VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
 Par izstādi "Wilnis 2x. Vilnis Zābers (1963 - 1994)" [25.02.2013. 08:43] Paula Lūse, LMA mākslas zinātnes nodaļas 3. kursa studente 24.01.–31.03.2013. "Rīgas mākslas telpa" | ||||||||||||||
| Atceros "Rīgas laika” 2002.g. jūlija numuru, kurā (pēc lieliskās Rītupa intervijas ar U. Eko) tika pievienots pavisam īss 1988.g. Eko rakstītais gabals „Kā pavadīt laiku”, kur viņš uzskaita, kam un cik daudz stundu aiziet no viņa dzīves. Atrodu žurnālu, un pēdējā rindkopā rakstīts: „Un kā ar smēķēšanu? Sešdesmit cigaretes dienā, ja katra no tām prasa pusminūti (atrast paciņu, aizsmēķēt, nodzēst), noved pie vairāk nekā 182 stundām. Pārāk daudz. Man jāatmet smēķēšana.”(1) Tā nu es, vēl smēķēšanu neatmetusi, sestdienas rītā ar zobu birsti zobos skrienu uz darbu, kurā pēc grafika (un arī mana gan iekšējā, gan ārējā modinātāja) man nebija jābūt, bet pēc tam ar kafijas krūzi vienā un cigareti otrā rokā nesos uz izstādi, un nonāku pie "Rīgas mākslas telpas" "Wilnis 2x". Paspēju! Ieeju iekšā, parādu savu studenta apliecību, saņemu atlaidi, nopērku biļeti. Aiz manis ienāk kāda sieviete, kurai pie kases tiek jautāts, kas viņa ir, ar domu, vai viņai pienāktos kāda atlaide, uz ko sieviete smejoties atbild: "Nē, nē, es nekas neesmu, esmu tikai dakteris”. Atlaides nav. Domājot par dakteriem, attopos pie Valta Kleina fotogrāfiju kolāžas – fotoakcijas ar Vilni Zāberu. Diezgan nekautrīgi aplūkoju šīs fotogrāfijas, ja jau Zābers nav kautrējies fotografēties no visiem iespējamajiem skatpunktiem absolūti kails, ja neskaita vienu sieviešu zeķi kājā, tad darīšu viņam to godu un mazliet šokēti un ar izbrīnu viņu aplūkošu. Pat gandrīz 20 gadus pēc savas nāves viņš ar saviem darbiem un performancēm ir panācis to, ko gribējis, vai ne? Es apzināti atturējos no 24. janvāra "Kultūras dienā” publicētā Normunda Naumaņa raksta "Neiespējamais Vilnis” un Andas Burves-Rozītes raksta "Zirneklis centrā” žurnālā "Ir”, pirms pati nebūšu redzējusi izstādi. No Ingas Šteimanes sastādītā "ceļveža”, kuru bija iespējams paņemt pie kases, gan es neatteicos, bet tiklīdz sāku lasīt, kamēr vēl pati par darbiem nebiju padomājusi, jutu, ka viedokli tas iespaidos. Izstāde bija iekārtota veiksmīgi un secīgi sadalīta pa periodiem. Darbu nebija neskaitāmi daudz, bet tieši tik, lai tos spētu aptvert un arī sajust viņa radošo pārmaiņu periodus. Izstāde atgādināja palielinātu, caurstaigājamu Viļņa Zābera dienasgrāmatu, kurā ietvertas gan viņa skices, gan apraksti par darbiem, kā arī fotogrāfijas, vēstules un dzejoļi. Katrā ziņā izstāde noteikti parādīja vienu no svarīgākajām Zābera īpašībām – tā daudzveidību. Izstādes saturu un scenogrāfiju veido mākslas darbi un papildinoši komentāri. Īpašu uzmanību pievērsa izploterētie mākslas zinātnieku un kritiķu komentāri uz sienām – gan izteikumi par Zābera mākslu pirms divdesmit gadiem, gan speciāli šai izstādei tapušie. Interesanti bija salīdzināt ne tikai viedokļu, bet arī valodas izmaiņas kritiku tekstos. Par