VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
 Par izstādi Lumen Prize [19.04.2013. 06:24] Laura Plūmiņa, LMA mākslas zinātnes nodaļas 3. kursa studente 8.02.–10.02.2013. Grāmatu veikals Robert’s Books | ||||||||||
| No 8. līdz 10. februārim Rīgā, grāmatu veikalā Robert’s Books notika digitālās mākslas izstāde Lumen Prize, kur uz dažādiem ekrāniem (iPadiem, projektoriem, iPhoniem u.c.) bija apskatāmi 50 digitālās mākslas darbi. Apmeklētāju atsaucība bija negaidīti liela, tāpēc sniegšu, lai arī novēlotu, tomēr kādam varbūt noderīgu ieskatu izstādes norisē, pie reizes iemetot aci arī digitālās mākslas pasaulē, kas pat (topošajam) mākslas zinātniekam pagaidām ir miglā tīta. Uzreiz jāsaka, ka raksta autore ir ne tikai LMA mākslas vēstures studente, bet arī veikala Robert’s Books darbiniece un līdz ar to viena no Lumen Prize Rīgas izstādes organizatoriem. Tāpēc šis apcerējums nebūs skats uz notikumiem no malas, bet gan skats no notikumu centra. | ||||||||||
 Eva Lilienfelde. Klusumā (In Silence) | ||||||||||
| Ar ko lai sāk, rakstot par digitālo mākslu? Noteikti – ar terminoloģiju. Jautājums kā no bukleta – kas ir digitālā māksla? Tā ir māksla, kas radīta, izmantojot digitālās tehnoloģijas un kas apskatāma digitālā formātā. Izklausās vienkārši un tā tas patiešām ir, taču digitālajai mākslai raksturīga sava specifika, kas liek domāt un salīdzināt jauno mākslu ar veco mākslu un te sākas sarežģījumi. Pēkšņi, līdz ar digitālo mediju parādīšanos, mēs tādu mākslas veidu kā, piemēram, glezniecība, varam saukt par analogo mediju mākslu. Piekrītu, neizklausās labi, taču šāda terminoloģija jālieto, lai saprastu, ar ko digitālā māksla atšķiras no vecās, labās mākslas. Atšķirību ir daudz un tās ir fundamentālas – glezna tiek radīta no mākslinieka rokas un pēc tam tā mūs priecē kā fizisks objekts, ko var apskatīt muzejā, galerijā vai mājās, virtuvē pie sienas. Digitālās mākslas darbs tiek radīts, izmantojot digitālās tehnoloģijas un tā oriģināls nemaz nepastāv – darbs glabājas simbolu veidā, pilnīgi netveramajā informācijas pasaulē. Digitālās mākslas attīstība ir lielā mērā atkarīga no tehnoloģiju attīstības un mākslinieku vairs neierobežo fiziski apsvērumi, bet gan drīzāk matemātiski vai loģiski sarežģījumi. Gatavais mākslas darbs, savukārt, turpina būt atkarīgs no tehnoloģijām arī savas dzīves laikā, jo tas var funkcionēt tikai ekrānā. Nodrukāts tas vairs nepieder digitālaji mākslai. Digitālā mākslas darba mūžs var būt nesalīdzināmi garāks par parastā mākslas darba dzīvi – kamēr vien dzīvos datori un informāciju tehnoloģijas. Tomēr ir kas tāds, kas apvieno digitālo un analogo mediju mākslu. Tas ir mākslinieka radošums un skatītāja emocijas, aplūkojot mākslinieka radīto darbu. Gatavojoties izstādei, vairākkārt nācās uzdot sev jautājumu – vai es digitālo mākslu uztveru tikpat nopietni kā klasiskos mākslas veidus, kur viss tik ierasts, mīļš un saprotams? Konservatīvam cilvēkam, kāda esmu arī es, gribas teikt – nē, man tomēr grūti sadzīvot ar ekrānu kā mākslas darba neatņemamu sastāvdaļu. Māksla manā uztverē vienmēr saistījusies ar to emocionāli piesātināto pasauli, ko mākslinieks rada ar savas rokas pieskārienu. Tomēr, turpinot risināt šo pavedienu, es nonāku, pirmkārt, līdz