VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
 Impresijas – vakar bija, šodien ir, rīt... [06.03.2013. 20:30] Jovita Cīrule, LMA mākslas zinātnes nodaļas 3. kursa studente LMA Glezniecības nodaļu studentu izstāde "Vieta un pārvietojums" 28.02.–17.03.2013. "Kaņepes kultūras centrs" | ||||||||||
| No 28. februāra līdz 17. martam Kaņepes kultūras centrā ir apskatāma un novērtējama grupas izstāde "Vieta un pārvietojums”(1). Kā izstādes pieteikumā teikts, tā ir stāsts par neesošo Latvijas karti, no kuras viens pēc otra pazūd ciemi, pamestas vietas, kas arvien biežāk kļūst par nekurienēm. Ir tikai apsveicama šāda iniciatīva divas nedēļas ar vilcienu apbraukāt tieši Latviju un vērot, iedvesmoties, iespaidoties, skumt, arī priecāties, tvert to, kas pēc kāda laika var vairs nebūt notverams, emocionāli uzlādēties un visu piedzīvoto fiksēt, kaut šie iespaidi un emocijas nav piesaistīti konkrētai vietai (jo šādas vietas nav vai vairs nav – kā izstādes ievaddarbā "Pārvietots" (Kristaps Ancāns)) un laikam. Vismaz darbos tas nav nolasāms, izņemot košo, lielo Sandras Strēles darbu – "uz Zilupi", kura nosaukums sniedz norādi, kurā pusē mākslinieki bijuši, savukārt no Lindas Vidgorčikas darbiem – "Ziema 1", "Ziema 2", uzzinām, kad tieši izbraucieni veikti. Abi viņas darbi labi atspoguļo un nodod skatītājam konkrētu laiku (ziemas sajūtu laukos) un telpu (vēl esošas, bet izzūdošas vietas sajūtu), piemēram, vienā no darbiem ziema pārņēmusi visu gleznas plakni, tikai pašā lauka nomalē stāv vientuļa mājiņa un viens pats slēpotājs otrā malā, par kuru tu nez kāpēc baidies, vai tik atradīs ceļu atpakaļ, kaut arī slēpo īstajā virzienā. Skaidrs, ka tas nebija plenērā brauciens, kad dokumentāli precīzi materiālā tiek fiksēta vieta, tā pamatīgi, no zemes izrauta un audeklā iestādīta vieta vai sajūta par to. Šajā gadījumā tie bija tiklab mērķtiecīgi, kā spontāni izbraucieni uz dažādām Latvijas pusēm (pieņemu), tajos gūstot acumirklīgas sajūtas, nevis izdomātas domas stundām sēžot vienā vietā un vērojot. Kā asociāciju spēlē, pasaki man pirmo, kas nāk prātā. Un tas arī jūtams darbos. Apmēram tā kā vērojot Klāva Lora darbu "Skats", acu zīlīte riņķo ap savu asi, centru, Latviju arvien ātrāk un ātrāk, veidojot daudzkrāsainus apļus, un beigās palūkojas augšā uz debesīm un noģībst. Šīs asociācijas un iespaidi lielākoties apdzīvo papīra un audekla lielformātus, bet šajā gadījumā rodas sajūta, ka, lai maskētu, nevis izceltu. Tikai ko? Darbu nosaukumi atbildes priekšā nesniedz, to vai nu nav, vai ir neatšifrējami, atstājot darba interpretāciju maksimāli atvērtu. Piemēram, Raita Hroloviča "40" un "AN-515" – varētu domāt, ka runa ir par lidmašīnas modeļiem, un, skatot gleznas, šis tehniskais, matemātiskais aspekts šķiet nemaz arī nav tālu. Personīgi man bieži vien nosaukums patīk labāk par pašu darbu vai arī nepatīk pavisam (arī tikpat bieži), bet, šķiet, ja mākslinieks pamatīgi un ilgstoši strādājis un domājis par savu darbu, tas nu nevar palikt nenosaukts vai būt nejaušs (nosaukums). Iespējams, kādu dienu sākšu kolekcionēt darbu nosaukumus, izveidojot valstiska mēroga un vispār visiem mērogiem ārpus stāvošu kartotēku ar nosaukumiem – bez nosaukumiem, dziļdomīgiem, humorpilniem, aprakstošiem un konkrētiem, poētiskiem, provocējošiem. Par laimi, tādā gadījumā nāktos kolekcionēt arī pašus darbus, jo darbs un vārds gribot vai negribot ir nesaraujami saistīti viens ar otru (tā būtu jābūt). No šīs izstādes iegrāmatotu Kristapa Ancāna darba "Lācis laivā" nosaukumu, galvenokārt tāpēc, ka patīk šāda pieeja - lakoniskā, pāris vilcienos iezīmētā situācija liek aizdomāties (un tas ir daudz) gan par "kas gan tas par lāci laivā”, gan par zemledus makšķernieku uz izmēros pavisam sarukuša ledus gabala atklātā jūrā, tā teikt, nāves ēnā. No izteiksmes, ekspresijas līdzekļiem, kas kaut kādā mērā dominē izstādē, ir jāmin švīka, daudz švīku, sarkanas uz balta fona, baltas uz melna fona, švīkas, kas pārtop līnijās, un šīs līnijas savukārt pārvēršas krāsainā zaru kaudzē vai sniega bumbā, kas ripo no kalna, kā tas liekas, vienā no Gitas Strazdiņas darbiem. Tajā attēlotais, starp citu, formu ziņā labi saspēlējas ar, paldies dievam, vēl turpat esošajiem Kaņepes kultūras centra griestiem, uz kuriem gozējas laika un mitruma radīts izplūdušas formas aplis. Pie kopējās ekspozīcijas, kurā gleznas labi sasaucas un papildina viena otru, vēl jāmin divi nelieli Artūra Buntes tēlnieciski objekti kā dabā atrastas, noskatītas, izveidotas dabiski nejauši radušās formas. Caur konkrēto izstādes uzstādījumu mākslinieki ar saviem abstrakti pieklusinātajiem un ekspresīvākiem darbiem it kā tomēr mēģina pacelties pāri ikdienišķajam un sadzīviskajam tajā sajūtu līmenī, kas būtībā nav aprakstāms. Te ir svarīgs un izceļams pārvietojuma aspekts, bet nevis nekurienes nozīmē, bet ar ietilpīgiem un uzlādētiem vārdiem – ceļš un kustība. Lai mēs visi kopā neapstājamies. (1) Izstādes dalībnieki ir Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļas studenti – jaunie mākslinieki Kristaps Ancāns, Sandra Strēle, Gita Strazdiņa, Linda Vigdorčika, Klāvs Loris, Artūrs Bunts un Raitis Hrolovičs. | ||||||||||
| Atgriezties | ||||||||||
| ||||||||||
