Krāniņš, seksiņš, pīrādziņš [22.02.2013. 15:10] Anete Ozoliņa, LMA mākslas zinātnes nodaļas 3. kursa studente "Wilnis 2x. Vilnis Zābers (1963-1994)"
24.01.–31.03.2013. "Rīgas mākslas telpa"
Izstādes iekārtojums ir viegli pārskatāms, kaut arī pirmās galerijas robežas nobrūk, radot izeju no ekspozīcijas. Veiksmīgi ar četru galeriju(1) palīdzību strukturēta Viļņa Zābera daiļrade, vedot skatītāju hronoloģiski mākslinieka meklējumu virzienā. Brīžiem jūtams neliels haoss, jo visa kā ir tik daudz, bet tas ļoti labi saderas ar pašas mākslas garu un daudzveidību.
Viļņa Zābera radošo darbību mūsdienu skatījumā vērtēju kā nu jau kultūrvēsturisku. Postpadomju jaunatklātās Latvijas videi krāniņš noteikti bija kas jauns, it īpaši mākslas dzīvē. Turpretīm šodien katrs ielu mākslinieks, kurš dvēselē kaut nedaudz tāds jūtas, uzšņāpj fallu (par godu savam dzimumam) uz kāda brīva un kārdinoša mājas stūra. Pēc Padomju cenzūras bija īstais laiks ļaut vaļu visām apspiestajām dzimumtieksmēm pret mākslu un to rādīt!, radīt un pierādīt. Kā vien Wilnis ir spējis, tā izpaudies – zīmējumos, gleznās, video, foto, instalācijās. Daži no šiem darbiem ir dziļi aizkustinoši un bērnišķīgi, citi – provokatīvi. Cik lustīgs un nerātns prāts, tik dažādi nedarbi sanākuši. Gribas gan aplaudēt, gan smieties, bet brīžiem nesaprašānā saraukt pieri.
Bet ne jau visi darbi ir par falliem un vagīnām. Ir arī klaji kailas “baltās gleznas” (1990), pārdomātas savā vienkāršībā, tās ar savu tukšumu ievelk sevī un liek meklēt to, kā tur nav jeb meditējot meklēt atbildes sevī.
Vairākās sērijās apspēlēts konkrēts motīvs, kuru lokot, pārvietojot un burzot izveidotas darbu sērijas – “Tests horizontāļu identificēšanai” (1992), “Trīs vaļi + 1” (1992), “Pa Apli”. Darbi, sērijas ietvaros, viens otru papildina, noved līdz abstraktai eksaltācijai, vedot dziļumā un meklējot it kā atrisinājumu, kurš izrādās neatrisināms.
Rituāla ir “zilā” “Romas iekarošanas” (1994) instalācija kopā ar “W.Z. Invāzija” (1994) dzeltenajiem un brūnajiem darbiem. Ar savu neko tās vedina meklēt sevī, rosina ikvienam savas pārdomas un asociāciju virknes. Ar šo primitīvismu tiek izsaukti cilvēku instinkti, ģeometrisko formu pirmatnējais spēks. A la “pirmā bija vista vai ola?” (kam atsevišķi veltīta darbu sērija ar Hitlera piedalīšanos). Un tomēr, pirmais iepaids – jā, tie ir 90.tie! Spilgtās krāsas, ģeometrija. Atceros, ka māsai bija līdzīgs džemperis (tikai bez krāniņiem un seksiņiem). Otra “Romas iekarošana” (realizēta pēc mākslinieka skicēm izstādē Wilnis 2x) – nekrofilu sērfotāju sapnis. Ir lietas, kuras visi nesaprot.
Zābers ir nebeidzams provokators – arī ar lielisko izstādi (1992) kopā ar Miervaldi Poli “Kolonnā”, kura sastāvēja no tās labākās izstāžu daļas – atklāšanas tusiņa ar vīna glāzēm un stipro, un bez strīdus ābola – mākslas. Izstāde piedzima un nomira – tai tika veltīta viena pēcpusdiena. Un bronzas cilvēki (1989)! Ak, beidzot bija izdevība Latvijas publikai parādīt kaut ko no ārzemēm!
Tik plašā tehniku klāstā ir sarežģīti veidot vienotu izstādi, bet tas ir veiksmīgi izdevies. Mākslinieka klātbūtni patapina dažādie foto, stāsti, vēstules, video, kas ļauj kaut nedaudz sajust personības tuvumu. Īstajā laikā būdams nekaunīgs, Zābers ieguva lielas simpātijas un atzinību gan mākslinieku, gan mākslas zinātnieku, gan citu mākslas cienītāju vidū.
Lai gan mākslinieks agri aizgājis, darbu skaits ir ievērojams. Viscaur jūtama vīrišķības vitalitāte tās pašā pilnbriedā.
(1) Izstādes iekārtojumam izmantotas četras galerijas. Pirmā iepazīstina ar agrīnajiem darbiem no 1981. līdz 1988. gadam. Otrajā – 1989. un 1990. - ir daudz pirmreizēju notikumu: pirmā peronālizstāde, pirmais ilustrētais dzejoļu krājums, pirmā performance un pirmās grafikas ar kseroksa tehniku. Trešā galerija rāda 1991.un 1992. gadu, kā arī ietiecas tālāk. Ceturtā galerija – “zilā” instalācija “Romas ieņemšana” (1994) pret presonālizstādes “W.Z. Invāzija” (1994) dzeltenajiem un brūnajiem darbiem.