Par izstādi "Bērnības atmiņu pārskatīšana" [15.02.2011. 14:40] Izstāde "Bērnības atmiņu pārskatīšana"
03.02.–27.02.2011. Latvijas Fotogrāfijas muzejā
Elvija Pohomova:
No 2011. gada 3. līdz 27. februārim Latvijas Fotogrāfijas muzejā skatāma izstāde "Bērnības atmiņu pārskatīšana", kas ir starptautiska mēroga pasākums, jo fotogrāfiju autori pārstāv Latviju, Ukrainu, Somiju un Krieviju. Visu piecu fotogrāfu darbiem ir kopīga tēma, un ir iespējams salīdzināt, ar ko katram asociējas bērnība un kā tas caur fotogrāfiju tiek pasniegts mums, skatītājiem.
Ekspozīcija izkārtota divās zālēs. Pirmajā skatāmi latviešu fotogrāfes Ilzes Vanagas darbu sērija „Childhood is like a loaded gun” un ukraiņu autores Irinas Ruzinas „The Observed”. Abu autoru darbi it kā kontrastē – Vanagas izvēlētā modele, brāļa meita Katrīna, ietērpta fotogrāfes bērnības drēbēs un mēģinot izdzīvot kādu pagājušu bērnības atmiņu, nepiespiesti un atklāti pozē, turpretim Ruzinas iemūžinātā meitene ir parādīta daudz intīmākā gaisotnē, šķelmīgi raugoties pa durvju spraugu vai smejoties. Tāpat fotogrāfijas kontrastē ar interjeru, kurā atrodas, jo, piemēram, fotogrāfijā pozējoša meitene džinsos pie piepūšama baseina īsti nesasaucas ar telpā redzamajām senajām mēbelēm un gleznojumiem uz sienas, bet, protams, izstāžu telpu jautājums ne reizi vien ir sagādājis galvassāpes gan kuratoriem, gan skatītājiem.
Šajā ziņā mazliet pateicīgāki apstākļi ir izstādes turpinājumā otrajā zālē stāvu augstāk, kur fotogrāfijas izkārtotas pie neitrāli klasiskām baltām sienām. Otra latviešu fotogrāfa – Laura Nagliņa – darbi redzami jau ejot pa kāpnēm, jo atrodas uz sienas pirms izstāžu zāles durvīm. Jau pats nosaukums „DAD” liecina, ka Nagliņš savas bērnības atmiņas saista ar tēvu un viņa kādreizējo tēlniecības studiju, pie kuras un kurā tēvs pozē. Lai arī tēva pozās un sejas izteiksmē var nojaust saspringtību un samākslotību, tomēr iepriecina fakts, ka tēvs tiek iesaistīts dēla radošajā procesā, kas liecina par acīmredzami labām attiecībām ģimenē gan bērnībā, gan tagad.
Otrajā izstāžu zālē skatāma somu fotogrāfes Vilmas Hurskainenas fotogrāfiju sērija „No Name” un Krieviju pārstāvošās Annas Blokas „The Seesaw”. Ja Hurskainenas darbi paši par sevi nešķiet diez ko „paņemoši”, tad vismaz patīkami ir tas, ka autore ir padalījusies dažos vēstījumos no savas bērnības, ko ilustrējusi ar konkrētām fotogrāfijām, tādā veidā atklājot skatītājam arī kādu daļu no sevis. Kā saldais ēdiens šajā izstādē ir Blokas darbu sērija, kur mani saistīja ne tikai izmantotā fotokopēšanas tehnika un kompozīcijas veids, kas, kopā liktas, fotogrāfijām lika izskatīties pat mazliet vizionāri, bet arī visas tās lietas, ko autore ir saistījusi ar bērnības atmiņām un kas ar bērnību asociējas daļēji arī man pašai – rotaļas starp rokās sadevušamies skolēniem skolas pagalmā, padomju laika slidkalniņš, šūpoles un basketbola laukums, cirks un hēlija baloni – domāju, ka manas paaudzes cilvēkiem, skatot šīs fotogrāfijas, būtu ļoti līdzīgas sajūtas.
