VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
 Par Otto Zitmaņa izstādi 2 [15.02.2011. 14:53] Otto Zitmaņa personālizstāde "Otto dusmas" 07.01.2011.–01.03.2011. Galerija "Alma" | ||||||||||
| Elīze Tīkmane: Gleznotāja Otto Zitmaņa personālizstāde „Otto dusmas” ir ļoti tieša un personiska. Jau medijos izplatītā informācija atklāti un precīzi vēstī par izstādes saturu, proti, „dekadentas krimināldrāmas stilistikā septiņās lielformāta gleznās mākslinieks attēlojis dramatiskas ainas”(1). Tas skatītājam liek jau laikus sagatavoties gaidāmajiem pārbaudījumiem. Nekautrējoties tiek paziņots, ka „tā ir refleksija par subjektīviem pārdzīvojumiem, zemapziņā snaudošiem dēmoniem un nebeidzamo cīņu ar tiem,”(2) kas, ņemot vērā darbu tematiku un to iespējamo sociālo nosodījumu, ir cienījama uzdrīkstēšanās. Izstāde skatītājam piedāvā reportāžu no nozieguma vietas – tiešas vai slēptas agresijas piesātinātas ainas, kuras savu formālo kvalitāšu dēļ tomēr tiecas apburt. Iespējams, tā ir ļoti ekspresīvā glezniecības maniere un košās, enerģiskās krāsas, kas darbos atklāj ko tādu, ko brīžiem varētu dēvēt par estētisku, brīžiem dzīvniecisku pievilcību. Darbu aktivitāte izpaužas kā triepienā, tā krāsā, dinamiskās ķermeņu un objektu formās un neapšaubāmi arī sižetos, kas konfrontē skatītāju ar superego radīto aizliegumu pārkāpumiem. Jo kaut par tikai teorētiski eksistējošām vardarbīgām tieksmēm runāt (pat domāt) nav pieņemts. Otto Zitmanis „balansē uz naža asmens”, apvienojot krāšņus izteiksmes līdzekļus un dramatiskus, neērtus sižetus. Sižetus, kas prasīt prasās pēc morāla sprieduma. Bet kā to netieši norāda darbiem raksturīgais telpas fragmentārisms, kā arī darbu nosaukumi „Redzi mani sevī” (2010), „Par ko” (2011), „Sper vēlreiz”(2010), it visur kaut kas paliek nepateikts un tad, nu, paliek katra paša ziņā izvirzīt spekulatīvus atzinumus par to, kurš vainīgs. (1) www.galerija-alma.lv/index.php/lv/reports/index/48 (2) Turpat. | ||||||||||
| Atgriezties | ||||||||||
| ||||||||||
