VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
 Zīmīte uz ledusskapja – dodos mežā [26.03.2013. 18:43] Jovita Cīrule, LMA mākslas zinātnes nodaļas 3. kursa studente Anna Egle. "Kāpēcis Re: Cognition" No 14.03.2013. "Ostas Skati", Matrožu iela 15, Rīga | ||||||||||
| Ejot uz Ķīpsalu un tur patīkami maldoties ceļā uz restorānu "Ostas skati", kur izstādīti Annas Egles darbi zem nosaukuma "Kāpēcis Re: Cognition", domāju – ja nu izstādi nemaz neatrodu, kā mēdz notikt tad, kad tās tiek organizētas ārpus ierastajām izstāžu zālēm. Tādās reizēs, kad mākslas darbi tiek izlikti, piemēram, pamestā ēkā pamestu ēku rajonā, informācijas neesamības vai maz pieejamības dēļ ar vieglu sirdi izstādei tiek paiets garām. Vispirms tu nevari saņemties, lai atrastu, pēc tam, lai ieietu, ja nav īpaša uzaicinājuma, ko pieņemt kā izaicinājumu. Tā es gāju un domāju, kā skaistāk uzrakstīt – izstādi neatradu, bet ir vērts mēģināt to atrast kaut vai tādēļ, lai noskaidrotu, kā izskatās tēlnieciska iejaukšanās mākslas darbā (skat. web). Kamēr nonācu tur, kur vajadzēja nonākt – otrā Ķīpsalas galā. Vēl domāju par vārdu salikumu "mākslas mīļotājs" vai šajā gadījumā "mākslas gardēdis". Nepārprotami – tas ir cilvēks, kas saulainā sestdienas rītā mērķtiecīgi dodas uz nezināmu vietu (restorānu), lai atklātu sev gan jaunu vietu, gan jaunu mākslinieku (visās nozīmēs). | ||||||||||
 | ||||||||||
Varētu teikt, nu jau ierasta prakse ir izstādīt darbus kafejnīcās, restorānos, kinoteātros. Aktīva šajā ziņā ir, piemēram, kafejnīca "Taka" Miera ielā vai "Nabaklab". Varētu teikt, ka labas un gaumīgas Rīgas kafejnīcas interjers nav iedomājams bez jauno latviešu mākslinieku darbiem. Ieguvums abpusējs, restorāna interjers (arī prestižs) tiek uzspodrināts, paspilgtināts un visādi citādi uzlabots, savukārt mākslinieks iziet tautā. Bet būsim godīgi, ja kaut kas atrodas perifērijā, kā šajā gadījumā, tad būs mazāk vai pavisam maz to cilvēku, kas mērķtiecīgi dodas tikai un vienīgi uz izstādi. Nepajautāju viesmīlei, vai vēl kāds ir ieradies ar vārdiem – negribu ēst, tikai apskatīt darbus. Domāju, ka tikai es un cilvēki izstādes atklāšanā, nu labi – vēl kāds varbūt. Izstādes pārējā iespējamā auditorija ir restorāna apmeklētāji, kuri, pieļauju, vairāk savos šķīvjos skatās. Tātad – ieguvums abpusējs? Tumšos toņos ieturētajam restorānam Annas Egles darbi kopumā piešķir dzīvīgumu, tie ir labi pamanāmi kā kopums, bet katrs atsevišķi ir vien kā maza zīmīte piesprausta pie ledusskapja. Šo zīmīti veiksmīgi akcentē un izceļ tēlnieciska iejaukšanās jeb pastiprinājums (tā teikt, magnēts), kas ir krāsains (zaļš, sarkans, pelēks, cits) un ovāls (jo iejaukti burvju lotosi), dažviet ar tādām kā ķepiņausīm (gribētos to tulkot, kā atvērtību pret pasauli). Šī tēlnieciskā iejaukšanās nav sinonīms klasiskajam rāmim ap cienīgu, majestātisku eļļas gleznu. Ovāli rāmīši burvju lotosa formā var būt tikai maziem, nebēdnīgiem grafiskiem darbiem uz papīra, kuros lielākoties ainavas, mežs pa dienu, mežs naktī, jūra, ceļa mala un divi trīs ceļabiedri. Tajā, kas redzams, palīdz noorientēties divi darbi, viens ar nosaukumu "Plikpauris kanjons" un otrs "No plikpaura augšas svilpojam – kāpēcis un es un vējš", kas tātad liecina par to, ka mēs (t.i., mākslinieks) neatrodamies Latvijā un ka ejam pārgājienā. Tā laikā uzmanīgi vērojam sev apkārt un sevi iekšā, kas loģiski aizved pie viena vai daudziem "kāpēc" (un gribas cerēt, ka šī nav tā spēle, kurā atbildei pietiktu ar – tāpēc). Pārgājieni vienmēr kaut kur noved, ne bez iemesla cilvēks iet mežā. Bet līdz tam arī ir jāaizdomājas, un tas visbiežāk notiek tādā stāvoklī, kādā atrodas cilvēks vienā no Annas Egles darbiem – viņš ir apgāzies augšpēdus, ar ieplestām acīm, izplestām rokām, zaļām lūpām, zaļām plaukstām un virs viņa lūpām trīs mazas galvas. Iespējams, burbuļus pūtis, bet izpūtis galvas. Lai sašķeltību sevī pārmāktu harmonija sevī, mēs (t.i., cilvēki) dodamies mežā. Tā ir vieta, kur iespējams beidzot sastapties ar sevi vai arī ar kādu svēto stalažās (darbs "Radmasambhava") un jo ilgāk šīs tikšanās noris, jo labāk. Tāpēc ir tikai ieteicams katram vismaz vienu reizi dzīvē apmaldīties – mežā. Varētu domāt, ka laimīgas beigas ir garlaicīgas beigas, un tā jau arī ir. Labāk tomēr no meža izkļūt ar labām beigām, kas nozīmētu, ka dažu "kāpēc" vairs nav, bet vēl tikpat daudzi ir palikuši. | ||||||||||
| Atgriezties | ||||||||||
| ||||||||||
