un absolūti nepieciešams, to nedrīkst nedarīt, patiesībā. Tāpēc ziedus dažreiz uzvīlēju.

Kā jūs skatāties uz jūru ziemā? Vai nav bijusi doma gleznās attēlot jūrā peldošu ledu vai ledus krāvumus krastā?


Uz jūru ziemā skatos vairāk negatīvi. Ziemā grūti uztaisīt noskaņu no nejēdzīgi vētrainas jūras piekrastes, kurā mētājas ledus. Nepatīk man šīs aukstās vietas. Nav pievilcīgi, sit mani kaut nost!

Vai esat perfektcionists?


Ne vienmēr...,bet dažreiz. Turpretī citureiz esmu pretēji ļoti brīvas, neatkarīgas formas un satura piekritējs. Uzskatu, ka mākslinieka rokraksts kaut kādā līmenī saglabājas visu mūžu, tāpat kompozīcija raksturo personības īpatnības un tendences. Katram ir arī savi iepriekš nelietoti izteiksmes līdzekļi. Bija tāds komponists Rahmaņinovs, kura rokraksts katrā skaņdarbā pilnīgi savādāks.

Mikalojus Konstantīns Čurļonis sintezēja glezniecību ar mūziku, piemēram, mūzikas skaļums varēja atbilst krāsu intensitātei viņa gleznā. Jums ir padziļināta muzikālā izglītība. Vai arī jūsu gleznās varētu būt iešifrēta mūzika?


Čurlonim ir ļoti skaista simfoniskā poēma „Jūra”, starp citu. Savulaik diezgan daudz klausījos, vel mūzikas skolā. Protams, ka mūzika fonā var mainīt rokrakstu un darba ieceri. Tā ir visiem māksliniekiem. Patiesībā visi cilvēki ir muzikāli, nav jau tādēļ viņiem jāspēlē. Bieži gadās, ka mūzikas iespaidā, darbs kļūst pavisam savādāks, doma attīstās, tā prasa izmaiņas. Dažreiz pārdomu procesā esmu tik tālu aizgājis no sākotnējās ieceres, ka ir gadījies tā, ka darbs tiek pārtraukts un esmu bijis spiests no viņa atteikties.

Kāda mūzika jums patīk?


Man patīk džezs, blūzs, kantrī, saista dažāda mūzika. Esmu strādājis radio un televīzijas simfoniskajā orķestrī, tādēļ jāteic, ka ļoti ilgu laiku mani pavadījusi klasiskā mūzika. Klasisko mūziku nevajag uztvert tik dramatiski nopietni, kā mēs bieži vien tiekam mācīti. To nopietnību parasti māca cilvēki, kuri mākslu tā īsti nemaz nepazīst. Jebkura klasikā mūzika, neatkarīgi no tā, kurš to ir radījis, ir jāuztver viegli, tik vien, kā nepieciešamas ir zināšanas mūzikas kompozīcijā un skaņdarba uzbūvē.

Kādas jūs redzat iespējas māksliniekam Latvijā?


Visā demokrātiskajā pasaulē māksliniekiem iespējas ir līdzīgas. Daiļrade ir atkarīga no savas dzīves pieredzes un mērķiem, kādus uzstāda mākslinieks, no daudziem netiešiem apstākļiem. Mūsdienās noteikti māksliniekam jāspēj ar savu darbību piedalīties daudz un dažādas darbu izsolēs, jo īpaši aiz valsts robežām, jo tad mākslinieks ne tikai reprezentē savu valsti, pats sevi, bet iegūst pieredzi un iespējas paplašināt savu paziņu, mecenātu un mākslas kolekcionāru loku. Tieši šie sakari ir tie kas nodrošina māksliniekam darbu, pilnvērtīgu un radošu dzīvi. Šobrīd mūsu valstī izsoļu politika nav spējusi sasniegt Eiropas mākslas izsoļu prakses līmeni, kuru darbības vēsture bieži sniedzas trīsdesmit, piecdesmit un vairāk gadu pieredzē, bet pie mums ir tikai viens labs gadu desmits, un arī izsoļu informācija nav savienota ar Eiropas izsoļu informācijas praksi. Pašlaik mūsmājās māksliniekam iespēju savus darbus realizēt ir visai maz, nav normāli, ja gleznotājs, profesionālu izglītību baudījis cilvēks, spiests strādāt izglītības sistēmā bieži bez speciālām pedagoģiskajām zināšanām. Patiesībā to pat nedrīkstētu darīt, savukārt mākslas pedagoģijas nodaļa ir tikai Latvijas Universitātē, tomēr tajā iztrūkst īsts mākslas gars un ari mācību spēku kontingents ir stipri vājāks kā Mākslas akadēmijā.

