VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
 Krāsu un gaismas parāde [22.02.2013. 16:50] Linda Barlote, LMA mākslas zinātnes nodaļas 3. kursa studente Alberts Pauliņš. "Klusā pasaule" 14.01.–7.03.2013. Galerija "Pegazs" | ||||||||||
| Galerijā „Pegazs” jau no 14. janvāra var iepazīties ar spilgtā latviešu gleznotāja – kolorista Alberta Pauliņa personālizstādi „Klusā pasaule”, kas veltīta viņa 65. gadu jubilejai. Mākslinieks izstādēs piedalās kopš 1978. gada; 2003. gadā ieguvis balvu par nozīmīgāko personālizstādi provinces muzejā, kā arī balvu par sasniegumu glezniecībā izstādē „Rudens 2003”. Lielākā daļa izstādē „Klusā pasaule” redzamo darbu tapusi gadu vai divus atpakaļ, tomēr atrodamas arī vairākas kompozīcijas sākot no 1999. gada. Alberta Pauliņa gleznām raksturīga izteikta gaismas klātbūtne un plaša telpas izjūta. Darbus savā starpā saista noslēgts tēmu loks, kuram par avotu kalpo māksliniekam apkārtesošā vide, kas lielākoties ir neapdzīvota un brīva no ikdienas kņadas un steigas. Vērojot viņa darbu „Jāņa iela Tukumā” (2009), pārsteidz no cilvēku pūļa un automašīnām tukšā pilsētas ainava. Alberts Pauliņš mīlestību pret sakārtotību un harmoniju savā pilsētā raksturo: „Šodien vairs nespēju iedomāties sevi dzīvojam nekur citur. Šeit valda neaprakstāms miers, cilvēki ir nesteidzīgi, garāmgājēji uzsmaida...”(1) Mākslinieks, tāpat kā viņa sieva Ilze, savā daiļradē ir pievērsies reliģiskajai tēmai, kas jūtīgi un smalki iešifrēta viņa darbos. Lai gan pēdējās divās desmitgadēs atsauce uz sakrālo tematiku ir retāk sastopama, tomēr vērīgi ieskatoties arī šajā gleznu izstādē var atrast pāris piemēru – klusā daba „Trio” (1999) un „Rīta gaisma” (2009). Kompozīciju „Trio” veido uz nosacītas galda plaknes novietota vāze ar trim lidojošiem taureņiem. Neiedziļinoties darbā, pirmajā acu uzmetienā rodas nedaudz nievājoša attieksme pret triviālo motīvu – taureni, kurš turklāt šeit atgādina neveiklu maza bērna zīmējumu. Bet aplūkojot darbu ilgāk un raugoties tā neaptveramajā un irracionālajā telpā, tas liek aizdomāties par taureņa simbolisko nozīmi. Šī skaistā radība rodas no kāpura, tās dzīves ritms saistāms ar pārvērtību, attīstību – metamorfozi. Iespējams, tieši tādēļ par motīvu izvēlēts taurenis, kurš izsaka Kristus atdzimšanas un augšāmcelšanās ideju, brīdi, kad dvēsele pamet ķermeni. Savukārt klusajā dabā „Rīta gaisma” nišā novietotā vāze un baltie ziedi atsauc atmiņā holandiešu klusās dabas meistara Ambrozija Bosarta (1573–1621) ziedu kompozīcijas, kuras sevī iekļauj simbolisku un reliģisku nozīmi. Turklāt Alberta Pauliņa darbā dievišķo klātbūtni vēl rada spožās gaismas klātesamība. Gaisma viņa darbos likta ar spēcīgiem, pastoziem triepieniem, veidojot kontrastu ar gludi klātajām ēnām. Filosofs un teologs Augustīns rakstījis:” Gaisma ir pati krāsu valdniece, tā piepilda visu, ko mēs redzam (...) tā atrod veidu, kā piezagties un valdzināt (...). Tā ir tik stipra, ka tad, kad tā pēkšņi tiek atņemta, es to ar ilgām meklēju; un, ja tās ilgi nav, dvēsele noskumst.”(2) Man šķiet, ka prieku un jūtīgu pārdzīvojumu Alberts Pauliņš gūst no ne tikai no krāsas, bet tāpat kā Augustīns to atrod arī gaismā. Mākslinieka darbos var saskatīt zināmu saistību ar viņa skolotāja Leonīda Āriņa daiļradi, kuru spēcīgi iedvesmoja franču modernisti (Pikaso, Matiss, Braks u.c.). Gan Āriņš, gan Alberts Pauliņš ikdienā gūtos iespaidus un emocionālo saviļņojumu izpauž ar krāsu sabalsojumiem. Abu izvēlētajiem motīviem raksturīga lakoniska forma, piemēram, Albertam nav svarīgi precīzi attēlot konkrētas puķes – „Augusta ziedi” (2012), „Jūlija ziedi” (2012). Līdzīgas ir arī izvēlētās tēmas – mākslinieka darbnīcā, ceriņi, Tukums u.c. Arī Pauliņa košākajās gleznās izmantotas pretkrāsas, tā piešķirot kolorītam visaugstāko intensitātes pakāpi. Kompozīcijā „Decembra ziedi” (2012) galda plaknes oranžā krāsa paspilgtina zilo fonu un puķes, savukārt klusajā dabā „Jogurts” (2011) zaļā un sarkanā, uzklātas līdzās, liek iemirdzēties viena otrai. Lielākoties mākslinieks savos darbos ir tuvs reālismam, kas bija svešs novatoram Āriņam. Iespējams, ka arī Alberta drosmīgajam kolorītam piemērotākas ir abstraktas formas, tomēr kopumā darbos pati lielākā vērtībā ir tā, ka viņš necenšas sevi „pārdot”, bet, kā pats saka, glezno dziļi no sevis. Mūsdienu mākslai nereti piemīt noliedzoša attieksme pret patiesā, labā un skaistā jēdzienu. Par normu tiek pieņemts šausmīgais, zemiskais un virspusīgais. Mākslinieks kādā intervijā ar nožēlu atzīst: „(...) laikmetīgā māksla kļuvusi bezdvēseliska (...). Daudziem glezniecība ir tikai vēlme kļūt pamanītiem. Pamanītiem par katru cenu. Tur ir man svešu autoru vārdi, un es kā svešinieks, ar neuzrunātu dvēseli, eju no darba pie darba... Tā ir man sveša pasaule!”(3) Vairākos darbos, kas tapuši gadu atpakaļ, vērojami arī abstrahējoši meklējumi ainavas tēlojumā, to veido dažādu triepienu un krāsu salikumi. Gandrīz visās kompozīcijās izvēlēts zems horizonts, kas rada sajūtu par plašu un bezgalīgu telpu. Īpašs un skaists šķiet darbs „Ziemassvētki” (2012). Kaut gan kompozīcija ir ļoti lakoniska - plaša tumši zila debess telpa, neliela balta sniega līnija un stūrī mazs sarkankrūtītis, tā tomēr attaisno sevi un spēj radīt svētku noskaņu. Alberta Pauliņa daiļradi caurstrāvo sirsnība, dvēseles tīrība un vienkāršība, kas kā zieds atplaukst viņa košajos mākslas darbos. (1) tornis.jelgava.lv/page/128?event_id=121 (2) Augustīns. Atzīšanās. 10.grāmata.– Rīga: Liepnieks & Ritums, 2008. – 369.lpp (3) www.ntz.lv/dazadi/un-personigais-pardzivojums-parversas-dveseles-zimes/#comments | ||||||||||
| Atgriezties | ||||||||||
| ||||||||||
