VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
 Par izstādi "Duets Nr. 5" [15.04.2013. 09:40] Linda Barlote, LMA mākslas zinātnes nodaļas 3. kursa studente Izstāžu sērija "Duets Nr.6": Laimoņa Mieriņa "Metafiziskā abstrakcija" un Magones Šarkovskas "Esi vērīgs" 06.04.–09.06.2013. Tukuma Mākslas muzejs | ||||||||||
| Līdz 31. martam Tukuma Mākslas muzejā bija apskatāma piektā izstāžu sērija "Duets”. Divās telpās eksponēti divu pavisam atšķirīgu paaudžu mākslinieku darbi: lielākajā zālē – Tukuma ainavas un klusās dabas meistara Anša Artuma (1908–1997) gleznas un apgleznoti trauki, bet mazākajā – jaunā un radošā fotogrāfa Reiņa Hofmaņa (dz. 1985) konceptuālās fotogrāfijas sērija "Pārdod” (2010). Izstādes centrālā tēma ir Latvijas ainava. Ansim Artumam tā ir idilliska un mājīga vide ar pavasarim un vasarai piemītošu dzīvu rosību dabas norisēs, savukārt Reinim Hofmanim – dūmakaina un skumīga ainava, kas apzīmogota ar vārdu "Pārdod”. Pirms došanās uz Tukumu, lasot par izstādi(1), pirmā uzrunāja Reiņa Hofmaņa gluži prozaiskā ainava, kas radīja neizdibināmu satraukumu ap vientuļo un neapdzīvoto vietu apzīmētu ar gaužām necilo izkārtni. Turklāt radās atklāsme, ka, redzot izstādi, jebkurā gadījumā būšu tikai ieguvēja, jo līdzās laikmetīgajam māksliniekam no muzeja krājuma apskatei izliktas vairākas klasiķa un krāsu meistara Anša Artuma gleznas, kas tapušas tiešā dabas vērojumā. Uz Tukumu pēc jauniem iespaidiem devos kopā ar labu draugu, kuram pret laikmetīgo mākslu ir izteikti rezervēta nostāja. Šajā muzejā bijām pirmo reizi, patīkami pārsteidza simboliskā ieejas maksa un laipnā attieksme. Pirmās mēs redzējām košās un dzīvespriecīgās Artuma kompozīcijas, kopskaitā 12, kuras papildināja uz podestiem novietoti divi dekoratīvi šķīvji no laika, kad mākslinieks strādāja Mākslas fonda Tukuma keramikas darbnīcā (1945–1968) par māla trauku apgleznotāju. Izstādi bagātinošs elements bija aptuveni 10 minūšu garais video "Ansis Artums”, kuru 1973. gadā uzņēmis kinoamatieris Oskars Gauja. Gleznotāja Artuma darbi atspoguļoja piecas desmitgades no viņa daiļrades, sākot no vācu okupācijas laika ("Ziedošās ābeles”; 1944), kad starp populārākajiem žanriem bija viņa iemīļotā reālistiskā ainava un klusā daba. Bet pats jaunākais, Latvijas brīvvalsts laika, koši zaļā "Durbes piekalne” (1993). Lielākoties ainavās tverts sulīgi zaļais pavasaris ar ziedošām ābelēm, jasmīniem, tulpēm, kā arī pļavas ziediem, kurus vienā no darbiem papildina nelielā Kaņiera ezera pieteka – "Slocene” (1966), kas kopš 50. gadiem kļuva par mākslinieka iecienītu motīvu. No Oskara Gaujas filmas atmiņā palika Artuma teiktais par sarkano dakstiņu jumtu, kuru arvien biežāk nomainot pelēkais un ne vairs gleznieciskais šīfera segums. Izstādē sārto jumta kori varēja atrast kompozīcijā ar īpaši spēcīgu un pastozu krāsu klājumu "Ainava ar sārto jumtu” (1966). Nostāk no ainavām redzams arī pats darbu autors nelielā eļļas gleznā "Pašportrets” (1947), tomēr Artumu nekad īsti nav saistījusi portreta un figurālā glezniecība. Aplūkojot darbus kopumā var redzēt mākslinieka lielo aizrautību ar zaļo krāsu, kuru viņš bagātīgi izmantojis sirdij tuvās vasaras un pavasara ainavās. Te atmiņā nāk latviešu gleznotāja Leo Svempa teiktais par to, ka Latvijā ir visskaistākais zaļums pasaulē. Dabā tik bagātu zaļo krāsu viņš esot redzējis tikai Francijā, taču arī tikai tās dienvidos. Ja Anša Artuma darbus mans ceļabiedrs vēl pacietīgi pētīja, tad no blakus nelielās telpas, kurā bija izstādītas piecas dažāda izmēra Reiņa Hofmaņa fotogrāfijas, viņš bļaudams: "Tur nekā nav!”, izspurdza laukā jau pēc pāris sekundēm. Nelīdzēja ne centieni pierunāt iedziļināties, ne īss pārstāsts par darbos ietverto domu. Reiņa fotogrāfiju sērijas bija izstādītas ne tikai Rīgā un Tukumā, bet arī Madonā un Kuldīgā, pieņemu, ka arī tur bija sastopama līdzīga attieksme, kas radusies no šāda veida mākslas nepieradušā skatītāja. Man darbu sērija "Pārdod” (2010) pārliecināja, jo caur to redzu jaunu un domājošu cilvēku, kurš pievēršas aktuālām sociālajām parādībām. Konkrētais projekts iesākts jau 2009. gadā un pabeigts gadu vēlāk, kad Latvijā bija vērojams zemākais punkts tās ekonomikā. Braucot pa Latviju, joprojām var vērot neizmantotu zemi, nepabeigtus būvprojektus un daļēji uzceltas privātmājas, pie kurām reizēm var redzēt pamestus baseina projektus, kas norāda uz vēl nesen lielo dedzību pēc luksusa klases precēm. Vairāk par šo sēriju var lasīt mākslas zinātnieces Evas Rotčenkovas recenzijā žurnālā "Foto kvartāls” (2010).(2) Domājot par kopīgo abu mākslinieku darbos, nonācu pie secinājuma, ka līdzīgi kā Reinis Hofmanis, kas ainavā nav meklējis izcilus motīvus, arī Ansis Artums lielākoties pievērsies visprozaiskākajiem Latvijas nostūriem, turklāt abiem ir būtisks estētiskais moments. Kopumā izstādi vērtēju kā veiksmīgu. Uzskatu, ka arī izvēlēto darbu skaits bija optimāls, turklāt priecēja rūpīgi pārdomātais iekārtojums. Kā vienīgo trūkumu saskatīju neatbilstošo apgaismojumu. Griestu lampas atspīdēja uz stikla no Reiņa Hofmaņa darbiem, tā apgrūtinot redzēt pašas fotogrāfijas. (1) www.tukumamuzejs.lv/index.php?menu=50&submenu=455 (2) Rotčenkova E. Pārdošanā ainava // Foto kvartāls. Nr. 5 (25), 2010, 42.–43. lpp. | ||||||||||
| Atgriezties | ||||||||||
| ||||||||||