Mūsdienās galeriju apmeklējums ar katru gadu samazinās, jaunā paaudze pa mākslu vairs neinteresējas, jo valsts ar tik ilgstošu, ekonomiska bandītisma vēsturi ir cilvēkus piespiedusi domāt vienīgi un tikai par elementārām iztikšanas vajadzībām. Ari aizbraukusī trešā daļa Latvijas iedzīvotāju, savulaik bija aktīvi izstāžu apmeklētāji.

Skatot pagātnes ekonomiskās formācijas modeli Padomju Savienībā nevaram noliegt, ka māksla padomju telpā 80. un 90. gados bija ļoti augsta līmenī, arī valsts atbalsts bija reizes desmit spēcīgāks un jūtamāks par pašreizējo. Paradokss, mākslinieki ļoti aktīvi noliedza pastāvošās iekārtas filosofiju ar šīs pašas iekārtas līdzekļiem.

Vai esat kādreiz pieļāvis domu mest gleznošanu pie malas?

Nē, to jau daudzi izdarījuši 90. gados. Tolaik ārkārtīgi milzīgs pulks mākslinieku meta pie malas visu.

Kāpēc?


Mainījās ekonomiskā situācija, izrādījās, ka nevienam neesi vajadzīgs. Padomju Latvijā bija labākie laiki glezniecībā. Es neslavēju padomju laikus, bet tie laiki bija vislabākie māksliniekiem. Tad rīkoja rudens izstādes lielā izstāžu zālē, tā bija milzīga darbu parāde, kurā bija redzams, ko profesionāļi bija radījuši gada laikā. Tās bija skaistas un kolosālas ekspozīcijas. Šodien pat pusi no tā nevar sarīkot.

Kādi ir jūsu nākotnes plāni un ieceres?


Līdzīgi kā Francijas pilsētās un pat mazpilsētās katram māksliniekam ir sava personīgā mākslas galerija, arī esmu nodomājis ierīkot pats savu. Gribu parādīt savas gleznas, un līdz ar to informēt cilvēkus, kur var iegādāties manus darbus, turklāt vairs nebūs jārīko mākslīgi finansētas izstādes svešās galerijās. Atkal paradokss, mākslinieks uzglezno darbus izstādei, sarāmē tos un iet strādāt, piemēram, izkrāmējot kuģi, lai nopelnītu naudu, ko vēlāk maksāt mākslas galerijai par izstādes rīkošanu. Patiesībā mākslas galerijai būtu jāmaksā darbu autoram, jo tā taču apņemas mākslinieku reprezentēt, viņa darbus realizēt. Mūsu valsts mākslas vide ir pilna ar absolūtiem absurdiem. Un tas piespiež māksliniekus domāt pašam par savu eksistenci, par elementāru izdzīvošanu. Bet es neesmu tas, kas sēž un kož pirkstā, es vienmēr kustos.
 
Atgriezties
 
 
 
Komentāri
 
Valdis Ķikuts [ 23:03 10.02.2017. valdis.kikuts [at] gmail.com ]
Sveika Inta! Beidzot es saņēmu Tavu vēstuli....Lūdzu Tavu tel.n. Valdis. Ķikuts.
 
Inta Kalniņa [ 18:30 24.08.2013. kalninainta [at] inbox.lv ]
Valdi !!! Es par Tevi stāvā sajūsmā ...Kad ieraudzīju...kad izlasīju....gandrīz zaudēju valodu un skaidro saprātu. Kā cilvēks kaut ko tādu var radīt? Es Tevi apbrīnoju gan kā mākslinieku, gan kā cilvēku.Veiksmi un radošu darbu Sočos! Daudz buču...gaidīšu atpakaļ!
 
Jūsu vārds
Jūsu e-pasts
Teksts