VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
 Izglāb mākslu – nāc elpot uz galeriju "XO" [29.04.2013. 07:01] Paula Lūse, LMA mākslas zinātnes nodaļas 3. kursa studente Gints Gabrāns. "Fotosintēzes kapsula" 07.02.–26.02.2013. Galerija "Māksla XO" | ||||||||||
| No 7. līdz 26. februārim galerijā "Māksla XO” varēja apskatīt Ginta Gabrāna izstādi "Fotosintēzes kapsula”. Atrodoties pati savā, ne sevišķi sintezējošajā kapsulā, pie Gabrāna kapsulas nonācu ne ātrāk, ne vēlāk kā 26.februārī. No ārpuses īpaši aicinoša šī izstāžu zāle neizskatījās, pietrūka vēl tikai zīmīte pie durvīm "slēgts uz rekonstrukciju”. Kautrīgi tomēr veru vaļā durvis un.. Tumsa! No iekšpuses durvis aizveru – gaisma. Valda absolūts klusums, stūrī stāv kāds vīrietis ar kameru, kas situāciju padara vēl intriģējošāku. Skatos apkārt, saprotu, šoreiz bez koncepcijas izlasīšanas būs kā būs. "Izstāžu zālē eksponēta gaisa necaurlaidīga, izolēta telpa, kurā ievietota aļģu kolonija. Tās fotosintēzei un augšanai izmanto apmeklētāju izelpoto ogļskābo gāzi, kā blakusproduktu radot skatītājiem nepieciešamo skābekli. Instalācija ir veidota kā dzīva sistēma starp aļģēm un apmeklētājiem.” Telpā cikliski mainās gaisma, spoži balto gaismu nomaina ultravioletais spektrs. Dzīvas zaļās aļģes ultravioletā gaismā fluoriscē sarkanas, ko rada zaļais pigments hlorofils, kas atrodas gandrīz visos augos, aļģēs un cianobaktērijās. Tas tā kā nu būtu skaidrs..? Tātad, jo vairāk skatītāju, jo vairāk tie piegādā aļģu dzīvībai nepieciešamo ogļskābo gāzi, tās vairojas un sarkanā fluoriscense kļūst spēcīgāka. Ja skatītāju nebūtu, aļģes izolētajā telpā nosmaktu un mirusī aļģu masa UV gaismā pārstātu fluoriscēt sarkana. Pieeju pie viena no trim darbiem, pie kura pievienota elpošanas maska. Ko tik mākslas vārdā nedarīsi? Cenšoties nedomāt par to, cik "mākslas glābēji” šo masku likuši pie savām sejām, akvārijveidīgajā kastē izelpoju arī es. Jautāju vienīgajam izstādes "apmeklētājam” ar kameru: ”Kas tas viss ir?” Man diezgan paplašināti tiek atbildēts, stāstot par ķīmiskajām reakcijām, kā kas un uz ko iedarbojas, kas no tā mainās. Un ar ko es runāju? Protams, ka ar pašu mākslinieku (vai, smīnot pie sevis, tomēr "zinātnieku”?), grūti šajā izstādē šīs divas profesijas atdalīt. Uz jautājumu, kas tālāk notiks ar darbiem, saņemu atbildi, ka tie ceļos tālāk, bet, uz kurieni, tas netiek atklāts. Tā nu ar "manu līdzdalību” tapušo darbu nākotne palika noslēpumā tīta. Tādā pašā noslēpumā paliek arī manas izjūtas par to, vai šos darbus var uzskatīt par mākslu vai tomēr par veiksmīgi vizualizējošu ķīmisko procesu. | ||||||||||
| Atgriezties | ||||||||||
| ||||||||||
