VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Saruna ar Paulu Zariņu [04.06.2012. 12:56] LMA Mākslas zinātnes nodaļas studentes Ditas Birkenšteinas saruna ar LMA Glezniecības nodaļas studenti Paulu Zariņu. 2012. gada aprīlis | ||||||||||
 Paula Zariņa. Meklētāji. Audekls, eļļa. 40x50 cm. 2011 | ||||||||||
| Uz sarunu aicināju Paulu Zariņu, kura pārstāv Latvijas gleznotāju jauno paaudzi. Viņas gleznās cilvēks saplūst ar enerģētiski uzlādētu un viegli vibrējošu vidi. Paulai nav svarīgi, vai koks ir ar piecām lapām, zils, zaļš vai sarkans, jo viņa glezno ar emocijām. Paula studē glezniecību LMA maģistrantūrā, un ir paguvusi sevi pierādīt izstādēs arī ārpus Latvijas robežām. Ar mākslinieci tikāmies vien pāris stundas pēc akadēmijas pavasara skašu noslēguma, tomēr Paulā nav ne miņas no noguruma, gluži otrādi – viņa ir enerģijas pilna un šķiet gatava jaunam darba cēlienam. Dita Birkenšteine: Diezgan triviāls jautājums, bet nevaru nepajautāt par iedvesmu - kur tu smelies radošo iedvesmu? Paula Zariņa: Kur es ņemu iedvesmu? Nezinu, iekšās, smadzenēs. Tās idejas, bildītes atnāk pie manis jau smadzenēs. Es ieraugu kaut ko vizuāli, kādu kadru, un tad es visu laiku domāju, kā to varētu uzgleznot, jo uzreiz jau neatnāk tas, kā un kāpēc tu viņu glezno. Un tad parasti pēc kāda laika ideja atrod vizuālo, saslēdzas kopā, un uzreiz ir skaidra tā bilde, smadzenēs jau gatava. Es gleznoju domās, tāpat kā advokāti risina lietas galvā, visi dara kaut ko domās, tā es arī gleznoju, risinu tēmas, pat tā, ka ar otu. Un tā iedvesma, es nemaz nezinu, kas ir iedvesma, es īsti nelietoju to vārdu. Gleznas reāli stāsta par tevi, un es stāstu par savām gleznām, jo man šķiet, ka tādas tās gleznas arī ir tādas, kā es, ka var sajust, kāda es esmu. Es skatos arī pēc kursa biedriem – redzu, ka cilvēks ir tāds, un to var just viņa darbos, jo tu taču reāli pieskaries tai bildei ar otu vai roku, kaut kāda saikne jau ir. Un ir vienkārši dienas, kad gribās uz to darbnīcu, nezinu, no kurienes man atnāk tā vilkme. D.B.: Kāpēc tu esi izvēlējusies tieši glezniecību kā savu izteiksmes veidu? Kādēļ ne kāda cita mākslas forma? P.Z.: Es nezinu, kāpēc. Tā nevarētu būt, ka tas man gēnos ir iekodēts? Pirmā kursa ietvaros es uztaisīju pašportretu kā 3D objektu, bet mani tas kaut kā nesajūsmina. Es varu uztaisīt formu, bet man labāk patīk ar otu, tas viss process laikam, es vairāk uztveru plakni. Bet gleznot taču arī baigi forši! Arīdzan var visādi ņemties ar biezumiem, krāmēt čupas virsū, tas jau arī tā kā 3D nāk ārā, var izslaucīt plānāk. Špahtelēt gan man nepatīk, arī skatoties uz darbiem, es nezinu, kāpēc, bet man kaut kāda alerģija pret špahtelēšanu. Es neredzu, ka es varētu taisīt darbus materiālā. Paeksperimentēt ir baigi interesanti, bet es vēl esmu klasiska, iebalzamēta savā eļļā. D.B.: Ar akvareli nestrādā? Man šķiet, ka šodien salīdzinoši maz mākslinieku izvēlas strādāt akvareļtehnikā. P.Z.: