VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Par ķermenisko un garīgo mākslā: "Mutanti" [16.05.2011. 09:47] Iliana Veinberga, mākslas kritiķe, LMA doktorantūras studente Līdz š.g. 28. maijam Mūkusalas mākslas salona telpās skatāma izstāde ar izaicinošu nosaukumu "Mutanti". | |
 Vladislavs Kuļkovs. Fragments no darba "Mutanta galva". Plastilīns. 23x25x25 cm. 2009 | |
| Izstāde “Mutanti” saldīzinoši nesen atvērtajā Mūkusalas mākslas salonā ir ļoti piesātināta un interesanta tēma, vēl pirms ķerties pie mākslas un mākslinieku iztirzāšanas. Vienmēr paralēli autora paša iecerei, mākslas darba uztveri un sapratni – līdz ar virkni citiem faktoriem – nosaka arī konteksts, kādā šis darbs parādās. Tā kā Mūkusalas mākslas salons ir salīdzinoši jauna parādība Rīgas mākslas scēnā, konkrētā izstāde ar neapšaubāmi rosinošo tēmas pieteikumu kļūst par pateicīgu objektu interesantām spekulācijām. Institūcijas konteksts Pirmkārt, mīklas uzdodošs un risinājumus meklēt izaicinošs ir nosaukums – nevis galerija ar konkrētiem, komerciāliem galeriju uzdevumiem un pienākumiem, nedz arī izstāžu telpa, kas pieļauj arī meklējumu un eksperimentu klātbūtni, bet gan “salons” – vēsturiski piesātināta, nedaudz snobiska un līdz ar to mūsdienās grūti identificējama vienība, kurā notiek darbības par un ap mākslu. Lai nu tā būtu. Vienīgais, šo situāciju īpaši mīklainu padara Latvijas Nacionālā mākslas muzeja darbinieču un viena no aktīvākajiem un dāsnākajiem sponsoriem – SIA "Alfor" – draudzīga sadarbība, bet šoreiz gan ne muzeja uzdevumā vai labumā. Kas arī tā varētu būt, kamdēļ gan nē, vienīgais, kāds ir saturs, ko šis ex muzeja sastāvs spēj piedāvāt caur jaunizveidoto institūciju, cik oriģināls vispārējā Rīgas mākslas ainā tas ir? Līdzšinējās ekspozīcijas gan uzrāda, ka darbības metodes, saturs, autoru un darbu izvēle kardināli neatšķiras no tā, kas ir skatāms LNMM daudzajās izstāžu zālēs, vai arī galerijās, kuras nodarbojas ar 20.gs. pirmās un otrās puses mākslas eksponēšanu, pārdošanu u.tml. No vienas puses varētu uzdot jautājumu, vai SIA "Alfor", kura vadītājs ir latviešu mākslas kolekcionārs, ar muzeja aktivitāšu un tagad arī šī mākslas salona palīdzību vienkārši nerīkojas savu interešu labā – paaugstinot atpazīstamību un vērtību tiem autoriem un mākslas darbiem, kuru īpašnieks ir pats. Līdzīgus pārmetumus ir saņēmis arī Pols Getijs un līdz ar viņa precedentu privātkolekciju īpašnieku, muzeju un citu institūciju sadarbība tiek skrupulozi ķidāta – kurš gūst kādu labumu un par kādu cenu. Kā arī ētiska rakstura diskusijas raisa speciālistu pārceļošana no viena tipa institūcijām uz citām. Šķiet, mākslas pasaulē viena no pēdējām un skaļāk izskanējušajām bija mākslas dīlera Džefrija Deiča (Jeffrey Deitch) ievēlēšana New Museum of contemporary art Manhetenā vadītāja amatā 2009. gadā un vienā no ekspozīcijām izstādot muzeja pilnvarotās personas privātkolekciju; taču arī Latvijā diskusijas par interešu konfliktu rudimentārā līmenī ir klātesošas, tiesa, ne saistībā ar mākslas jomu. Kūrēšanas prakses Protams, minētais aspekts var izklausīties pēc sazvērestības teoriju meklēšanas un vairāk ir tikai teorētiska spekulācija pašas spekulācijas dēļ. Taču aizraujošāk būs pasekot, kā tuvākajā laikā attīstīsies gan "Mmsalons", gan arī LNMM un kādas paralēles vai pretešķības to kursos parādīsies. Kā nekā kultūras jomā eksistē ne tikai humāni ideāli, bet arī praktiskas lietas: intelektuālie un naudas resursi, ko intelekta pievienotā vērtība spēj radīt. Mākslas kritiķis, mediju teorētiķis Boriss Groiss, analizējot kuratoru prakšu attīstību mūsdienās, apgalvo, ka muzeju un citu lielo institūciju kuratori ir labākās pozīcijās, salīdzinot ar cita tipa kuratoriem, tā kā tikai lielajām, daļēji valstiski sponsorētajām institūcijām