VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Kas ir semiotika un ko tā ēd? Šeldas Puķītes blogs, 08.11.2011 Izlasot Sergeja Kruka jaunāko grāmatu, kuru esmu minējusi jau iepriekšējos bloga ierakstos, un redzot ne vienu vien studentu nomokāmies ar semiotikas kursa apguvi Latvijas Mākslas akadēmijā, atkal un atkal nākas aizdomāties par dažādiem ar semiotiku saistītiem jautājumiem. Kas īsti ir semiotika? Kam šī zinātne ir noderīga? Kāpēc latviešu valodā ir tik maz informācijas par vizuālo semiotiku? Kad tās izmantojums ir nepieciešams kāda jautājuma izpētē un kad tas viss pārvēršas par pārinterpretācijas instrumentu? Un galu galā, kāpēc ne katram tā šķiet pieņemama un/vai saprotama? Šoreiz nelielas pārdomas par semiotiku iz manas personīgās pieredzes un redzējuma. | ||||||||||||||||||||||||||||||||||
| Katru reizi, kad apgūstam vai sākam izzināt kādu jautājumu, sākotnēji nākas meklēt jau gatavu informāciju. Pirms ķerties klāt pie svešvalodā pieejamās informācijas, kuras apcerei es nepieskaršos, jāsāk ar visvieglāk pieejamo un saprotamo. Pirmais impulss var būt, piemēram, interneta brīvā enciklopēdija "Vikipēdija", kur semiotikas definīcija skan šādi: "Semiotika ir zinātne par zīmēm un zīmju sistēmām, to vispārīgajām īpašībām un funkcionēšanas likumībām. Semiotika pētī arī nozīmes rašanos un informācijas nodošanu"(1). Tātad mēs esam atraduši pirmo atslēgas vārdu – "zīme", kas var palīdzēt saprast to, kas lācītim vēderā. Otrais informācijas avots par semiotiku pēc vārdnīcas droši vien ir kāda filozofijas jautājumiem veltīta grāmata, kas paredzēta kā iepazīšanās gan ar filozofijas vēsturi, gan tās problēmām. Tur tad blakus skaidrojam par zīmju sistēmām, kas pastāv mums visapkārt, varēs uzzināt arī par galvenajiem teoriju vaininiekiem. Galvenie minamie vārdi ir Ferdinands de Sosīrs (Ferdinand de Saussure, 1857–1913) un Čārlzs Senderss Pīrss (Charles Sanders Peirce, 1839–1914). | ||||||||||||||||||||||||||||||||||
| ||||||||||||||||||||||||||||||||||
| Tomēr tas, kas visvairāk piestāvētu gan šim blogam, gan atbilstu manām interesēm, ir jautājumi, kas skar vizuālo semiotiku, un, jāsaka, ka šeit ar dzimto valodu vairs neiet tik raiti. Šobrīd es zinu tikai divus latviešu autorus, kuru darbos var saskarties ar vizuālās semiotikas jautājumiem un semiotiskās interpretācijas metodes pielietošanu mākslas darbu analīzē. Tas ir jau manis minētais Sergejs Kruks (asociētais profesors Rīgas Stradiņu universitātē) un Andris Teikmanis(2) (docents Latvijas Mākslas akadēmijā). Abu kungu interešu lokā ir Latvijas Padomju perioda kultūra un māksla. Tajā nav, protams, nekā pārsteidzoša, jo tieši totalitāras varas apstākļos dzimst jaunas ikonas un simboli, kuru iekodēšana mākslas darbos vienmēr ir kalpojis kā instruments jaunu vēstījumu un didaktikas veicināšanai. Šķiet, mana pirmā kaut cik apzinātā saskarsme ar semiotiku aizsākās pirms diviem gadiem, kad manas uzmanības centrā nonāca jautājums par gleznu faktūru savdabību. Mudinājums šai tēmai bija mākslas darbu satura analīzes dominance latviešu vēsturnieku visdažādākajos pētījumos, formas analīzei un tās nozīmes apcerēšanai atstājot pakārtotu lomu. Mēģinot atrast metodoloģiju, kas vislabāk ļautu operēt ar informāciju un atklāt pētījumu, nācās aizdomāties par mākslas darbu ikoniskajām un plastiskajām zīmēm. Šādus apzīmējumus mākslas darbu uztverei atradu gan nedaudz vēlāk, pētot glezniecības plastisko valodu un lasot beļģu „grupas μ”(3) teorijas par ikonoplastiskajām zīmēm vizuālajā mākslā. | ||||||||||||||||||||||||||||||||||
| ||||||||||||||||||||||||||||||||||
