VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Jāņa Dukāta personālizstāde "Mežs" [26.09.2011. 09:12] Līva Raita, LMA 4.kursa studente Jāņa Dukāta personālizstāde "Mežs" Cēsīs Gaujas Nacionālā parka teritorijā pie Sarkanajām klintīm ir aplūkojama vesela gada garumā līdz pat 2012. gada rudenim. Dukāta personālizstāde man lika aizdomāties par mākslas un ainavas sintēzi, ekspozīcijas jauniem risinājumiem un par mākslinieka radošiem meklējumiem brīvā dabā zem klajas debess, tāpēc jauno gleznotāju aicināju uz sarunu. | ||||||||||||||
| ||||||||||||||
| Līva Raita: Meža ierastajā, Latvijas mediju rāmējumā dominē ja ne cilvēkam bīstamais – ērces, čūskas, indīgas sēnes, apmaldījušies un pat aprakti cilvēki, tad apdraudētais – izpārdotais, izcirstais, piemēslotais, ja tā var teikt – meža tumšā puse. Tavos darbos, manuprāt, nekā no tā nemana, tie ir gaismas un dzīvelīga, pirmatnēja prieka caurstrāvoti – dominē meža gaišā puse. Jānis Dukāts: Jā, atspoguļojums, ar kuru mēs ikdienā sastopamies internetā un presē, protams, ir šausminošs. Domāju, ja es mežā būtu sastapies ar čūskām, ērcēm, uzraktiem līķiem, tad noteikti kaut kur tas būtu manāms arī manos darbos. Taču, paldies Dievam, mežs, kurā gleznoju, bija ļoti skaists un iedvesmojošs. Protams, manīju arī kādus piesārņojumus un sadzīves atkritumus, bet tas nespēja sabojāt meža kopējo tēlu, līdz ar to mans redzējums pamatā saglabājās tāds, kāds bijis arī iepriekš: mežs kā mistiska vide, kuru caurstrāvo īpašs spēks un vibrācija. L. R.: Kā radās meža ideja un vai sākotnējā iecere mainījās darbu izveides gaitā? J. D.: Ideja par mežu attīstījās vairāku gadu garumā. Sākotnēji tā bija klasiska – meža attēlošana, vairāk pat meža studija, bet vēlāk sapratu, ka no dabas kopēšanas vēlos izvairīties. Rozentālskolā dabas studijas bija absolūti dabiskas. Taču, zināšanu apjomam pieaugot, kādā akadēmijas posmā tās kļuva mazsvarīgas, bija iekšēja pārliecība, ka tas vairs nav vajadzīgs, ka es jau kaut ko zinu, un man nozīmīgāks par darbu ar ārpasauli kļuva darbs pašam ar sevi. Mani vairāk interesē meža emocionālā puse, ko tā sniedz, bezapziņas vēstījums, kuru es caur sevi varu transformēt gleznā. L. R.: Mežā izstādītajos darbos var pamanīt, ka kolorīts tajos ir mainīgs. Acīmredzot, tur tavas krāsu studijas bijušas visai aktīvas. J. D.: Sākumā tā bija iekšēja nepieciešamība studēt sarkano [krāsu], kā tā izskatās pret citiem toņiem, kāds ir dialogs starp tiem. Taču, darbodamies meža vidē, sapratu, ka man jāizpēta, kā īsti spēlējas zaļais, jo arī tam ir daudzas dažādas nianses un dažādas valodas. Tad klāt nāca dzeltenais, kas man vienmēr licies svešs, es nemācēju to tā ļoti skaisti uzlikt. Un tā mežs izvērtās par ievirzi procesam, kurā es domāju un risinu to, kā nolikt zaļo pret zilo, dzelteno pret zaļo. Ārējā daba, meža vide, protams, to veicina – krāsa pati par sevi kaut ko pastāsta, bet tas iet roku rokā ar manas iekšējās dabas vēlēm un nepieciešamību. Mežs man ir tikai iekšējiem meklējumiem atbilstošs ārējais kairinājums, kurš vienkārši veicina attīstību. L. R.: Vai tavi radošie meklējumi galvenokārt saistīti ar kolorīta izvēli jeb ir arī citi virzieni? J. D.: Kolorīts un arī tīri profesionāla pieeja – mēģināt neatražot, bet iziet cauri visiem posmiem, kas man tajā brīdī ir aktuāli gleznieciskās domāšanas sfērā. L. R.: Tu domāji arī par tēliem, ko veidosi, vai tie bija otršķirīgi? J. D.: Tēls tiešām ir otršķirīgs. Man viņš nav pats svarīgākais. Tēli drīzāk ir pakārtoti krāsai, ritmam, vīzijai. Svarīgākais ir krāsa kā tāda. L. R.: Un tomēr konkrēti tēli gleznās parādās – putni, vardes, stirnas. J. D.: Patiesībā tas notiek pēkšņi, piemēram, – vardes ar puķi centrā. Pieejot pie šī konkrētā darbam sagatavotā formāta, visa zeme bija noklāta ar vardēm, viņas tur dzīvoja, tā vieta viņām šķita patīkama, un es sapratu, ka tā ir zīme tam, ka vardēm jābūt. Bet tik pat labi varētu arī nebūt konkrēti tēli, varētu parādīties tikai laukums pret laukumu, veidoties kādi koku ritmi, kaut kas absolūti abstrakts, pat pirmajā brīdī nenosakāms. Taču šie tēli bija zīmes, asociācijas