VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
 Par Barbaras Gailes izstādi [15.03.2011. 12:35] Barbaras Gailes gleznu izstāde "Smalki maldi" 17.02.–19.03.2011. "Rīgas galerija" | ||||||||||
 Barbara Gaile. Smalki maldi. 2009 | ||||||||||
| Santa Mičule: Atļaušos Barbaras Gailes izstādi saukt par pavedinošu – tā vedina domāt kategorijās, kādās, manuprāt, nepiedien izvērtēt profesionālu, nopietnu mākslu, tādējādi atgādinot par manām personīgajām mākslas un tās vērtēšanas klišejām. Aplūkojot izstādi, dominē sajūta, ka šādi gleznot spēj tikai sieviete. Protams, mākslas vērtēšanai visnotaļ nepopulāra pozīcija, taču izstādes apskates gaitā secinu, ka šādu sajūtu rada ne tikai tehniskā izpildījuma (kuru pat īsti negribas saukt pat tehnisku) smalkums un sievišķīgā pērļainība noskaņās, bet mākslinieces spēja būt personīgai, psiholoģiskos stāvokļus un situācijas izsakot glezniecības valodā. Tomēr šīm iekšējām norisēm nav piešķirti konkrēti vizuālie apveidi un principā tās eksistē tikai starp nosaukuma radīto mājienu un asociācijām skatītāja prātā. Jo māksla rodas un eksistē mūsu prātā, nevis audeklos, izstāžu zālēs vai tekstos. Pieņemu, ka pie konkrētiem mesidžiem un literāriem vēstījumiem pieradušam prātam šāda asociatīvi brīva pieeja var šķist garlaicīga un bezjēdzīga, bet mani uzrunā distancētība “skatītāja-gleznas-gleznas autores” attiecībās, ko ar šādu “tikai uzvedinošu” manieri rada Barbara Gaile. Taču saukt par klaji sievišķīgu šo izstādi negribas tās intelektuālās slodzes dēļ, kas, pirmkārt, atklājas autores vaļsirdīgajos stāstījumos par savu darbu tapšanu. Audeklu vidēji lielais izmērs, hameleoniskās krāsu un gaismas atspīdumu „rotaļas” (šīs saspēles šķiet tik pārdomātas un niansētas, ka vārds „rotaļas” jāliek pēdiņās) asociējas ar nopietnu un pārdomātu koncepciju, kas pārkāpj privātās meditācijas robežas. Jāpiekrīt Eduarda Kļaviņa salīdzinājumam ar Īva Kleina monohromajiem gleznojumiem, it sevišķi atminoties Kleina apgalvojumu, ka viņš glezno telpu, nevis abstraktas kompozīcijas. Barbaras Gailes gadījumā “metafizisku” telpiskā dziļuma ilūziju rada kontrasts starp smalkajiem ornamentveidīgajiem elementiem un bagātīgo, daudzveidīgo krāsu slāņa biezumu. Saskaroties ar kaut kādā mērā autobiogrāfiskiem vēstījumiem, es turos pie stingras pārliecības, ka iekšējā pārdzīvojuma izteikšana kādā radošā medijā automātiski nepadara to par mākslas darbu – šāda rakstura darbos allaž jābūt kādam radošam paņēmienam, knifam, kas to atšķirtu no vienkārša pieredzes pārstāsta privātā dienasgrāmatā (droši vien vēl viena mana privātā klišeja). Taču Barbaras Gailes izstādes sakarā nevēlos ievazāt sarežģītas mākslas sastāvdaļu formulas vai līdz apnikumam skolniecisko jautājumu „kas ir/nav māksla?” un tā tikpat atgremotās definīcijas. Ar iepriekšējo apgalvojumu vēlējos uzsvērt, ka Barbaras Gailes izstāde atstāj ļoti pilnīgu piepildījuma sajūtu, kas precīzi atbilst manai personīgajai mākslas sajūtai. Un izvēršot šo sajūtu, es nonāku pie vēl viena niķīga domāšanas ieraduma, kas liek meklēt salīdzinājumus un vilkt paralēles ar kādreiz redzēto – Gailes darbu spēks ir hipnotizējošs to vienkāršības, minimālisma un tīrības dēļ, tie hipnotizē līdzīgi kā, piemēram, pasakaini dabas skati, nomierinot un atbrīvojot prātu, nevis noslogojot to ar klišejām un sen zināmām pseidopatiesībiņām, ar ko dažkārt pārlieku aizraujas uz moralizējošiem stāstiem tendēta māksla. | ||||||||||
| Atgriezties | ||||||||||
| ||||||||||
