VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
 Par Leonarda Laganovska personālizstādi [22.02.2011. 13:44] Leonards Laganovskis. "Visu zemju fetišisti, savienojieties!" 26.01.–27.02.2011. "Rīgas mākslas telpas" Intro zāle | ||||||||||||||||||
 Leonards Laganovskis. Visu zemju fetišisti, savienojieties!. Fragments. 2010 | ||||||||||||||||||
| Līva Raita: Leonarda Laganovska darbi ilgstošā laika periodā izpelnījušies publikas un kritiķu atzinību, savukārt viņa darbos "stratēģiskās" idejas iet roku rokā ar izpildījuma perfekciju un estētismu, kas jaunajā izstādē "Visu zemju fetišisti, savienojieties!", labi pamanāms, piemēram, senāk aizsāktās tēmas "Tribīnes" 2011. gada pienesumā. Tādējādi Laganovskis pamatoti uzskatāms par Latvijas mākslas "smagsvaru" un pilnasinīgu konceptuālistu. Ievērojot, ka nopietna konceptuālu darbu analīze prasa noteiktu teorētisko sagatavotību, pieredzes bagāžu un mākslinieka iepriekšējās daiļrades pārzināšanu, formulējot viedokli par Laganovska jaunās izstādes ekspozīciju, svarīgi norādīt subjektīvās interpretācijas robežas. Tas jādara vēl jo vairāk tāpēc, ka, pirmkārt, Laganovska darbi paši par sevi šīs robežas nenosprauž, tie gluži pretēji – manipulējot ar zīmēm un simboliem, tieši un skaidri tos "vārdā nenosaucot", darbojas kā atvērts kods un semiotiskos elementus ļauj brīvi atkodēt un interpretēt. Protams, darbos mākslinieka izmantotie krāsu salikumi un valstu heraldisko simbolu svītru proporcijas ļauj atpazīt noteiktas zīmes, simbolus un citus fetišus, taču būtiskākais semantiskajā procesā ir konteksts, kurš veidojas darbu savstarpējā mijiedarbībā. Otrkārt, subjektīvās interpretācijas robežas apzināšanās svarīga arī tāpēc, ka ekspozīciju pavadošais izstādes kuratores Ingas Šteimanes komentārs nekalpo kā indoktrinācija, lai skatītāju ievirzītu izstādē saskatīt vai no tās sagaidīt kaut ko noteiktu, bet vēl vairāk paplašina izstādīto darbu konteksta iespējamās interpretācijas robežas. Ievērojot visus iepriekš minēto, Laganovska darbu kopsakarību dziļāku analīzi atstāju semiotiķu un konceptuālās mākslas teorētiķu ziņā, bet sev par ekspozīcijas konceptuālo atslēgu pieņemu zem konkursa darba Berlīnes Brandenburgas starptautiskās lidostas (BBI) uzgaidāmajai telpai (2010) rasto komentāru: "Žūrijas lēmums: atteikties no mākslas lidostā." Laganovska darbos modificētie "fetiši" rosina domāt par to kā kolektīvo atmiņu glabātāju nozīmi. Darba un komentāra kontekstā vēstījums par atteikšanos no mākslas pārtop konceptuālās pārdomās par attiekšanos no etnosu, tautu, nāciju, vēstures notikumu "atmiņu krātuvēm" drudžainu baiļu pārņemtā un globalizāciju simbolizējošā masu caurstaigājamā vietā – lidostā. Tai pašā laikā atkārtodamies, modificējoties, mijiedarbojoties zīmes un simboli nekur nepazūd un neizgaist – asociatīvi līnijas un proporcijas, ritms un krāsa apziņā projicējas, kļūst aktīvas un caur to apliecina, ka zīme un simbols ir to struktūru daļa, kas cilvēka psihē uzrodas un konstruējas arvien no jauna, tiklīdz rodas atsauce uz kādu tās elementu sakritību. Sarkanbaltsarkanais karogs, kā zināms, padomju laikā semantiski bija klātesošs noteiktās tumšā un gaišā proporciju attiecībās un noteiktā krāsu salikumā. Līdzīgi kombinācijā darbojas – melnās līnijas un baltais aplis uz sarkanā laukuma. Izstāde, manuprāt, ir globālu procesu vērojums (eļļas tehnikā darināto plakātu uzraksts angļu valodā “fetishists of all world unite” nepārprotami uzliek internacionalitātes zīmogu), kurā manāms zināms mākslinieka sarkasms un skepse, un tā neapšaubāmi ir māksla – nevis kādas problēmas risināšana, bet aktīvas pozīcijas paušana. Izstāde noteikti ir arī intelektuāls izaicinājums, kur nepieciešama skatītāja paša iniciatīva un vēlme par jaungūto pieredzi tālāk reflektēt vai ne. Šķiet, izstāde panākusi savu mērķi – tā apmeklētājam sniedz vizuālu informāciju, kas to izaicina un pat nostāda neērtā situācijā, liekot justies nedaudz kā etnosa, tautas vai nācijas daļai, kas zaudējusi savu unikālo “ģenialitāti” un iemantojusi globalizācijas sažmiegto jostu, kas Laganovska plakātos figurē kā visu apzīmogojošas trīs svītras. Trīs svītru interpretācija, protams, ir atkarīga no skatītāja personiskās pieredzes un ģeopolitiskā stāvokļa – Adidas zīmols, kas varētu būt viegli attiecināms uz izstādes tematikas sasaisti ar patērētājsabiedrību, vai urlu bikses, vai ceļazīme (mazāk ticams). Vienīgais, kas man personīgi pietrūkst izstādes apmeklējuma laikā un pēc tās, ļaujoties apcerei, ir interaktivitāte. Ko darīt skatītājam ar konceptuālās izstādes, kas tādēļ šķiet īpaši pietuvinātāka dzīves realitātei, refleksijām, kas nedod mieru un rosina uz diskusiju? Tāpēc aicinu visus, kurus izstāde mudinājusi uz domapmaiņu, paust savus viedokļus komentāru sadaļā zem manis rakstītā. Domāju, ka zem lozunga "Visu zemju fetišisti, savienojieties!" eksponētie Laganovska darbi noteikti ir tā vērti, lai par tiem diskutētu. | ||||||||||||||||||
| Atgriezties | ||||||||||||||||||
| ||||||||||||||||||