fotogrāfijai. Kādreiz jaunā un revolucionārā tehnoloģija tagad spēj nodot un izraisīt ārkārtīgi spēcīgu pārdzīvojumu un par fotogrāfijas lielo lomu mākslas pasaulē vairs nešaubās neviens. Var skatīties vēl tālākā pagātnē un līdzīgus secinājumus izdarīt par dažādām grafikas un glezniecības tehnoloģijām u.c. Tātad, tas, kas reiz bijis kādam nepieņemams jaunatklājums, ar laiku ir iegājies, nostiprinājies un kļuvis par vērtību. Uztraukumam nav pamata. Digitālās mākslas pastāvēšana nepazudinās glezniecību un neapdraudēs tēlniecību. | ||||||||||
 Kapucine Bourkarta (Capucine Bourcart). Urban Mosaic Monochrome. New York Walls – RED | ||||||||||
| Sarežģītāks ir jautājums par mūsdienās pieejamās digitālās mākslas kvalitāti. Digitālās mākslas spožums un posts ir tās vienkāršās izplatīšanas un popularizēšanas iespējas. Te būtu vietā salīdzinājums ar mūziku vai video. Kādreiz līdz klausītājam nonāca mūzika, kas bija izturējusi zināmu pārbaudi un tādējādi izcīnījusi tiesības tikt ierakstītai vai atskaņotai koncertā. Šodien... Nu, jūs jau paši zināt, ko visu var redzēt youtubā... Tas pats attiecas arī uz digitālo mākslu. Līdz ar to esam nonākuši arī pie pašiem darbiem. Lumen Prize ir līdz šim vienīgā, tātad – pirmā, starptautiskā digitālās mākslas balva pasaulē. Izklausās nopietni un dramatiski. Turklāt darbu atlases un vērtēšanas procesā piedalījās tādi mākslas eksperti kā Anna Farrera (Anne Farrer), kādreizējā Britu muzeja Āzijas mākslas kolekcijas kuratore, šobrīd – Sotheby’s Institūta programmas direktore Londonā, Greisa Glueka (Grace Glueck), bijusī mākslas reportiere un redaktore The New York Times u.c. Par spīti nopietnajam konkursam 50 labāko darbu vidū iekļuvuši gan izcili, gan ne tik labi mākslas darbi. Piedalīties drīkst jebkurš, nav prasību pēc mākslas izglītības vai daiļrunīga CV, vienīgais, kas nepieciešams, ir paša radīts digitālās mākslas darbs un internets, lai to nosūtītu organizatoriem. Vērtēšanas process noteikti bija grūts, jo labas digitālās mākslas kritēriji vēl ir neskaidri. Arī citos mākslas veidos eksperts (vai vienkārši mākslas mīļotājs) nevar vadīties pēc noteiktas sistēmas un bieži vien viņam nākas paļauties uz subjektīvām sajūtām. Tomēr arī šīs subjektīvās sajūtas rodas no pieredzes un gadu gaitā redzētiem darbu tūkstošiem. Digitālajā mākslā viss ir jauns. Izstādē redzamos darbus iespējams apskatīt mājas lapā lumenprize.com. Taču ieskatam sniegšu dažu darbu aprakstu un absolūti subjektīvu vērtējumu. Ņujorkas māksliniece Kapucine Bourkarta (Capucine Bourcart) konkursā piedalījās ar darbu Urban Mosaic Monochrome. New York Walls – RED. Vairāk kā četru gadu laikā māksliniece apstaigāja un nofotogrāfēja katru Ņujorkas kvartālu, iegūstot aptuveni 4500 fotogrāfiju ar Manhetenas sienām. Darbs New York Walls – RED ir kolāža, kurā redzamas Ņujorkas sarkanās sienas. Doma nav slikta, taču nav arī īpaši oriģināla, un vienīgais, par ko varam paslavēt mākslinieci, ir viņas centība. Šis nu reiz ir darbs, par kuru varam teikt: es arī tā varētu! Darba priekšrocība – tas ir iedrošinošs un apliecina – jā, piedalīties ļauts katram. Fotogrāfiju māksliniece apguvui pašmācības ceļā. Šobrīd intensīvi piedalās izstādēs. | ||||||||||
 Tomijs Ingbergs (Tommy Ingberg). Salauzts (Torn). | ||||||||||
