VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Kinomānija un mākslinieku tēli Šeldas Puķītes blogs, 02.12.2011 Ja nemaldos, pēdējā darba intervijā atbildot uz jautājumu par hobiju tēmu, kā pirmo minēju grafomāniju un tikai pēc tam dejošanu un grāmatu lasīšanu. Pārdomājot savas brīvā laika tieksmes, jāsecina, ka esmu samelojusies, jo pēdējos divus mēnešus to vien daru kā skatos filmas. Sajūta, ka esmu kļuvusi par atkarībnieci, tāpēc rakstāmgalda galā sakrautas gaida grāmatas, kas kā jau senas labas draudzenes, cerams, piedos manus sānsoļus. | ||||||||||
 Kadrs no filmas "Pārciešot Pikaso". Aktieris Entonijs Hopkins Pablo Pikaso lomā © Warner Bros. France | ||||||||||
| Bet, ja jau filmu mānija, tad parunāsim par filmām un māksliniekiem. Mākslinieku personību un dzīves stāstu iemūžināšana mākslas filmās bieži atgādina Holivudas aktieru runāšanu krievu valodā. Respektīvi, tu kā reālā mākslinieka biogrāfijas pārzinātājs vai otrā gadījumā, valodas zinātājs, noproti, par ko iet runa, bet izpildījums labākajā gadījumā liek smieties. Šīs ačgārnības visdrīzāk notiek scenārista, režisora, aktiera vai, piemēram, kostīmu mākslinieku nezināšanas dēļ, kā rezultātā labākajā gadījumā tiek izmantotas stereotipiskas klišejas. Lai cik tas paradoksāli skanētu, bet filmu var sabojāt arī pārlieks čaklums. Secinājums: nepieciešams vieglums un nekaitīga improvizācija. | ||||||||||
| Kāpēc par to rakstu.. Nesen redzētais režisora Vudija Allena filmdarbs "Pusnakts Parīzē" (2011) raisīja pārdomas par mākslinieku personību atspoguļošanu mākslas filmās. Lai gan minētā filma ir pozitīvs piemērs dažādu vēsturisku kultūras pārstāvju ietveršanā, tomēr, jāsaka, ka bieži kino darbi kaitina ar nekorektām faktoloģiskajām detaļām un/vai nevajadzīgu patosu. | ||||||||||
| Filmas var būt mākslinieku biogrāfijas preparācija noteiktas interpretācijas mērcē. Tomēr, tik pat labi dažādas vēsturiskas personības var tikt izmantotas kā daļa no kopējā stāsta, kura centratieces punkts nebūt nav kāds mākslinieks un viņa dzīve. Tieši šāds modelis izmantots Vudija Alena, kā runā, komerciāli veiksmīgākajā filmā "Pusnakts Parīzē". Filmas galvenais varonis ir panaivs amerikānis (Owen Wilson), kas ieradies savā sapņu pilsētā Parīzē un jūsma par 20. gadsimta 20 gadiem ļauj notikt brīnumam, laika cilpa ļauj vīrietim pusnakts stundā nokļūt 20. gadu Parīzē. Nokļūstot pagātnē, amerikānis bez jau dievinātajiem rakstniekiem kā Frānsisu Skotu Ficdžeraldu un Ernestu Hemingveju, satiek arī tādus māksliniekus kā Pablo Pikaso (Marcial Di Fonzo Bo), Salvadoru Dalī (Adrien Brody) un Menu Reju (Tom Cordier). | ||||||||||
 Kadrs no filmas "Pusnakts Parīzē". Aktieris Adrians Brodijs Salvadora Dalī lomā | ||||||||||
