Elīze Tīkmane:
No 4. Līdz 22. martam Latvijas Mākslas akadēmijas aulā apskatāma izstāde "Stikla Balss’11". Stikla mākslai veltītajā izstādē piedalās mākslinieki no Latvijas, Lietuvas, Zviedrijas, Polijas, Čehijas, Somijas, ASV, Japānas. Pirmā starptautiskā izstāde "Stikla balss" notika 2006. gadā Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā, Rīgā.
Izstādē apskatāmi darbi, kuros stikls kļuvis par protagonistu. Mēs uzzinām, ka tas var būt grafiski dekoratīvs Neringas Vasilauskaites (Neringa Vasilauskaite, Lietuva) darbā "Intuitīvās formas" vai tēlnieciski monumentāls un nopietns Arta Nīmaņa (Latvija) "Pilsētā". Stikls var būt arī pašvērtīgs materiāls, piemēram, Vladimira Kleina (Vladimir Klein, Čehija) darbā "Mēness kuģis", kurā dzidrais caurspīdīgums mijas ar matētu faktūru, radot brīnišķīgas gaismu spēles, kas īpaši intīmi atklājas arī Indres Stulgaites-Krivkienes (Indrė Stulgaitė-Krivkienė, Lietuva) darbā "(ne)Tukša māja". Tas var veiksmīgi saplūst ar citiem materiāliem un kļūst par daļu no instalācijas Tīnas Sarapu (Tiina Sarapu, Igaunija) darbā "Gaisma un klusums skaņās" un Hannas Stahle (Hanka Stahle, Zviedrija) darbos "Tuvu" un "Plūdums". Īpaši šie darbi izstādes kontekstā liek aizdomāties par bieži piemirsto stikla heterogēno dabu un daudzveidīgajām pielietojuma iespējām.
Šķiet, ka tādas stikla īpašības kā trauslums, vēsums un zināma mērā arī atsvešinātība un sastingums ir diktējusi mākslinieku tēmu izvēli – vairākos darbos dominē ziedi, mēness, pilsēta un arhitektūra. Par tā trauslo dabu atgādina Ievas Stazdiņas (Latvija) darbs "Trauslais miegs", par atsvešinātu sastingumu vedina domāt Ivo Lilla (Ivo Lill, Igaunija) "Pamestā pilsēta I,II,III", Agneses Gedules (Latvija) "Stikla kalnā". Mākslinieku radītie darbi ieved trauslā un intīmā pasaulē, kas brīnišķīgi papildināta ar mūzikas skaņām, liekot ārpasaules trokšņiem kļūt tāliem un atsvešinātiem. Arī izstādītie darbi vairāk aktualizē intimitātes, sastinguma un harmonijas izjūtu, otrpus izstādes slieksnim atstājot aktivitāti, trauksmi un troksni.
"Stikla Balss’11" aktualitāte pamatojama tieši ar nozares kautrīgo dabu, proti, reti dzirdams par stikla mākslinieku aktivitātēm – izstādēm un sasniegumiem. Tā šķietami ir nozare, kas mīt kaut kur pagrabā un reti "pabāž purniņu laukā", lai uzzinātu par to, kas jauns, apsveicinātos ar citiem vai pavēstītu par saviem atklājumiem. Tomēr izstāde pierāda pretējo. Stikls var būt un ir laikmetīgs materiāls un medijs, kas lieliski spēj sasniegt recipientu. Kas vēl tiešāk un personiskāk var uzrunāt skatītāju kā stikla virsmas spogulis? |