VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
 Par izstādi "Tēlniecība 2011" [05.04.2011. 15:11] Izstāde "Tēlniecība 2011" 01.04.–01.05.2011. Rīgas Sv. Pētera baznīca | ||||||||||
| Arta Vārpa: Iespēju robežās, gan personīgas intereses, gan studiju uzdevumu mudināta, cenšos apskatīt Rīgā notiekošās mākslas izstādes, taču jāatzīst, ka Pēterbaznīcas izstāžu apmeklējums parasti neiekļūst manā apskates maršrutā. Rīgas Sv. Pētera baznīcas izstādes ir savrupi notikumi – tās regulāri notiek, bet par tām dzirdams nav gandrīz nekas. No 1. aprīļa līdz 1. maijam tur apskatāma Latvijas Tēlnieku centra rīkota izstāde „Tēlniecība 2011”. Kā vēsta recenzijai līdzīgais apraksts, kuru rakstījusi anonīma persona, tas ir „galvenais ikgadējais notikums Latvijas tēlniecībā”. Sastapšanās ar šo spriedumu bija pirmais, taču ne vienīgais izbrīna iemesls izstādē. Tēlniecības izstādes Pēterbaznīcā ir ilgstoša tradīcija, taču šoreiz mulsina jo īpaši. Kaut arī nav šaubu, ka tā organizēta pēc labākās sirdsapziņas, cenšoties pulcināt iespējami lielāku tēlnieku skaitu, un tas, kā zināms, ir liels darbs. Šķiet, ka mūsu publiskajā telpā, apspriežot kultūras notikumus, valda nerakstītais likums „ja nevari pateikt neko labu, tad nesaki neko”. Ir lietas, kas regulāri notiek, taču nekādu rezonansi neizraisa un liekas, ka arī negaida. Šāda, savā ziņā iejūtīga izvairīšanās pieeja nepārliecinošiem notikumiem neveicina domu apmaiņu un līdz ar to kavē pozitīvu pārmaiņu procesus. Jāatzīst, ka izstāde „Tēlniecība 2011” ir viens no šādiem diskutabliem notikumiem. Tai uzkrītoši trūkst jebkāda konkretizējoša ietvara. Lielais darbu skaits, kas rada pārblīvētību, plašais autoru loks, kas aptver gan latviešu tēlniecības meistarus, gan studentus, kā arī dažus pieaicinātus ārzemju tēlniekus, rada haotisku iespaidu un, ja vien darbi neatrastos sakrālā vidē, liktos, ka tie izvietoti kādā noliktavā. Gar acīm ņirb darbu un to materiālu dažādība, arī mākslinieku dažādā tēlniecības valoda ne mirkli nerod savstarpēju kopsaucēju. Īpaši neizprotami, ka eksponēti ģipša darbi – tas tomēr ir „melnais materiāls”, kas izstādēs nonāk tikai specifiskos gadījumos. Apskatot izstādi, tā arī netop skaidrs, kādēļ tā rīkota, un savāda liekas arī izstādes sentimentāli dekoratīvā noskaņa. Ja vēlas, lai izstāde būtu pamanāms notikums, nevis vienkārša pašizteiksme, tad nepietiek ar to, ka tā organizēta savam priekam – kā var, kā ierasts un kā sanāk. Aklas pašpietiekamības iespaids, ko atstāj ekspozīcija, būtu nodzēšams ar kritisku darbu atlasi, formulējumu – ko, kā un kāpēc parādīt skatītājam. Ar pārdomātu veidu, kā korekti un profesionāli noformēt ekspozīciju. Iespējams, vajadzētu pārvērtēt arī vietas izvēli. Dažādās tematikas darbi ļoti spēcīgi kontrastē ar sakrālo vidi. Dievnama interjers, kaut arī laika gaitā daudz postīts, arvien glabā tēlniecības darbus no aizgājušajiem gadsimtiem. Līdzās Zilās Gvardes kapenei, Rolanda statujai, epitāfijām un dekoratīvās tēlniecības drupu fragmentiem izstādes darbi, piemēram, košie, glancētie kaķsieviešu tēli un 3 tupošie zelta krāsas primāti iegūst sevišķu maznozīmību. Minētais salīdzinājums ir tikai ilustrācija redzamajai vides un darbu nesaderībai, jo esmu pārliecināta, ka ievērojama daļa darbu atklātos kā saistoša un kvalitatīva tēlniecība, ja vien tie būtu izstādīti atbilstošā vidē. Kā pozitīvu atmiņu no izstādes varu minēt Kārļa Padega simtgadei veltīto Bruno Strautiņa darbu „Pazaudētā manšete…” (2011), kas pārliecinoši un netraucēti no apkārt esošā uzrunā kā izsmalcināts tēlniecības darbs. | ||||||||||
| Atgriezties | ||||||||||
| ||||||||||