Nu, tagad jau ir tādas vēsmas, virzieniņš, kad eļļu klāj ļoti plāni un pludina. Es arī tā daru, forši, kad audekls spīd cauri, tad jau izskatās pēc akvareļa. Man patīk salikt kopā to akvarelisko ar eļļas krāsu tādā biezā kārtā. Bet īsts akvarelis nē, to es neizmantoju, es strādāju ar plānu eļļu, arī uz papīra. Man tas terpentīns laikam patīk, tā smarža! D.B.: Esi domājusi par to, kāpēc tu glezno? Kāpēc vispār būtu jāglezno? Tāds provokatīvs jautājums gleznotājai. P.Z.: Jā, par to es arī reizēm domāju – kāda vispār jēga, bet tad secini, ka tad jau jāuzdod arī jautājums, kāpēc dziedāt vai vispār kāpēc kaut ko darīt, jo tā jau tāda pati lieta, kas vajadzīga! Nevar vienkārši bez tās gleznošanas, es nevaru sevi iedomāties vispār nevienā citā vietā. D.B.: Ja nu tomēr? Ja tu nebūtu gleznotāja, un tev būtu iespēja izvēlēties kādu citu darbības sfēru? P.Z.: Nevarētu būt forši aktierim? Es domāju, ka kinoaktieris vēl varētu būt forši. Kaut kas ar skatuvi ir forši, man liekas. D.B.: Katrā ziņā tavā interešu lokā būtu kāda no radošajām profesijām. P.Z.: Jā, citu kaut ko... nu, nē. Zināji, ka es spēlēju bungas? Man jau no bērnības tāds niķis, visu laiku bungoju rokas, kājas, un tad man kāds ieteica iet pamēģināt spēlēt bungas, nevis te kaitināt visus pārējos. Un tad gāju pie skolotājas, īsu laiku pamācījos, pēc tam atpirku bungas un tad tālāk pašmācības ceļā. Labākais tas, ka nekad nebiju spēlējusi ne ar vienu kopā līdz karnevālam, kad tēlnieki bija izdomājuši, ka jātaisa improvizētā pašmāju skatuvīte. Ar Klāvu no gleznotājiem un Jāni no tēlniekiem apvienojāmies (Klāvs Loris un Jānis Noviks – D.B.), un mums bija savs grupējums. Mēs atstiepām uz akadēmiju manas bungas, atstiepām ģitāras un pastiprinātājus, mēģinājumos visa akadēmija skanēja! Mūzika un māksla tas jau viss ir viens patiesībā. Man bija tāds posms pēc pirmā pusgada skatēm, kad man bija iestājusies pauze, tāds iztukšojums, nu, tā, ka negribējās vairs gleznot. Likās, ka visi darbi pēkšņi ir par vienādu, ka tad, ja es to gleznotu vēlreiz no jauna, es darītu tāpat. Un tad tajā pauzē man bija bungas. D.B.: Ko vēl tu dari, kad ir pauze, kad gribas atpūsties? Grāmatas lasi? Kino skaties? Teātris? P.Z.: Teātris! Jā, mēs ar draugu pēdējā laikā ejam, nu, uz Jauno Rīgas teātri, baigi patīk! Grāmatas sen nav lasītas, bet man visu laiku ļoti gribās pieķerties, man tagad sakrājušās tādas čupiņas, es pat nevaru autorus konkrētus nosaukt, bet nu klasiku, sen neesmu lasījusi. D.B.: Kā ar izstādēm? Kas pēdējā laikā ir atstājis spilgtākos iespaidus? P.Z.: Londonā biju uz Rihtera izstādi (Gerhard Richter, Tate Modern – D.B.), kas bija iespaidīga. Un pie mums pēdējā – Kalnam un Māliņai "Arsenālā", man patika tā aura, kas tur uzbūrās, mums diezgan netipiska un svaiga elpa tai izstādei. | ||||||||||
| ||||||||||