| Vudijs Alens ir slavens ar savu ironisko skatījumu uz dzīvi. Ražīgais režisors un rakstnieks rada arvien jaunus un jaunus stāstu tik pat viegli un pašsaprotami kā uzņem skābekli plaušās. Parasti šīs filmas ir ieliktas sadzīves žanra rāmī, lai runātu par eksistenciālisma problēmām nomocīto homo sapiens. Visa centrā ir, protams, "cilvēks vienkāršais" un jaunākajā filmā spilgto 20. gadsimta personību atspoguļojums ir tikai, lai iekrāsotu ikdienu, palīdzētu atbildēt uz samilzušu problēmu, parādītu to, ka mēs visi esam tikai cilvēki ar saviem sapņiem un savu redzējumu. Tomēr Vudijs nebūtu Vudijs, ja viņš šos vēsturiskos tēlus nepaķertu uz zoba. Pikaso parādās kā godkārīgs spānis, kas centrējas tikai uz sevi. Savukārt Salvadors Dalī ar neatņemamo spieķi un ūsām stāsta par jaunā amerikāņa portretu Dalī galvā. Savā ziņā es šobrīd nonāku pati ar sevi pretrunā, bet šī kičīgā pagātnes interpretācija ir iestudēta tik meistarīgi, ka režisoram var un gribas piedod atsevišķās banalitātes. Mākslinieks kā daļa Domājot par mākslinieku pastarpināto, bet pietiekami būtisko lomu stāstā, nāk prātā vēl divas redzētas filmas - "Fabrikas meitene" (Rež. Džordž Hikenlūpers, 2006) un teatrālais mūzikls "Mūlenrūža" (Rež. Bazs Lurmans, 2001). "Fabrikas meitene" ir stāsts par popārtista Endija Vorhola slavenāko modeli Īdiju Sedviku. Ikvienam ieteiktu noskatīties šo filmu pateicoties brīnišķīgajam aktiera Gaja Pīrsa tēlojumam. Pīrsa Endijs Vorhols, manuprāt, ir veiksmīgākais šīs spilgtās, provokatīvās un komplicētās personības atveidotājs, kas spēj pacelties virs pelēkās parūkas un bālās sejas klišejas. Tajā pašā laikā Boba Dilana tēls atgādina parodiju (nevietā) par šo slaveno mūziķi, viņa balss un izrunas īpatnībām. | ||||||||||
 Kadrs no filmas "Fabrikas meitene" (2006). Aktieris Gajs Pīrss Endija Vorhola lomā | ||||||||||
| Otrs interesants piemērs ir filmā "Mūlenrūža" redzamais 19. gadsimta otrā pusē Parīzē dzīvojošais mākslinieks Anrī Tulūzs Lotreks, kuru atveido aktieris Džons Leguizamo. Filma savā karnevālistiskajā manierē ir padarījusi mākslinieku par skumjo klaunu Pēru, kas nododas trakulīgajai naktsdzīvei, iejūtas savedēja lomā un apraud traģisko mīlas stāstu. Filma izmanto tikai vienu Lotreka personības pusi (uzdzīves un zaļā pūķa Absinta cienītāja tēls), bet filmas popūriskais stils pieļauj vaļības. Mākslinieks kā centrs Filmas par māksliniekiem ir pietiekami lielā skaitā un tendējas tikai pieaugt. Stāstu var veidot dažādi, piemēram, visvienkāršākais stils ir lineāri atstāstīt dzīvesstāstu no dzimšanas līdz miršanas brīdim, cits paņēmiens ir paņemts vienu mākslinieka dzīves posmu, bet trešais, izmantot mākslinieka darbus, lai stāstītu par viņa dzīvi. Pirmajam, piemēram, atbilst Džūlijas Teimoras režisētā filma “Frīda” (2002), kur eksotiskās meksikāņu mākslinieces lomā lieliski iejutās aktrise Selma Hajeka. Protams, filma notušē atsevišķas detaļas, tomēr kopumā rada stāstu un noskaņu, kas ļauj pietuvoties šīs tuksnešainās kaktusu zemes cilvēkiem. Tajā pašā laikā 1991. gada filma “Dali”, lai gan atspoguļo sirreālista Salvadora Dalī dzīvi un teatrālās izdarības, brīžam šķiet kaitinoši uzspēlēta un neko dziļāk neizsakoša. Vairākas filmas stāsta par mākslinieku dzīves kādu