VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Šāviens ļoti tuvu mērķim Daina Auziņa, mākslas zinātniece Latvijas Mākslinieku savienība tikusi pie jaunas valdes - to pēdējos mēnešos pamana arī ļaudis, kas nav šīs savienības biedri. Jaunās valdes aktivitāti kā lieliska metafora demonstrēja "Mākslas sirds" straujā pulsācija LMS ēkas fasādē (autori: Modris Brasliņš, Arnis Stasaitis, Igors Dobičins) gaismas festivāla "Staro Rīga" laikā. | ||||||||||
| Savukārt dienas stundās, no 18.oktobra līdz 30.novembrim, LMS galerijā skatāma krājuma izstāde, kas kārtējo reizi liek pievērst uzmanību izcilajām vērtībām, kas glabājas šīs ne visai omulīgās ēkas noskretušajās telpās. Izstāde ar intriģējošu nosaukumu "Shot" (kuratore Diāna Rutkovska). | ||||||||||
| ||||||||||
| Jau pirmais ekspozīcijai veltītais skats, liecina, ka iekārtotāji krietni pacentušies, domājot par dinamisku vairogu konfigurācijas izveidi un nesaudzējot spēkus arī tēlniecības darbu izstādīšanai (par pēdējo noteikti jāpateicas kuratores profesionālajai interesei, kas saistīta ar šī mākslas veida pētniecību, kā arī valdes priekšsēdētāja Igora Dobičina mākslinieciskajai darbībai). Tomēr jāpiebilst arī tas, ka lielais iekārtotāju entuziasms nav spējis izplest izstāžu zāles telpu un tā, piepildīta ar izteiksmīgiem un enerģētiski spēcīgiem lielformāta darbiem, šķiet pārblīvēta un emocionāli pārsātināta. Meklējot attaisnojumu, protams, var piesaukt izstādes nosaukumā un anotācijā apcerēto "šāvienu", kam, kuratores vārdiem runājot: "jāraksturo iekšējo spriedzi, kas jaušama sava laika pretrunu plosītajā personībā". Taču šeit rodas būtiskākais, uz izstādes koncepciju attiecināmais jautājums, - kādu laika periodu īsti raksturo šī spriedze? Vēstījums būtu labāk nolasāms, ja kuratore izvēlētos sašaurināt izstādes hronoloģiskos ietvarus, aprobežojoties ar 20.gadsimta 60. un 70. vai 70. un 80. gadu mākslu, vai vēl šaurākām laika robežām, noteikti atsakoties no "aiz astes pievilktajiem" 90.gadiem (kas šeit pārstāvēti tikai ar vienu darbu). Svarīgi arī pieminēt, ka ekspozīcijā esošo darbu autori, lai gan talantīgi un drosmīgi, "zem lodēm” tomēr nekad nav stāvējuši. Viņus visus var uzskatīt par jaunu ceļu meklētājiem, no kuriem daļa prata labāk piemēroties sistēmai, kurā dzīvoja, bet daļa bija pakļauti varas realizētām represijām: izsūtījumam (Kurts Fridrihsons) un cenzūrai (Jānis Karlovs, Helēna Heinrihsone), u.tml. Neskatoties uz cilvēciskajām un radošajām traģēdijām, ko šie mākslinieki piedzīvoja atsevišķos savas dzīves periodos, viņu darbi ir pārstāvēti gan Latvijas Mākslinieku savienības, gan Latvijas Nacionālā Mākslas muzeja krājumos, kas daļēji vai pat lielākoties komplektēti tieši padomju gados. Izstāde iepriecina ar darbu atlasi. Jau ieejot LMS vestibilā, jūties iejūsmināts, sastopot Emīla Meldera vēlīno, bet jaunības gadu interesēm tuvo, ģeometriski stilizēto kompozīciju "Sencis" (1976, granīts), kas liecina, ka kompromisu laiks mākslinieka daiļradē tobrīd ir beidzies. No latviešu akmens tēlniecības tradīcijas turpinātājiem šeit ar lieliskiem darbiem pārstāvēti arī Laimonis Blumbergs, Lea Davidova-Medene, Jānis Karlovs, Ojārs Feldbergs un Ojārs Breģis. Bet Igora Dobičina "Komēta" liecina, ka vēl 1986. gadā viņš devis priekšroku bronzai. No tēlniekiem šeit arī Tālivaldis Gaumīgs ar izteiksmīgu un raksturojošu, bronzā lietu Georga Smeltera portretu un Arta Dumpe, kuras kompozīcija "Miers”, sava deklaratīvā vēstījuma un izteiktās dekorativitātes dēļ izstādē īsti neiederas. Taču nenoliedzami vērtīga, pati par sevi, ir katra reize, kad publiskā telpā klātienē iespējams redzēt kaut ko no padomju perioda tēlniecības, kas citkārt, komplicētās darbu pārvietošanas dēļ, šādās ekspozīcijās ir skopi pārstāvēta. Iespēja iepazīties ar tā paša perioda glezniecības un grafikas darbiem šķiet ikdienā pieejamāka, kaut vai tādēļ, ka šī veida mākslas ir nosacīti vieglāk reproducējamas savas divdimensionalitātes dēļ. LMS muzeja kolekcijā esošo darbu sistemātiski katalogi gan pašlaik ir tikai tālas nākotnes vīzija un līdz šim plašākais, kā arī krāšņākais šīs kolekcijas darbu albums (reizē arī rakstu krājums par kolekcijā pārstāvēto periodu) ir Ineses Baranovskas sastādītais un 2002. gadā izdotais "Glezniecība. Laikmeta liecinieki”, kas pavadīja plašu rezonansi iemantojušo izstādi Latvijas Nacionālā mākslas muzeja telpās. Tādēļ prieks par katru reizi, kad klātienē iespējam skatīt izcilus Latvijas gleznotāju (šoreiz ekspresīvo krāsas meistaru Rūdolfa Piņņa, Jāņa Pauļuka, Herberta Siliņa, Lidijas Auzas, Leonīda Mauriņa, Helēnas un Ivara Heinrihsonu un monumentāli spēcīgo Ojāra Ābola, Kurta Fridrihsona un Borisa Bērziņa) un grafiķu (šoreiz "supergrafiķu” Ojāra Pētersona un Andra Brežes) darbus, aktualizējot ne tik senās pagātnes mantojumu, kas joprojām pat vietējai auditorijai ir slikti zināms. Kā jaunās LMS valdes starta šāviens šī izstāde ir trāpījusi tuvu mērķim, apliecinot, ka šī komanda tiecas atkal izvētīt savus apcirkņus, t.i., kolekcijas saturu, un, labāko daļu no tā rādīt saviem viesiem, domājot gan par izstāžu scenogrāfiju, gan savas izvēles pamatojumu. Tas var likt regulārajiem izstāžu apskatniekiem atkal iezīmēt 11.novembra krastmalu 35 savos maršrutos. | ||||||||||
| Atgriezties | ||||||||||
| ||||||||||