Ja ir sprīdis brīva laika, izstādi var apskatīt vismaz Blokas interesanto fotogrāfiju dēļ, kā arī tādēļ, ka vienmēr ir interesanti palūkot, ko tad jaunie mākslinieki mums ir sagatavojuši. To, vai redzētais mūs iepriecina vai sarūgtina, uzvelsim uz pašu saprašanas pleciem.
Irina Ruzina. Fotogrāfija no sērijas "The Observed". 2008
Madara Kanasta:
Gandrīz visa februāra garumā Latvijas Fotogrāfijas muzejā apskatāmā starptautiskā izstāde „Bērnības atmiņu pārskatīšana” ir labs iemesls pārcilāt savus bērnības fotogrāfiju albumus un palūkoties uz bērnības atmiņām no jauna skatpunkta.
Izstādē apskatāmi piecu fotogrāfu – Annas Blokas (Krievija), Vilmas Hurskainenas (Somija), Irinas Ruzinas (Ukraina), kā arī Laura Nagliņa un Ilzes Vanagas (Latvija) – darbi. Kā aprakstā stāsta izstādes kuratore Anda Boluža: „Katram no autoriem atmiņas par bērnu dienām noderējušas kā materiāls jaunu fotoattēlu radīšanai. Bērnības ainām, kuras palikušas ārpus ģimenes albuma, rasts patvērums citās, pašu uzņemtās fotogrāfijās.” Autori piedāvā atšķirīgu skatījumu uz katram tik personīgo bērnības tēmu, apspēlējot un atdarinot bērnībā piedzīvotas ainas, iemūžinot fantāzijā un personīgajā pieredzē atrodamus tēlus, pievēršoties tuvinieku fotografēšanai vai fiksējot bērnus aptverošo vidi. Gandrīz visi autori kā modeļus izmantojuši savus tuviniekus. Tā, piemēram, Ilzes Vanagas sērijā „Childhood is like a loaded gun” fiksēts pašas autores ceļojums pagātnē caur brāļa meitu Katrīnu, Laura Nagliņa sērijā „DAD” veidota saspēle starp tēvu-modeli un dēlu-fotogrāfu, savukārt Irina Ruzina sērijā „The Observed” kā modeles izmantojusi savu meitu un māsasmeitu, portretos galvenokārt fiksējot bērnu acu skatu. Savdabīga ir somu autores Vilmas Hurskainenas sērija „No Name”, kurā autore, apspēlējot bērnības un atmiņu tematiku, inscenē savdabīgas realitātes un iedomu ainas (ar penijiem klātu sievietes augumu, zem gultas paslēpušos meiteni vai tēlu ar milzīgu kaķa masku), tās papildinot ar komentāru par konkrēto notikumu. No kopējā izstādes ansambļa visvairāk atšķiras Annas Blokas darbi no sērijas „Šūpoles”, kas orientējas uz asociatīvas priekšmetiskās vides un telpas attēlojumu (šūpoles, rotaļlaukumi u.c.), turklāt veidoti, izmantojot neierastu fotokopēšanas tehniku.
Lai arī darbu kopējā tematika – bērnība un personisko atmiņu caurskatīšana – saistāma ar visu izvēlēto autoru darbiem, tomēr rodas jautājums, kāpēc izvēlēti tieši šie konkrētie fotogrāfi. Ilzes Vanagas vai Vilmas Hurskainenas darbu sērijās sasaiste ar bērnības tēliem ir vērojama izteiktāk kā, piemēram, Laura Nagliņa darbos, kas turklāt izstādīti krietni mazākā skaitā (stāvokli neuzlabo arī to izvietojums gaitenī).
Izstādītajos darbos autori, šķiet, tiekušies vēlreiz izdzīvot savas bērnības atmiņas, tās caurskatīt un sakārtot, lai visbeidzot, iespējams, noliktu malā un mierīgi dotos tālāk. Nosaukumā piesauktā bērnības atmiņu pārskatīšana gluži precīzi atspoguļo vairuma izstādīto fotogrāfiju saturu, kā arī to radīto pēcsajūtu – viegli sentimentālu un filozofisku noskaņu, kas tā vien rosina uz pārdomām par lietu gaistošo dabu un bērnības atmiņu netveramību.