VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS

LV   ENG
Par Egona Spura fotoizstādi [29.04.2012. 06:49]
04.04.–27.05.2012. LNMM izstāžu zāle "Arsenāls"
LMA Mākslas zinātnes nodaļas studentes viedoklis
 
Foto: Egons Spuris
 
Linda Teikmane, 3.kursa studente
Egona Spura fotogrāfijas izstaro harmoniju un labestību, kas jūtama pat fiziski diezgan necilu Rīgas nostūru fiksācijā. Daudz ir atkarīgs no mākslinieka personības un koncepcijas, ko tieši mākslinieks grib ar savu mākslu pateikt. Spuris ar kadrējumiem, faktūru spēlēm un kontrastiem panāk fotogrāfiju gleznieciskas kvalitātes un izteiksmīgu vēstījumu.

Fotogrāfus vienmēr pavada risks palikt sava veida sausā fakta vai vietas foto dokumentācijā. Var teikt, ka tā ir fotogrāfijas kā izgudrojuma pamatfunkcija, un tai pievērsās daudzi no māksliniekiem, kuri vairs neredzēja nozīmi tērēt laiku reālisma glezniecības turpināšanai, ja to varēja panākt citā tehnikā ar mazāku piepūli. Ja mākslinieks saglabā sevī revolucionāro sākumu, bet zaudē savu mākslinieka būtību, fotomākslinieks kā tāds kļūst nevajadzīgs, jo aiz mūsdienu tehniskajām iespējām cilvēks ir lieks.

Spuris ir saglabājis sevī mākslinieka garu un kopis foto mākslu visa mūža garumā. Viņa cikli “Pavasara” fotogrāfijas, “Tīkli I un II” kompozīcijā atrod īsto rakursu un rada ņirbuļojošo gaismu efektu. Tāpat viens no monumentālākajiem cikliem “Rīgas 19. gadsimta un 20. gadsimta sākuma proletāriešu rajoni” pārliecina kā Rīgas pilsētas vides foto fiksācija ar cilvēku un lietu netveramo klātbūtni jeb atmosfēru. “Mans mērķis nav fiksēt raksturīgo cilvēkos un lietās, bet cilvēku un lietu raksturus,”(1) uzsvēris pats fotogrāfs, atklājot nedaudz no savas metodes. Arī ciklā “Vibrācijas” panāktas trīsuļojošu optisku mirāžu vīzijas, kas rosina skatītāja iztēli.

Fotogrāfijas ievada skatītāju līdzīgā un tomēr citā realitātes fragmentā, kas vienkārši tāds bija 1970.–80. gados un lielā mērā ir arī tagad. Tās nav ne vērtējošas, ne dramatiskas. Tēli kameras priekšā ir laicīgi. Lai precīzāk raksturotu sajūtu, kas rodas, esot telpā ar mākslinieka fotogrāfijām, un liek tajās bezgalīgi gremdēties, ir jālūkojas pašiem šajās kompozīcijās, kurās realitāte sastādīta, lai atklātu raksturus, iezīmējot, iespējams, nezināmas to šķautnes.

(1) No Egona Spura fotoizstādes anotācijas. 
 
Atgriezties
 
 
 
Komentāri
 
bruno [ 14:57 29.04.2012. brain_box [at] inbox.lv ]
grūti uztverama un lasāma recenzija
"Ja mākslinieks saglabā sevī revolucionāro sākumu, bet zaudē savu mākslinieka būtību, fotomākslinieks kā tāds kļūst nevajadzīgs, jo aiz mūsdienu tehniskajām iespējām cilvēks ir lieks. "----> ???
 
Jūsu vārds
Jūsu e-pasts
Teksts