VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS

Žurnāls
Studenti raksta
Citi viedokļi
LV   ENG
2017/2016 2016/2015 2015/2014 2014/2013 2013/2012 2012/2011 2011/2010 2010/2009
 
Par Daces Lapiņas personālizstādi [23.03.2011. 07:03]
Daces Lapiņas gleznu izstāde
5.03.–10.04.2011. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Mazā zālē
 
Dace Lapiņa. „Klusā daba ar brūno krūzi”. 1989. Audekls, eļļa. LNMM kolekcija. Foto: Valdis Lavrenovičs
 
Santa Mičule:
Izstādē apskatāmi Daces Lapiņas 80. gados gleznotie portreti, figurālās un klusās dabas kompozīcijas, kā arī 2010. un 2011. gadā radītās klusās dabas, tādējādi radot nedaudz retrospektīvas ievirzes iespaidu. Gleznu noskaņās dominē rāma klusuma, apcerīguma un harmonijas noskaņas, taču apskatot izstādi, atklājas, ka darbi nav nemaz tik klusējoši, cik pirmajā brīdī šķiet.

80. gadu darbos dominē vēsi pelēkzils kolorīts, vienmērīgs, neizteikts gaismēnu modelējums, kas daļēji ieturēts trafaretu glezniecības estētikā; dūmakainie sfumato efekti un mīkstinātās formu robežas sasaucas ar tajā laikā gleznotajām Līgas Purmales ainavām. Portretos (arhitekta Pētera Blūma portretā, pašportetos ar dēlu) dominē apgaroti, garīgi aktīvi, bet tajā pašā laikā rāmi un noslēgti tēli, kas it kā apstādināti savā tikpat rāmajā ikdienas dzīvē. Interesants ir arī vides traktējums – gleznās “Šūpuļdziesma dēlam” un Pētera Blūma portretā priekšplāna daļu noslēdz kulises, sasaucoties gan ar klasiskās glezniecības mantojumu, gan radot noslēgtas intīmās telpas iespaidu. 1981. gada pašportreta fonā redzamie gleznu rāmji kalpo kā mākslinieces nodarbošanos reprezentējoši atribūti, tajā parādās arī fovistiski elementi ornamentos un krāsu dekorativitātē. Dinamiskus ritmus veido stūrainu leņķu saspēle ar vijīgām līnijām. Fovismam raksturīgā apjomu plakanība, dekoratīvi pašvērtīgie ornamenti un individuālā krāsu interpretācija redzama arī akta gleznojumā un klusajā dabā ar krūzi, tomēr šie paņēmieni šķiet sveši mākslinieces krāsu un noskaņu veidošanas sistēmai.

80. gados radītajās klusajās dabās dominē minimālisms krāsu tonālajās attiecībās, zināms lakonisms un atturība. Padomju laikos klusās dabas žanru vismazāk ietekmēja ideoloģijas prasības, arī skarbais stils tajā atbalsojās minimāli, dominēja stilistiski daudzveidīga pieeja šim žanram, kas 80. gados kļuva rāmāka (eksperimentu un jaunu traktējumu ziņā). Tāpat kā figurālajās kompozīcijās, arī klusās dabas gleznojumos Lapiņa izmanto minimālu gaismēnu modelējumu, gaistošas priekšmetu aprises, izlīdzinātu triepienu un lakoniskas kompozīcijas. Kolorīta ziņā šie darbi atgādina Imanta Vecozola pelēko toņu gaišumu, priekšmetu traktējuma ziņā – Bruno Vasiļevska minimālismu.

Savukārt 2010. gada klusās dabas kompozīcijas kļuvušas priekšmetu un krāsu ziņā pieblīvētākas, gaišais kolorīts kļuvis toņiem bagātāks un spilgtāks, fonos dominē sterili baltais. Gaismēnu modelējums kļuvis izteiktāks, detaļu izstrāde smalkāka un visumā gludajā gleznojumā parādās arī faktūru atveidojumi. Taču salīdzinot ar 80. gadu darbiem, mūsdienās tapušie liekas nedaudz bezpersoniski – būdami līdzīgi savā kompozicionālajā struktūrā, tie šķiet radīti pēc vienas iestrādātas formulas. Arī izvēlētie priekšmeti ir tematiski pārāk nesaskaņoti un salīdzinot ar, piemēram, rupjmaizes, pļavas smilgu un krūkas gleznojumu 80. gados, šķiet semantiski neitrālāki, jo nevēsta ne par ko vairāk, kā bezpersonisku ikdienas dzīvi. Rodas iespaids, ka pēdējā laikā māksliniece koncentrējas uz formālo perfekciju attēlojumā, apcerīga miera noskaņas aizvietojot ar sterilu sastingumu.

