VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Mana noskaņa – globālā miskaste [19.04.2011. 09:55] Andra Silapētere, LMA maģistratūras 2. kursa studente Intervija ar mākslinieci Frančesku Kirki par izstādi "Face control" Domājot par vērtībām, ar kurām un kuru dēļ mūsdienu sabiedrība dzīvo, galvā šaudās neskaitāmas domas. Patiesības meklēšana, apmaldīšanās lielajās 21. gadsimta iespējās un galu galā, kāda šobrīd ir cilvēku kultūras vērtību izpratne. | |
 Frančeska Kirke. Globālā klusā daba. 2010. Publicitātes foto | |
| No 26. marta galerijā "Bastejs" skatāma Frančeskas Kirkes glezniecības darbu personālizstāde "Face Control". Dekoratīvā laikmeta virtuve šeit pārtapusi vēstījumā. Aicināju mākslinieci uz sarunu. Būtiski likās iztaujāt un mēģināt rast atbildes, kas ir tās vērtības, caur kurām Frančeska Kirke raugās uz mūsdienu pasauli. A.S.: Kā jūs raksturotu 21. gadsimta kultūru? F.K.: 21.gadsimts man aizsākās ar skatu televīzijā, kad lidmašīnas ietriecās Dvīņu torņos – abstrakcija, ja vien neesi sēdējis šajā tornī "Piano" bārā. Raugoties uz to, kas pēdējā laikā pasaulē noticis, domāju, šobrīd nevar samierināties tikai ar ļoti estētisku mākslu – mākslu mākslai. Ja salīdzinu sevi dažādos posmos, tad 80.gados bija periods, kad caur savām mākslinieciskām izpausmēm centos būt sociāli aktīva, un tā māksla bija pilnīgi savādāka. Tad iestājās periods, kad viss it kā ir kārtībā, un es atgāju no sociāli aktīvām tēmām, nodevos tīrai estētikai, strādājot tikai estētiskās kategorijās. Bet tagad, man šķiet, ka tā vairs nevar. Māksliniekam šobrīd nevajadzētu būt pasīvam, patreiz ir jāapmet kūlenis savā radošajā darbā. Mainās līdzekļi, kādā veidā tiek pateikta patiesība, es runāju par mākslinieciskām patiesībām. Jēga jau nemainās, iespējas sniedz jaunās tehnoloģijas, bet arī kaut ko atņem. Mēs varam virtuāli izstaigāt pasaules muzejus, saskatīt otas triepienu gleznā, tā kā nekad to nevaram reāli atrodoties muzejā. Varam pāršķirstīt foliantus, noskatīties Rīgā tiešraidi no "Metropolitan" operas. Bet tas ir kas cits, tāpat kā virtuālie draugi un rīta saruna ar draudzeni skaipā. Klātbūtnes un atsvešinātības sajūta vienlaikus. A.S.: Kas ir un kāds ir 21. gadsimta tēls? F.K.: Patreiz man ir interesanti darboties ar tiem līdzekļiem, ar kādiem darbojas reklāma. Reklāma izmanto mākslu savu mērķu sasniegšanā – es izmantoju reklāmu saviem mākslas mērķiem. Es gribētu 21. gadsimtu nosaukt par "nomadu kultūru". Globālās ekonomikas, klimatiskās krīzes un kataklizmas motivē cilvēkus sociālu vai personisku iemeslu dēļ pārvietoties. Atvērtas robežas, etnisku grupu pārvietošanās veido multikulturālu kokteili. Manos darbos ienāk jauni personāži, jaunas tēmas, kaut mēdijs – glezniecība – saglabājas. Galvenais – jaunas tēmas. Manās gleznas ir daudz seju un tēlu – personāži, kas ir skaistuma, cēluma vai ļaunuma iemiesojums. Man vienmēr ir bijis interesanti sasaistīt klasisko mantojumu ar