izstādes iekārtojumu un saturu izteikusi viedokli arī V. Zābera sieva Ingrīda Zābere 2013.gada marta žurnālā "Pastaiga”: "(..) jā, tiešām ļoti laba izstāde, tur viss ir pārdomāts un labi salikts.” Pirmajā galerijā bija aplūkojami Viļņa Zābera agrīnie darbi no 1981. līdz 1988.gadam. Vispirms apstājos viņa 1986.gadā tapušā pašportreta, kurā gribot negribot bija jāievēro Renesanses portreta iezīmes, pat vēl vairāk – rembrantiskas iezīmes. Darbs izcili izstrādāts, rūpīgs, precīzs, simpatizēja ar līniju tīrību. Pirmajā galerijā bija aplūkojamas arī vairākas skices, prakses zīmējumi no dabas, kas parādīja viņa spēju reālistiski un precīzi attēlot dabu ar tai piemītošo noskaņu. Arī 1981.gada darbs "Es ieeju sevī” lika aizdomāties, cik agri viņš jau pievērsies tādām tēmām, kā nošķiršanās no sabiedrības (vai prāta?), bet netālu no šī darba ir pavisam mazs darbiņš bez nosaukuma, kas tapis 1990.gadā, kurā rakstīts ‘’Es nekā nesaprotu. Laikam būšu muļķītis”, ar humora izjūtu viņam tiešām viss bijis kārtībā; lika pasmaidīt, cilvēciski un saprotoši pamāt ar galvu. Ejot tālāk, redzami vairāki darbi dažādās tehnikās, kuriem ir gan performances, gan satīras efekts, kā arī vairākas mazas grafikas kseroksa tehnikā. Uzmanību pievērsa viņa lielformāta „baltās gleznas”, bet nevēlētos atsevišķi izcelt vienu vai otru darbu, šī izstāde vienkārši ir jāredz, un redzēt tur ir ko. Zāberam ir izcila formas un krāsu izjūta, par humoru nerunājot. Izstādē mijas šķietamais darbu vieglums, kas izpaužas krāsu izvēlē, tajā pašā laikā tēmas smagums vai komentāri, ar kuriem viņš papildina vienu otru darbu, un dzejoļu rindas tiešām liek aizdomāties par viņa personību. Izlasot Naumaņa un Burves-Rozītes rakstīto jau iepriekš minētajā avīzē un žurnālā, saprotu, ka abi raksta par mākslinieka personību. Pajautāju kādam Zābera laikabiedram, vai viņš tiešām ir bijis tāds dendijs un izlecējs, sieviešu ielenkts. Atbilde bija – tajā pārmaiņu laikā katrs centās izcelties kā māk, bet tas, ko Zābers radīja, pasaulē nebija nekas jauns un nezināms, bet Latvijai, iespējams, informācijas no ārpasaules trūkuma dēļ, tas izrādījās šokējoši. Vēl tika piebilsts, ka, pirms Zābers nomira, neviens viņu par nekādu ģēniju neuzskatīja, uztvēra viņu kā papildinošu un izklaidējošu personu, kurš vienmēr visur bijis klāt. Tas, protams, lika aizdomāties par mākslinieka personības nozīmi mākslā. Arī tagad vērojama tāda parādība kā "aktierisms” sabiedrībā. Tā jau ir tik izplatīta, ka tai vajadzētu kļūt par profesiju. Nekādā gadījumā nenoliedzu, ka viņa mākslā "kaut kas ir”, bet pēc dzirdētā un lasītā rodas iespaids, ka mākslu viņš radīja, lai attaisnotu savu personību. Ar nepacietību gaidu monogrāfiju par Zāberu, bet, kamēr tās nav, uz izstādi jāaiziet aprunāties vēlreiz. Izstāde aplūkojama līdz pat 31. martam "Rīgas mākslas telpā". Zābers laikam pievilinājis arī mani. Nez, ar personību vai mākslu? (1) http://rigaslaiks.lv/Read.aspx?year=2002&month=7&page=25 | ||||||||||||||
| Atgriezties | ||||||||||||||
| ||||||||||||||