ar konkrēto vietu. Arī stirnas – ne velti viņas izleca no rīta desmit metru attālumā un aizskrēja. Acīmredzot, tā bija paredzēts notikt. L. R.: Var teikt, ka tu neglezno izejot no kaut kādas racionalitātes? J. D.: Noteikti, ka pirms tam ir vajadzīgs redzējums, vēstījums, ko tu pēc tam apstrādā. Tas ir svarīgi, bet sēdēt studijā un funktierēt, taisīt simts skicītes, kaut kādus tēlus radīt, kas ir absolūti izdomāti, mākslīgi – tas nav priekš manis. L. R.: Tātad uzstādījums bija nekonkurēt ar vidi? J. D.: Pavisam noteikti. Man vide varētu būt savā ziņā izteiksmes līdzeklis – meža trokšņi, putni, koku šalkoņa – papildus vizuālajam vēl audio. Bija arī brīži, kad bija absolūts klusums, nebija ne vēja, ne auto maģistrāles vai kaut kādi citi tehniski trokšņi. Es uzskatu, ka daba ir pašpietiekama un nevēlos to mainīt. Es vienkārši atnāku, uzņemu informāciju, transformēju savos darbos un nofiksēju. Šī vide paliek tāda, kāda tā ir. Es mainos, bet viņa paliek. L. R.: Pats saskati atšķirības starp pirmajiem darbiem, kas gleznoti mežā, un pēdējiem? J. D.: Tas ir līdzīgi kā ar garstāvokli – tas mainās, vienu brīdi ir agresīvāks, citu – mierīgāks. Arī glezniecība ir pakārtota garstāvoklim, emocijām. Tāpēc es gleznoju vienu darbu vienā piegājienā, lai konkrētās emocijas saglabātos. Strādājot ilgstoši, emocijas mainās un svārstās, līdz ar to darbā nav iespējams fiksēt mirkļa redzējumu un sajūtas. Droši vien tādēļ katrs darbs mežā arī ir savādāks, jo mēs jau visu laiku maināmies. L. R.: Tēli, kas parādās meža gleznās, pēc sava rakstura ir liriski, poētiski, nav tās izteiktās tēlu slodzes, kas bija, piemēram, tavā "Arsenālā" izstādītajā gleznā "Seksindustrializācija", kura līdzi nes izstādes "Pilsētasbērni" urbānās tēmas asociācijas. Meža gleznas ir kā liriska atkāpe, kā izraušanās no pilsētvides. J. D.: "Pilsētasbērniem" vairāk vai mazāk bija gleznots speciāli – pasākumam, tēmai, koptēlam, protams, ar savu vēstījumu – kā es redzu pilsētu. Savukārt "Mežs" man bija vairāk pašam priekš sevis. Patiesībā tā bija pat sevis attīrīšana, svaigums, ko grūti vārdos izskaidrot. Tas bija meklējums, izzināšana gan glezniecībā, gan domāšanā, sava veida gara atdzimšana zaļajā svaigumā, gaisā, pašpietiekamajā vidē. Tāpēc pilsēta varbūt bija vairāk samākslota, bet mežā varēju strādāt vadoties vienīgi no emocijām un būt dabiskāks. L. R.: Kā tiki galā ar ekspozīcijas iekārtošanu vietā, kur nav noteiktas telpas robežas? J. D.: Gleznu pamatnes kopā tika saskrūvētas pa divām, pa trim, nebija tā, ka visas desmit uzreiz varēja izvietot, līdz ar to iekārtošana bija lēna un ne ļoti apzināta, nebija pirms tam kaut kāda sagatavota plāna. Protams, bija jāpameklē lielāki, masīvāki koki, pie kuriem ievērojami smagās gleznas piestiprināt, jāskatās, lai citi koki tās pārāk neaizsegtu, lai, mainoties redzes leņķim, arī skats būtu interesants un lai darbi nebūtu kā četrās sienās un iekļautos dabas ritmā. Svarīgi bija arī vairāk vai mazāk ekspozīciju pakārtot iestaigātajai takai, jo ne jau visi skatītāji grib brist dziļāk mežā un, Dievs nedod, uzkāpt virsū kādai odzei! L. R.: Vai esi domajis, kas ar darbiem notiks pēc gada, kad tie tiks noņemti? J. D.: Droši vien jādomā vispirms – kas pēc gada no gleznām būs palicis pāri, ko māte daba ar viņām būs izdarījusi. Ja tās būs veiksmīgi izturējušas, tad jau vien tas būs notikums. Protams, meža vide ir pašpietiekama, un tā neko nezaudēs, būs laba arī bez gleznām. Meža vide, protams, ir ieguvums gleznām, ne jau otrādi. L. R.: Kas varētu būt tālāk pēc šīs izstādes? Ar ko vēl tev gribētos paeksperimentēt? J. D.: Interesants un savdabīgs, bet tajā pašā laikā nesasniedzams, šķiet ūdens, ūdens virsma, ūdens struktūra. Ūdens arī ir kaut kas tāds, kas šķiet mistisks, un ko varētu attīstīt un padomāt, kā to realizēt. L. R.: Vai tas nozīmē, ka meža tēma sevi ir izsmēlusi un kādreiz pie tās atgriezties tu neplāno? J. D.: Domāju, ka jā. Tas ir līdzīgi kā ar gleznām – man patīk visu izdarīt vienā piegājienā, negribu veidot sērijas par to pašu tēmu. | ||||||||||||||
| Atgriezties | ||||||||||||||
| ||||||||||||||