mūsdienām. A.S.: Kas jums ir dvēselisks pārdzīvojums? F.K.: Visīstākais pārdzīvojums ir saistīts ar dzīvi ārpus darbnīcas. Bet viss, kas notiek ārpus, vienmēr atbalsojas idejās un vēlmē gleznot. Mākslinieks jau pēc dabas tāds "absorbētājs". Visu caur sevi izfiltrē. Bet mākslinieks, kā neviens cits, spēj priecāties pilnīgi par neko – teiksim par kādu seju, situāciju, kompozīciju, kāda gaisma un kāda faktūra. Pārdzīvojums vienmēr ir tad, kad esi atradis sev ko jaunu. Forša sajūta, klusās gaviles, ir tad, kad dari to, ko līdz šīm neesi darījis. Tas notiek brīdī, kad esi radoši izpaudies, tas, kas caur roku, prātu, smadzenēm nonāk uz audekla. A.S.: Vai jums ir svarīgs arī skatītāja pārdzīvojums? F.K.: Es negalvoju, ka skatītājs uztver līdzīgi, adekvāti mani idejai. Bet, ja uztver – tas man ir kompliments. Esmu atradusi domubiedru! | |
 Frančeska Kirke. Don't worry. 2010. Publicitātes foto | |
| A.S.: Kas slēpjas vienā no šīs izstādes darbiem "Don't worry"? F.K.: Es diezgan bezkaunīga veidā saliku pie viena galda trīs personāžus – ikonas (Mikipele, Kristus un Merilina Monro ). Tā ir – "neiespējamā tikšanās" (tā sauca kādu manu izstādi Ņujorkā) starp mītu, zīmētu personāžu un kino dīvu. Sirreāls "gabals" ar labām beigām. Šobrīd dominē popkultūra, reklāma un viss no tā izrietošais. Tas sabojā cilvēka domāšanu, viņa uztveri. Cilvēki, lielākoties, vēlas patērēt viegli sagremojamu produktu. Un tas ir tas skumjais "bekgraunds" šajā darbā. Šos tēlus atpazīst visi, viņi ir visiem zināmi, apmuļļāti reklāmās un tā tālāk. Man vienmēr gribas savienot lietas, kas ir nodrillētas, un pavērst tā, lai tajā ienāk, kaut kas svaigs. A.S.: Kur ir tā robeža starp īstenības attēlojumu un ironiju jūsu darbos? F.K.: Īstenība vai patiesība (?) nav dominējoša. Reālistiskā manierē tiek stāstīti izdomāti un nereāli stāsti. Un tā nav ironija – tā ir daļēji neparasta kombinācija, paradoksi, vārdu spēle, paralēlu jēdzienu konfrontācija, ja runājam par sižetu. A.S.: Kā ir attīstījusies Jūsu glezniecība, rokraksts? F.K.: Gribas cerēt, ka ar laiku kļūstu šerpāka. Jaunībā biju romantiska, domāju, tas pamazām ir mainījies. Ja es atskatos desmit gadu pagātnē, tad bija posms, kad aizrāvos ar melnbalto fotogrāfiju kolekcionēšanu. Līdz ar to mani aizrāva melnbaltā glezniecība, kas nav nemaz tik vienkāršs process. Bet palete jau nav tikai melnais un baltais, tā ir diezgan sarežģīta glezniecības virtuve. Tad sekoja mana aizraušanās ar klasiķiem un muzeja pamatvērtībām, un ideja mainīt visu – krāsas, galvas, ietērpus, konfrontēt personāžus ar citu gadsimtu tēliem, salikt tos vienā bildē. Tagad mani interesē popkultūras varoņi, kas ielikti citā vēsturiskā vidē. Tad tā ir spēlēšanās ar "brendiem" un logo. Līdzekļus es aizgūstu no reklāmu lauciņa, kā zināms, viņiem nekas nav svēts! A.S.: Kas Jums ir svarīgākais gleznojot? F.K.: Kad paskatos uz savu darbu un konstatēju, ka es labāk nevaru, tad uzlieku parakstu un