Salīdzinot mūsdienās gleznotos kolorīta ziņā izteikti gaišos ar 80. gadu tumšajiem darbiem, nedaudz komisks šķiet Induļa Zariņa (kura vadīto monumentālās glezniecības meistardarbnīcu absolvējusi Lapiņa) izteikums: „Kad cilvēks ir jauns un spēcīgs un viņam dzīvē veicas, viņš glezno tumši, bet, kad vecums iegulst kaulos, tad gandrīz vai visi glezno gaiši un priecīgi.”(1) Tas, vai fizioloģiskie nosacījumi diktējuši pārmaiņas Daces Lapiņas stilistikā, lai paliek zinātnieku kompetencē, izstādes apmeklētājam atliek vien baudīt mūsdienās reti sastopamo mieru, harmoniju un smalko intimitāti viņas gleznās.


(1) Fovisma atskaņas: Latviešu glezniecība 1910-1980. Sast. Dace Lamberga. Neputns, Rīga, 2007.
 
Atgriezties
 
 
 
Komentāri
 
Leopolds [ 23:50 28.03.2011. ]
Staigājot pa izstādi starp mieru dvesošām klusajām dabām un portretiem, ilgi nevarēju saprast, kā izstādes rīkotājiem izdevās radīt manī tik pamatīgu nemieru un satraukumu. Pēc pārdomām šķiet, ka līdz zināmai skaidrībai esmu nonācis.
Daces Lapiņas stilu nevar noteikt pēc kaut kādam drošam formālām pazīmēm, drīzāk tas ir kopējais noskaņojums, kas ļauj tik dažādas gleznas uztvert, ka viena autora darbus. Viena īpatnēja pazīme tomēr, manuprāt, pastāv un tas ir viņas nemitīga tieksme „pārbarot” savas gleznas ar reālistiskiem efektiem. Varbūt es izsakos pārāk rupji un neprecīzi, bet es tikai cīnos par to lai atgūtu mieru un pašam saprastu kāpēc mani satrauc Lapiņas gleznas. Netveramais naivisms ar kuru viņa pieķeras detaļām, kā skabarga ieduras harmoniskā kolorītā un mierpilna statiskās kompozīcijās neļaujot tam visam apaugt ar mūžības mieru. Varbūt tāpēc tradicionālais izstāžu zāles klusums šoreiz netraucēja, bet dziedinoši ieplūda gleznās ar sevi aizpildot tukšas vietas.
Pati izstāde veidota ar noteiktu ideju par mākslinieces stila mutāciju kopš akadēmijas beigšanas 80. gadu sākumā līdz pat mūsdienām. Nezinu kā Jums, bet man patīk vērot kā mākslinieki top meklējot savu unikālo rokrakstu. It īpaši patīkami, kad daiļradē var pamanīt lēcienus un stila tektoniskas nobīdes, kuras nav saprotamas un kuras mēs parasti arī saprotam kā radošumu. Cik aizraujoši bija paļauties izstādes plūstošam ritmam un doties ceļojumā sākot ar Lapiņas agrīniem darbiem, kur mājo Matisa dekoratīvi ornamentālais fovisms, pāriet pie kaut kādiem hibrīdiem, kur koša krāsa sadzīvo ar fotoreālistisko formu stilizāciju un tad doties tālāk pie monumentāli statiskām klusajām dabām un portretiem, kuri nogrimuši harmoniskā krāsu koptonī un beigās ieraudzīt gaismu kas mierīgi plūst ārā no iekonservētiem kluso dabu gabaliem.
Un tā sapņojot biju negaidīti un nepatīkami aprauts. Izrādījās, ka izstāde nemaz neļauj sērfot līdi mākslinieka radošai dzīvei, jo nekas nesavieno 80. gadu meklējumus ar 2010.g. iznākumu. Gandrīz 25 gadi izkrituši no mākslinieces radošās biogrāfijas un sanāk tā, ka mums nosauc tikai pirmo un pēdējo alfabēta burtus. Es negribu teikt, ka tas ir „tikai” gadsimta ceturtā puse, bet svarīgi, ka gandrīz jebkuram māksliniekam profesionālas darbības pirmie 30 gadi ir neapšaubāmi ražīgākais un svarīgākais periods. Protams, baudīt mākslinieku var no jebkuras vietas un katrais apstādinātais moments ir brīnumu pilns. Bet kas man no tā, ja es tajā brīdī sērfoju nevis pētīju ūdens ķīmisko sastāvu. Domājot par šo faktu, man bija tāda paša sajūta kā kādam sensoriski alkatīgajām dzīvniekam, kurš nevar paciest ja kāds no malas iebāž savu plaukstu starp vērojamo objektu un viņa acīm, aizsedzot skatu. Prakse pierādīja, ka ja pēc kāda laika dzīvniekam neizdodas tikt vaļā no traucēkļa, viņš sāk pētīt to, kas viņam traucēja, aizmirstot par iepriekšējo interesi. Līdzīgi arī man neizdevās tikt vaļā no skatu aizsedzoša fakta par noslēpumaini pazudušo gadsimta ceturksni un pēc brīža pieķeru sevi pie domas, ka satraukums pazudis kopā ar gleznam tajā klusumā no kura es gāju projām.
 
Jūsu vārds
Jūsu e-pasts
Teksts