VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Mākslas kritiķa dienasgrāmata Šeldas Puķītes blogs; 27.09.2011 „Mīļo dienasgrāmatiņ!” Vismaz tā miljoniem sieviešu pasaulē uzsāktu tekstu savā kladītē, kas, domājot par stereotipiem, visdrīzāk būtu apšūta ar ziedu raksta audumu pastelīgos toņos vai vismaz piegrūsta ar herbārijiem un vecām fotogrāfijām, kas izgrieztas no glamūrīgiem žurnāliem. Neteiktu, ka man kādreiz ir bijusi vēlme rakstīt šīs atmiņu burtnīceles, kas laikam jau paredzētas grēksūdzei, meditācijai vai kā psiholoģiska terapija. Jaunā tendence, kas tiek nodēvēta par blogošanu, personīgi man šķiet simpātiskāka „dienasgrāmatas” forma, kas, protams, satur savu lielu daļu ārišķības, bet vismaz pieļauj domu, ka esi izkāpis kaut nedaudz ārā no savas galvas un komunicē ar potenciālo lasītāju. Respektīvi, blogošana ir tāda jauka papļāpāšana, kas realitātē ir autora monologs par kādu tēmu cerībā, ka kādam tas interesēs, lai gan internets ir un paliks virtuāla skatuve, kur notiek savdabīgas lugas spēlēšana. | ||||||||||
| ||||||||||
| Bloga fleksiblā forma pieļauj gan informācijai, gan tās izklāstam būt rotaļīgam, tāpēc jāsaka, ka viss, ko varu piedāvāt ir pastaiga mākslas dzinējsuņa pēdās bez pretenzijām uz „monumentālu tekstu”. Mediji, dodoties vizuālās mākslas medībās, izlaiž izskrieties savus dzinējsuņus jeb mākslas kritiķus tikai pa noteiktām takām, kas visbiežāk valkā nosaukumu „aktuālā māksla”, „laikmetīgā māksla” vai, piemēram, „pārbaudītā māksla”. „Multiaugļu kokteiļus” jeb visdažādāko mākslas žanru un tēmu materiālus šobrīd veido vien retais, kas man kā topošajai mākslas zinātnes maģistrei un aktīvai mūsdienu mākslas procesu sekotājai liek vilties, neradot sāta sajūtu. Tad nu es lieku priekšā savas medību takas, kurās katru nedēļu visdrīzāk atradīsies kāds cits garšīgs kumosiņš, ko uzkost uz kārā zoba, rezultātā veidojot parādību apskates „kokteili”. Nenoliedzami līdz ar 1. septembra skolas zvaniem un kartupeļu talciniekiem tīrumā, gluži kā sēnes pēc lietus pastkastītē uzrodas desmitiem ielūgumu uz dažādiem kultūras pasākumiem, kuru centīga apmeklēšana var pārvērsties par noslogotu darbu pat vislielākajam mākslas mīļotājam. Sākot jau ar Mākslas muzeja „Rīgas Birža” atklāšanu 22. augustā mākslas pasākumu skriešanās sacensības ir strauji uzņēmušas ātrumu, piedāvājot tādus festivālus kā Survival Kit 3 Raiņa vakarskolas bijušajās telpās (8.–18.09.2011), „Balto nakti” (10.09.2011), kinofestivālus „Arsenāls” (10.–18.09.2011) un „Baltijas pērle” (15.–25.09.2011), kuru dublēšanās problemātiku LTV1 raidījumā „100g kultūras” akcentējušas arī raidījuma vadītāja Kristīne Želve un kino kritiķe Dita Rietuma (15. septembra raidījums). Nerunāsim jau nemaz par vizuālās mākslas izstādēm, kuru apskates laika distance samazinās, bet klāsts palielinās. Šī mēneša laikā nav pagājusi vēl neviena nedēļa, kad nav pabūts vismaz divās atklāšanās, kas nereti iekritušas vienā dienā. Kā saka, ir ko pasvīst. | ||||||||||
 LMA balva. Foto: Normunds Brasliņš | ||||||||||