būtisku posmu. Piemēram, filma “Polloks” atrāda vienu no abstraktā ekspresionisma pionieriem Džeksonu Polloku. Mākslinieks tiek rādīts kā neglābjams alkoholiķis, kuru vismaz uz noteiktu laiku no stiprākas glāzītes paglābj viņa sieva un jaunatklājumi glezniecības tehnikās. Filma nepārprotami koncentrējas uz tēlu, kuru var raksturot kā traģisko ģēniju, tāpēc veiksmīgāks piemērs šķiet filma “Pārciešot Pikaso” (Rež. Džeimss Aivorijs, 1996). Tā šķiet lieliska tieši dēļ ļoti talantīgās aktieru grupas ar Entoniju Hopkinsu priekšgalā Pablo Pikaso lomā. Gribētos uzteikt arī režisora un operatora darbu, kas neļauj atslābt un gluži kā filmā izsakās Hopkina tēlotais Pikaso – ieved mūs Minotaura labirintā. Tajā pašā laikā filmā “Modiljāni” (Rež. Miks Deiviss, 2004) gan Pikaso tēls, gan citu mākslinieku interpretācijas šķita neveiksmīgākas tieši, manuprāt, nepareizās aktieru atlases rezultātā. | ||||||||||
 Kadrs no filmas "Frīda". Aktrise Zelma Hajeka Frīdas lomā. © Buena Vista Home Entertainment, Inc. | ||||||||||
| Izcils piemērs mākslas darba kā centrālās ass izmantojumā ir filma “Meitene ar pērļu auskaru” (Rež. Pīters Vēbers, 2003) un “Volaverunt” (Rež. Bigas Luna, 1999). Nosaukums “Meitene ar pērļu auskaru” ir no gleznas, ko radījis 17. gadsimtā dzīvojošais holandiešu meistars Johaness Vermērs. Savukārt “Volaverunt” ir stāsts par laiku, kad tapa spāņa mākslinieka Francisko Goija viens no slavenākajiem darbiem “Kailā Maha”. Režisors filmā "Meitene ar pērļu auskaru” mēģina atklāt šīs gleznā redzamās meitenes identitāti un attiecības ar meistaru, kuru tēlo šogad Oskaru ieguvušais aktieris Kolins Fērts, tomēr tas, kas padara filmu tik labu ir kas vairāk par stāstu un labiem aktieriem. Režisors šķiet ir noķēris īpašu noskaņu un pat laika ritējumu, kas pastāvējis tajā laika posmā un sabiedrībā, tāpat kā īpašu juteklību, kas piemīt ne tikai tēliem, bet šķiet pat nazim un sīpolam. | ||||||||||
 Kadrs no filmas "Meitene ar pērļu auskaru". Aktieri: Kolins Fērts un Skārleta Johansone Vermēra un Grietas lomās | ||||||||||
| Atgriežoties pie raktāmgalda... Vudija Alena filmas mesidžs ir vienkāršs: cilvēkiem vienmēr šķitīs, ka labākie laiki jau ir pagājuši vai tikai būs, tomēr daži prātvēderi sapratīs tagadnes vērtību un līdz ar to izgaršos to, ko sniedz šī brīža iespējas. Tātad sapņotāji... Iesaku pabaudīt vēl dažas iepriekš neminētas filmas par pagātnes dižgariem kā "Karavadžo” (Rež. Dereks Džārmens, 1986), "Mīlestība ir sātans” (Rež. Džons Meiberijs, 1998) un "Serafina” (Rež. Martin Provost, 2008) un pēc tam steigšus atpakaļ tagadnē, kura, ticiet man, piedāvā ne tikai ekonomiskās krīzes un apkures sezonas rēķinus. P.S. Neaizmirsīsim par mākslas procesiem: LNMM turpina piedāvāt lekciju kursu Kārļa Padega izstādes sakarībā, bet galerijā "Daugava” var apskatīt mākslas darbus (no Padomju perioda otrās puses) izstādē "20. gs. 60., 70., 80. gadi. Darbi no privātām kolekcijām". | ||||||||||
| Atgriezties | ||||||||||
| ||||||||||
