VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Par Rasas Šulcas personālizstādi "Apsargs" Ieva Īzāka, LMA Vizuālās mākslas, kultūras vēstures un teorijas apakšnozares bakalaura programmas absolvente Izstāde ‘’Apsargs’’ Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zāles "Arsenāls" radošajā darbnīcā ir otrā mākslinieces Rasas Šulcas personālizstāde. | |
| |
| Kopš iepriekšējās personālizstādes "Modelis" (2008) mākslas galerijā "1. stāvs" ir pagājuši tieši trīs gadi, kuru laikā R. Šulca ir piedalījusies vairākās grupu izstādēs – "Pilsētas bērni" (2010), "Brīnišķīgais ceļojums" (2009) u.c. Mākslinieci saista figurāli gleznojumi varbūt tāpēc, ka cilvēka figūra vienmēr uzrunā vistiešāk. R. Šulcas attēlotajiem cilvēkiem piemīt īpatnēji, bezpersoniski, sastinguši skatieni. Izstādes tēma ir apsargs, kurš ir klātesošs visos izstādē apskatāmajos darbos. Vai tā būtu maza meitene gleznā attēlotās telpas dziļākajā stūrī, vai blakus stāvošs vīrietis. Apsargs, kā novērotājs un sargenģelis ir visiem līdzās. R. Šulcas darbiem "Arsenāla" 2. stāva zāle ir kā radīta, tie organiski iekļaujas vidē. Jāatzīst, brūnā toņu gamma, kas caurvij visus apskatāmos darbus rada tādu kā drūmu, nedaudz nomācošu iespaidu. Attēlotā telpa visos darbos ir nosacīta – kā tumša, bezpriekšmetu istaba, kur materiālajām lietām nav vietas. Telpa ir tukša no visa liekā, paliek tikai cilvēks un viņa uzmanītajs. Figurālo kompozīciju vidū izceļas glezna "Trīs" un "Apsardze". Gleznā "Trīs" centrālā figūra ir gaidībās esošā sieviete, kura noraugās uz meiteni pusaudžu gados. Sieviete uzvilkusi vasarīgu zilgani raibu kleitiņu un pagriezusi galvu uz jaunās meitenes pusi, kura stāv un hipnotiski raugās uz skatītāju. Trīs, jā viņi ir trīs. Pārņem sajūta, ka jaunā meitene ir tā, kas vēlas uzmanīt, lai bērns, kurš drīzumā ieradīsies pasaulē būtu drošībā un tāpēc raugās uz Tevi, skatītāj. Darbā "Apsardze", turpretī, divas attēlotās figūras liekas dažādu emociju pārņemtas. Gleznā attēlotās personas varētu būt māte ar meitu. Abām kājās melni svārki, spīdīgas miesas krāsas zeķubikses un kurpes. Kājas viņām cieši sakļautas, rokas klēpī saliktas. Priekšplānā esošā sieviete domīgi sēž atzveltnes krēslā un raugās kādā telpas punktā, iespējams, tur ir logs, pa kuru viņa vēro ainavu, bet iespējams kas cits – tas ir skatītaja ziņā. Viņas skatienā jaušams miers. Aizmugurē gaišmatainajai sievietei sēž meitene rozīgā jaciņā, dusmīgu sejas izteiksmi. Meitene liekas kā nosodīta, kaktā iesēdināta. Iespējams, bijis kāds ģimenisks strīds, kurš tā arī līdz galam nav atrisināts. Kopējs visiem izstādē aplūkojamiem darbiem ir tas, ka tajos nav jaušams prieks, drīzāk figūru seju izteiksmes atspoguļo raizes, bailes un nedrošību. Figūru kontrasti – mazs pret lielo, neitrālie foni un figūru statiskais atveidojums liek domāt, ka gleznās esošie novērotāji kā spoki klīst apkārt un redz visu, ko mēs darām, vērtē mūsu darbus. Izstāde rada tādu kā mistisku noskaņu, kur svarīgas ir attiecības starp novērotāju un novērojamo, un telpai, kur viņi tiekas, nav nozīmes. | |
| Atgriezties | |