pabeidzu. Grūti definēt, kas ir svarīgākais. Svarīgākais ir izdarīt visu iespējamo, realizēt savu ieceri. A.S.: Kas Jūs iedvesmo? F.K.: Viss. Mūzika, kino, literatūra, situācijas dzīvē, cilvēku sejas. Arī pozitīvas lietas, ko paveic kāds indivīds vai cilvēku kopa jebkurā jomā. A.S.: Kas ir efektīgākie, spēcīgākie izteiksmes līdzekļi, ar kādiem varat runāt ar skatītāju? F.K.: Es labprāt gribētu izpausties tēlniecībā, mediju mākslā. Bet glezniecības medija ietvaros, spēcīgāku iespaidu var atstāt pateicoties darbu izgaismojumam izstādē, izkārtojumam, pavadošiem instalācijas elementiem, kas tuvāk paskaidrotu to, ko vēlos pateikt. Tas ir atkarīgs no mākslinieka personības – kāds grib šokēt, kāds grib būt mīlīgs, smuks un pērkams. Labākais ceļš ir būt godīgam. Mans medijs – eļļas glezniecība – it kā nevar būt šokējošs, bet vēl jau paliek rīmes, mājieni – "mesidži". | |
 Frančeska Kirke. Nav iedvesmas. 2010. Publicitātes foto | |
| A.S.: Vai vēlaties šokēt skatītāju? F.K.: Visādā ziņā vēlos iekustināt, ieintriģēt. Man, šķiet, ka mūsdienu mākslā absolūti viss jau ir bijis. Un, ja tu kaut ko kādā virzienā dari, tad tev ir jābūt pārliecinātam, ka tas pirms 20 gadiem nav jau izdarīts. A.S.: Vai Jūsu darbos kādreiz ir parādījušās dusmas? F.K.: Nē. Tas nav tas jēdziens, kas varētu parādīties manos darbos. Dusmas ir dekonstrukcija. A.S.: Protests? F.K.: Jā, bet ilgstošu pārdomu rezultātā. Tās nekad nav spontānas dusmas. Protests, kas vainagojas vizuālu tēlu sistēmā un kas manī ilgākā laika periodā ir briedis. A.S.: Kas Jūs sadusmo? F.K.: Nekompetence, paviršība, muļķība, liekulība, alkatība. Bet cenšos sevi kontrolēt, atnāku uz darbnīcu, uzlieku foršu mūziku un mēģinu nomierināties. Man darba radošais process ir koncentrējoties atgūt stabilitāti un mieru. Bet mēdz būt arī destruktīvi brīži, kā katram māksliniekam. Domāju, tie, kas strādā afekta stāvoklī, ilgi dzīvi nedzīvo. Viņiem, iespējams, ir ļoti labi darbi, bet nav daudz. Viņi mirst jauni un tad kļūst slaveni. A.S.: Kas ir tie vecmeistari, kurus Jums aizvien ir prieks sastapt pasaules muzejos? F.K.: Vermērs, van Deiks, Velaskezs, Goija, Vato. Tie ir manējie. Ir autori, kuros nekad nevari vilties. A.S.: Atgriežoties pie tā, kas ir svarīgi glezniecībā? F.K.: Nezaudēt sevi, tikai tad vari būt interesants. Nevar nemitīgi mētāties. A.S.: Izstādē redzams darbs ar nosaukumu "Nav iedvesmas", kas slēpjas tajā? F.K.: Mazs joks. Situācija, Vermērs – mākslinieks un viņa mūza ir aizgājuši kaut kur blakus istabā un nododas mīlas priekiem. Audekls neskarts... Tā mēdz būt – nav iedvesmas. Balts, tīrs, tikko uzvilkts audekls ir tik perfekts, ka ir ļoti grūti sākt strādāt. A.S.: ...un darbs "Globālā klusā daba"? F.K.: Mēģinājums savienot vienā darbā dažādas lietas, lai tas ir estētisks pēc formas un šaušalīgs pēc satura. Patiesībā, izmisuma kliedziens...tas kā es to redzu, brīžiem. Tāda man tā noskaņa ir – globālā miskaste! | |
| Atgriezties | |