| Zviedru mākslinieks Tomijs Ingbergs (Tommy Ingberg) konkursā ieguva pirmo vietu ar darbu "Salauzts" (Torn). Arī Ingbergs ir autodidakts, kurš nodarbojas ar fotomontāžu. Savos darbos viņš cenšas risināt cilvēka dabas, jūtu un domu sarežģītās problēmas. Par spīti šai dziļdomīgajai poblēmai "Salauzts" ideja liekas vienkārša – dzīve cilvēka garu reizē gan ceļ spārnos, gan velk pie zemes. Nevienu nedrīkst kritizēt par vienkāršām idejām un to arī negrasos darīt. Turklāt fotomontāžas vizuālais efekts ir tiešām uzrunājošs, citādi taču tas nebūtu saņēmis pirmo vietu, vai ne? Viens no interesantākajiem videodarbiem bija ķīniešu mākslinieka Marko de Mutiisa (Marco de Mutiis) "Novārtā atstātais haoss [Klausi]" (Neglected Chaos [Obey]). Video redzami cilvēciņi uz slidām, kas viens otram te tuvojas te attālinās. Šos cilvēciņus mākslinieks savieno ar baltām līnijām, radot sarežģītus līniju rakstus. Katram no tēliem raksturīga arī sava skaņa. Par savu darbu mākslinieks stāsta, ka centies parādīt cilvēka tieksmi visu sakārtot pa plauktiņiem un mūsu nespēju pieņemt haosu. Darba autors ir ieguvis maģistra grādu Honkongas Universitātē, radošo mediju specialitātē. Diemžēl izstādes mājas lapā redzams tikai neliels fragments no video, turklāt bez skaņas. Pēdējais apskatāmais darbs ir latviešu mākslinieces Evas Lilienfeldes "Klusumā" (In Silence). Es varētu būt pieticīga austrumeiropiete un Evas darbu nepieminēt. Taču šoreiz lepnumam ir pamats un ar tīru sirdsapziņu varu teikt, ka latviešu grafiķes darbs bija viens no pamanāmākajiem, ko apliecināja arī Londonas izstādes apmeklētāju vērtējums. Izstādes materiālos teikts, ka Evas darbs radīts, par pamatu ņemot personisko izpratni par apkārtējo pasauli. Darbs ir atmosfērisks, ainavisks un smalks, un pierāda, ka digitālajās mākslas darbam nav jāizskatās sintētiskam. Tas radīts, gleznojot uz stikla, liekot vairākas stikla kārtas uz gaismas kastes, mainot un kustinot šīs kārtas, pēc tam tās fotografējot un montējot, un tādējādi panākot kustību. Eva Lilienfelde ir ieguvusi maģistra grādu grafikā Latvijas Mākslas akadēmijā. Darbu ir daudz un katru izstādes apmeklētāju uzrunāja kāds cits. No šī raksta nekādus secinājumus par digitālās mākslas aktualitātēm, iespējams, izdarīt nevarēs. Taču jācer, ka Rīgā notikusī izstāde kaut dažiem no tās apmeklētājiem lika aizdomāties par mākslas lomu mūsu mainīgajā laikmetā. P.S. Piektdienas vakarā, 8.februārī veikalā notika lekcija par digitālo mākslu, ko vadīja izstādes organizatore Karla Rapoporta (Carla Rapoport). Nelielais grāmatu veikals vēl nekad nebija pieredzējis tādu cilvēku daudzumu! Pēdējiem nācējiem diemžēl trūka vietas, jo veikals bija stāvgrūdām pilns. Uz lekciju bija atnākuši dažāda vecuma dažādu profesiju pārstāvji. Izstādes organizatori no Anglijas atzina, ka ir pārsteigti par šādu interesi, jo miljonu pilsētā Londonā uz lekciju bija ieradušies tikai padsmit cilvēki. Vai es slavēju latviešus? Laikam jau, taču šoreiz tas nav aiz aklas mīlestības pret dzimteni un savējiem. Es pārliecinājos, ka pie mums “viss notiek” un cilvēki ir gatavi ja ne paši diskutēt, tad vismaz kādu stundu ar interesi klausīties lekciju par jauno mākslu. | ||||||||||
| Atgriezties | ||||||||||
| ||||||||||