| Pirmkārt, apskatot darbu mēs uztveram ikoniskās zīmes (zīmes, kas līdzīgas objektam, kurš ir atveidots) un mēģinām veiksmīgāk vai neveiksmīgāk nolasīt saturu. Plastiskās zīmes kā krāsa, ritms, triepiens vai faktūra var paspilgtināt ikonisko zīmju īpašības, bet var radīt arī pārrāvumus, kad forma vai krāsa disonē ar ikonisko zīmi (piemēram, cilvēks tiek attēlots zaļā krāsā). Līdz pat spēcīgi pietuvinātai abstrakcijai mēs spējam, piemēram, nolasīt cilvēka, dzīvnieka vai kādas noteiktas ainavas aprises gleznā, bet plastiskās zīmes var radīt dažādus papildus efektus kā ar triepienu vai attēlotā ritmisku atkārtojumu radīt ilūziju par kustību, ar krāsu panākt siltuma vai aukstuma iespaidu, ar faktūru radīt spēcīgu, gluži skulpturālu materialitāti vai iespaidu par vieglumu un caurspīdīgumu. Paliek tik viens ļoti būtisks nosacījums, tev ir jāzina, piemēram, kā izskatās cilvēks, krūze vai lauku ainava, lai zīme strādātu. Ja šis nosacījums tiek izpildīts, tad nostrādā tādas asprātīgas reklāmas, kādas ir veidojis, piemēram, zīmols "Absolut vodka"(4), spēlējoties ar formu noteiktas kultūras kontekstā. Runājot par ikonām un attēla uztveri uzskatāmībai labprāt minētu trīs piemērus iz latviešu glezniecības. Ar šo gleznu reprodukcijām mēģināšu parādīt kā plastiskās zīmes arvien vairāk dominējot vājina vai transformē ikoniskās līdz stadijai, kad palīgā jāņem verbālās zīmes jeb mākslas darba nosaukums. Tātad, par piemēru var ņemt Miervalža Poļa darbu "Vasaras lietū", Rūdolfa Piņņa darbu "Vasara Iecavā" un Zentas Loginas gleznu "Aizmirstības upe". Pētot šos trīs darbus var uzskatāmi redzēt kā formas stilizācija, krāsu laukumu veidošana, telpa un attēloto objektu kontūras šajās trīs ainaviskajās gleznās var ietekmēt attēla uztveri un nolasāmību. Protams, mākslinieka fantāzija un izteiksmes veids var nokļūt ārpus attēla robežām un nepakļauties analīzei, ļaujot vien spriest par formālajām kvalitātēm. | ||||||||||||||||||||||||||||||||||
| ||||||||||||||||||||||||||||||||||
| Šoreiz atļāvos ievirzīties teorētiskākā mākslas lauciņā, lai, kā izteicies vienā no savām ievadlekcijām Andris Teikmanis, paskatītos uz pasauli kā zīmju sakopojumu. Nenoliedzami šī brīža aktuālā izstāžu dzīve ir aktīvā kustībā, tāpēc kādā no nākamajiem blogiem vieta var atrasties gan LNMM Baltajā zālē un Mazajā zālē notiekošajām Kārļa Padega darbu izstādēm "Kārlim Padegam – 100" (4.11.1011–15.01.2012), "kim?" laikmetīgā mākslas centra telpās notiekošajai starptautiskā mediju mākslas un inovatīvā dizaina izstādei "Tehno-ekoloģijas" (Jauno mediju kultūras centra RIXC organizētā festivāla "Māksla+Komunikācija 2011" ietvaros no 4.11.–11.12.2011), gan Laikmetīgā Mākslas centrā (LMC) apskatāmajai Andreja Kalnača personālizstādei "Barrio Infancia" (4.11.–2.12.2011). Vakara pasaciņas vietā labprāt ieteiktu, ja vien šobrīd būs jums pa kabatai, nupat "Neputns" redakcijā iznākušo Jāņa Kalnača grāmatu "Rīgas dendijs un autsaideris. Kārlis Padegs", kamēr citā blogā pamanīju, ka grāmatas vietā šobrīd priekš hipsteriem tiek reklamēti BLANKBLANK zīmola veidotie krekli ar Padega darbu reprodukcijām (nopērkami turpat LNMM). 1 http://lv.wikipedia.org/wiki/Semiotika 2 Promocijas darbs "Mākslas un politikas attiecību semiotika. Vizuālo un verbālo vēstījumu mijiedarbība Latvijas Padomju perioda glezniecībā" (2010). 3 Ljēžas Universitāte, Beļģija. Grupa dibināta 1967. gadā un strādā pie starpdisciplinārajiem retorikas un vizuālās komunikācijas teorijas jautājumiem. 4 www.absolutad.com/absolut_gallery/series/ | ||||||||||||||||||||||||||||||||||
| Atgriezties | ||||||||||||||||||||||||||||||||||
| ||||||||||||||||||||||||||||||||||