| Ja atskatās uz pagājušās nedēļas notikumiem galvaspilsētā, tad noteikti nevar nepieminēt to, ka Latvijas mākslas ainā ir parādījusies jauna balva par nopelniem mākslā jeb „Latvijas Mākslas akadēmijas balva”, kuru plānots rīkot ik pāris gadus ar Borisa un Ināras Teterevu fonda atbalstu. Protams, nav pārsteidzoši, ka LMA 90. gadadienas svinību ietvaros tiek veidotas jaunas tradīcijas, kas popularizēs rīkotāju vārdus, veicinās akadēmijas prestižu un ļaus dažām Latvijas zvaigznēm paspīdēt spožāk iegūstot gotiskā stilistikā ieturētus kičīgus zelta kronīšus samta lādītēs. Tātad trīs balvas trim paaudzēm un nominantu izstāde LMA aulā līdz 12. oktobrim (izstādi gan vairāk uztvēru kā skati, kur ņigu ņegu izlikti kopā nesaliekamu personību darbi). Balvas sakarā tiek it kā novērsts interešu konflikts, izslēdzot iespēju balvu iegūt māksliniekiem un mākslas zinātniekiem, kas ir piesaistīti akadēmijai kā institūcijai. Te gan uzreiz gribas piebilst, ka pietiekami liels skaits talantīgo mākslinieku ir vienā vai otrā veidā piesaistīti šai institūcijai un līdz ar to nepelnīti atstāti aiz borta. Nu ko, vienmēr var cerēt uz Purvīša vai Kultūras Dienas balvu. Pārdomas gan raisa ne tikai robežas, kuru ietvaros izvērtē balvu pelnījušos kandidātus, bet arī laureāti. Nenoliedzami apkopotā mākslas darboņu buķete ir spilgta un, kā teikts preses relīzē, noteikti iedvesmojoša jaunuļiem, kas meklē autoritātes pirmo soļu speršanai „dīķī”. Taču šeit var saskarties ar konfliktu, kas rodas, piemēram, Džemmas Skulmes gadījumā. Māksliniece jau vairākus desmitus gadus ir gluži vai iecementēta Latvijas mākslas klasiķu statusā un kanonizēta kā vērtība un, kad runa ir par tādu aksiomu kā Skulme, balva par ieguldījumu Latvijas mākslā šķiet gandrīz vai dīvaini atkārtojoša. Arī balva Laimai Slavai nepārsteidz, kaut vai ņemot vērā, cik pārdomāti tika eksponēts viņas devums lielā koka skapī, tā augšā simboliski novietojot rakstāmmašīnu. Jāsaka, ka pārsteigums bija jaunākās paaudzes laureāts Jānis Avotiņš, kura devumu Latvijas robežās nemaz tā īsti nevar novērtēt. Šeit tad arī parādās sāpīgākais vērtēšanas klupšanas akmens, jo, ja iemesli, kāpēc iepriekšminētajām dāmām ir piešķirtas balvas ir nojaušami, tad pēdējā mākslinieka gadījumā viss ietinās miglā. Tik pat labi bija iespēja piešķirt balvu nominantam, kas intensīvi un veiksmīgi ir darbojies tikai Latvijas robežās, vai kas sevi ir pierādījis gan Latvijas, gan ārvalstu publikai (te kā pirmie uzreiz prātā nāk Evelīna Deičmane vai Mare&Rols)? | ||||||||||
 Maija Tabaka. Valda Āboliņa portrets. Gleznas fragments. 1979. LMS kolekcija | ||||||||||
| Paturpinot LMA tēmu, pagājušajā nedēļā bija iespēja doties uz akadēmijas rektora, gleznotāja Alekseja Naumova izstādes atklāšanu, kur uzsūkt dienvidu zemju krāsas un gaismas brīdī, kad Latvijā tuvojas pelēkākie mēneši un padomāt par ainavas žanra vietu 21. gadsimta glezniecībā. Savukārt piektdienas vakars piedāvāja iespēju doties uz Spīķeru kvartālu, kur laikmetīgās mākslas centrā „kim?" nodoties konceptuālākas ievirzes mākslas izvērtēšanai (izstāde „Pēc sociālistu statujām” un Armanda Zelča personālizstāde „Nav tā, kurš ir. Tā vārds ir zināms”), bet par to varbūt citreiz. Vēl tik noslēgumā daži ieteikumi. Šīs nedēļas must see listē redzu 28. septembrī Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā notiekošo modes mākslinieku prezentāciju „Elegantās modes līnijas”, bet 29. septembrī plkst. 17:30 „kim?" veidoto pasākumu „Kafejnīcas lieta” restorānā Kitchen, kur tiks izstādīta un prezentēta Maijas Tabakas glezna „Valda Āboliņa portrets”. Vakara pasaciņas vietā vēl varu ieteikt izlasīt augusta/septembra žurnālā „Studija" esošo Jāņa Taureņa rakstu „Valodas slimība”, lai, piemēram, aizdomātos par izteicieniem, kurus Harijs Frankfurts nodēvējis par Bullshit jeb stāsts par to, kā „es jutos kā nobraukts suns”. | ||||||||||
| Atgriezties | ||||||||||
| ||||||||||