| D.B.: Pastāsti, kā tu strādā! Kas ir tas, kas tev palīdz gleznot, uzmundrina, mūzika, piemēram? P.Z.: Man vajag telpu. Vispār es esmu ļoti haotiska. Zini, Bēkona studiju? (Francis Bacon – D.B.) Man liekas, ka, ja man būtu vaļa, ja man ik pa laikam nepamostos kādas estētiskas jūtas pret kārtību, tad man būtu tāda darbnīca, kā Bēkonam. Parasti ir tā, ka es sakārtoju darbnīcu un skatos – o, jā, forši, nevajadzētu to sabojāt, bet, tiklīdz es sāku gleznot, tā viss, man ir reāls haoss darbnīcā. Es strādāju uz zemes, un tad krāsas, audekli, viss ir uz zemes, bet man patīk, es tur orientējos, kaut kā nevaru tā kārtīgi, nesanāk. Un par mūziku... nu, kā kuru reizi, šad tad kaut kas arī skan, bet speciāli neklausos. D.B.: Kurš dienas brīdis tev ir labākais jeb produktīvākais darba laiks? P.Z.: Agrais putns es neesmu, gleznoju drīzāk pa dienas vidu. No rīta pieceļos ap desmitiem, ja nekur citur nav jābūt, un, ja zinu, ka šodien gleznošu, reizēm pat nepaēdu, eju gleznot. Tad pēc pāris stundām, kad esi nogleznojis un bilde slapja, tad eju projām, atstāju, lai paelpo. Bet vispār man nav konkrēta darba laika, visforšāk jau gleznot tad, kad gribās, kad pašam aizvelkās uz to darbnīcu. D.B.: Neesi apsvērusi ideju pēc akadēmijas aizbraukt padzīvot kur citur? P.Z.: Aizbraucot tādos iedvesmas braucienos, tu jau neko tāpat nesasmelsies, tu jau to visu pa lielam ņem no sevis. D.B.: Pirms pāris gadiem tu biji Erasmus apmaiņas programmā, Francijā. P.Z.: Jā, es biju Lorjānā, tā ir tāda ostas pilsētiņa, galīgi ne tāda franču tipiskā, pavisam neliela, visu ar kājām varēja ātri izstaigāt. Tur bija tāds brīvais režīms, pašam nācās izdomāt, kā sevi nodarbināt. Es nebiju paņēmusi krāsas līdzi, bet ar to, ko varēja nopirkt uz vietas, nebija tas, kā ar savām krāsām, es pamēģināju zīmēt. Nevis gleznot, bet zīmēt ar krāsainajiem zīmuļiem uz papīra, ar guašām arī. Tas arī bija tas labais, ko es ieguvu, ka tā nebija tīrā gleznošana, bet mēģināt izteikties ar līniju. D.B.: Kāds iespaids par augstskolu, salīdzinājumā ar LMA pieredzi, piemēram? P.Z.: Viņiem tur tā sistēma pavisam savādāka, tur tie uzdevumi tādi abstraktāki, jo modeļu viņiem vispār nav kā tādu. Forši, ka visas nodaļas viņiem ir vienā čupā, visi datoriķi, zinātnieki, gleznotāji, grafiķi vienā lielā zālē, kas sadalīta ar stendiņiem, un tad tu reāli redzi, ko dara, piemēram, grafiķis vai vizuālā komunikācija. Mēs esam katrs savā kaktiņā, man patika, ka frančiem tur tā komunikācija veidojas. Es jau teicu, ka mums arī vajadzētu akadēmijā izsist sienas (smejas). D.B.: Akadēmiskais gads noslēdzies, vairāk brīva laika, vai tev padomā jau ir kādi radošie plāni? P.Z.: Man tikko no akadēmijas bija izstāde Maskavā, pēc kuras mani uzaicināja uz Ukrainu, kur vasarā būs ainavu glezniecības plenērs ar izstādi. Piedalīsimies vairāki no Mākslinieku savienības. Skates jau arī iedot kaut kādu tādu trieciena devu domāšanai, tagad man arī sariņķojušas n-tās domas, un es esmu iesākusi n-tos darbus. | ||||||||||
| Atgriezties | ||||||||||
| ||||||||||