ir resursi rīkot tiešām apjomīgus un būtiskus kultūras pasākumus. Ņemot vērā esošo ekonomisko situāciju Latvijā, kā arī kultūrai atvēlēto līdzekļu daļu, Borisa Groisa vīzija varētu izrādīties nepatiesa, jo lielas institūcijas nozīmē ne tikai iespēju brīvi rīkot lielus pasākumus, bet arī nepieciešamību tādus rīkot, līdz ar ko ierobežotu resursu apstākļos labākās pozīcijās izrādās nelielās – fleksiblās – vienības. Šādā kontekstā izstāde “Mutanti” no vienas puses ir ļoti saprotama un paredzama izstāde: gan zinot kuratoru personīgās intereses un eksistējošās iestrādnes, gan arī izvēlēto autoru dēļ, kuri ir Latvijas mākslas ainā zināmi un kvalitatīvi, gan arī tāpēc, ka šādas – gaumes robežās izaicinošas – izstādes ir vajadzīgas tādām iestādēm kā "MMsalons". No otras puses, minētā ekspozīcija ietver sevī arī eksplozīvu potenciālu gan mākslas, gan sabiedriskā nozīmē; kā un vai šis sasniegums tiks attīstīts tālāk, protams, ir salona vadītāju un kuratoru vīzijas ziņā. Māksla, mākslinieki, monstri Septiņi mākslinieki: lieliskais Harijs Brants, Kristians Brekte, Inta Brūniņa, Ieva Saulīte, Kārlis Vītols, Atis Jākobsons un Sanktpēterburgas pārstāvis Vladislavs Kuļkovs. Glezniecība, grafika, fotogrāfija, tēlniecība (arī tās laikmetīgajās izpausmēs), daļa darbu ir jau bijuši skatāmi agrāk citās skatēs, lielākoties autoru personālizstādēs. Katram māksliniekam sava īpašā estētiskā un saturiskā programma, ikkatra uzmanības vērta, taču vienkopus tieši šāds autoru un to darbu komplekts atlasīts, vadoties pēc uzstādījuma par "bioloģisko normalitāti" un ārpus tās esošajām parādībām – fizioloģiskām un cauri fizioloģiju arī garīgām (prāta, psihes, identitātes u.c.). Virzieni un konteksti, kādos attīstīt šo tēmu, daudzi, sākot no skaistā, neglītā, riebīgā problemātikas mākslas vēsturē, līdz pat mutācijām, bioķīmiju un ģenētisko inženieriju mūsdienu zinātnē, arī rīkotāji par ceļvedi skatītājam dod veselu spektru ar iespējām: mākslas vēsture, romantisma poēzija un filozofiskās nostādnes, ķermeņa un gara vienības problemātika, mūsdienu zinātne, autora tēls, zīmoli un attēla semiotika, populārā kultūra u.t.t. Izvēloties no visiem iespējamajaiem tematiskajiem virzieniem vienu, manuprāt, interesants varētu izrādīties “svētā monstra” koncepts (Zakiya Hanafi. The monster in the machine – Duke University press, 2000). "Monstrs" ir nobīde no "dabiskās" normas. Un ir svētie monstri, kas nav dabiskās normas deviance, jo neeksitē reāli, taču tie ir klātesoši pastarpinātās formās, kā tēli, kas reprezentē noteiktas idejas (piemēram, vienradzis, leviatāns un citi). 16.–17.gs. līdz ar zinātnes un tehnikas, tehnoloģiju attīstību notiek šo “svēto monstru” izzušana, vai, pareizāk sakot, pāreja no bioloģiskās, “dabiskās” dzīves skatījuma uz mehānistisko, no stāvokļa, kurā cilvēks ir visas radības kronis uz relatīvi vientulīgāku pozīciju mehānistiskajā visuma skaidrojumā, līdz ar ko "mašīna" zināmā mērā aizstāj "svēto monstru". Šāda pāreja rada virkni problēmu mākslas sakarā, proti, jautājumu vai un kāda eksistē kontinuitāte starp dabu (Dieva darbu) un mākslu (cilvēka darbu). Interesantu risinājumu piedāvā filozofs Gordons Greijems (Greham) darbā The re-enchantment of the world (Oxford University press, 2007), kurš mākslas aktivitātēs saskata cilvēku tieksmi pēc garīguma, mākslas fenomens skatot kā aizstājēju izzūdošajai Dieva lomai sabiedrībā, kas tomēr ir attīstījusies uz kristināniskajiem pamatiem. Vai izstādē “Mutanti” redzamie tēli ir tādi, kas ar mākslas pastarpinājuma palīdzību atgriež cilvēku vidū šos “svētos monstrus”? Vai tādi maz mūsdienās ir nepieciešami? Es domāju, ka jā. Kādu vēstījumu un kādā tieši viedā tie iemieso – tas nu ir katra skatītāja paša uzdevums aiziet un noskaidrot! | |
| Atgriezties | |
