VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
 Par izstādi "Krāsa. Sarkanā" [08.02.2011. 10:29] Izstāde "Krāsa. Sarkanā" 28.01.–27.03.2011. LNMM Baltā zāle | ||||||||||||||
| Elīze Tīkmane: No 2011. gada 28. janvāra līdz 27. martam Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Baltajā zālē skatāma izstāde "Krāsa. Sarkanā". Šajā izstādē sarkanā krāsa ir motīvs, kas ļāvis apvienot lieliskus mākslas darbus. Šis motīvs ļauj ap sevi virpināt dažādas teorijas, idejas un koncepcijas, vienlaikus nenonivelējot katra darba unikalitāti un māksliniecisko vērtību, bet ar izstādes palīdzību aktualizēt būtiskas darbu semantiskās, ikonogrāfiskās vai emocionālās dimensijas. Izstādē aplūkojami daudzi hrestomātiski darbi, kas aptver plašu laika un autoru loku. Katrā no izstādītajiem darbiem sarkanajai krāsai ir kāda īpaša nozīme. Tomēr tālāk atšķetināt izstādes koncepciju, kas ieslēpusies dažādajos ar izstādi saistītajos tekstos, kļūst sarežģīti. Ja mākslas darbu iedomājamies kā teikumu, tad krāsa tajā var būt jebkas – teikuma priekšmets Barbaras Gailes darbā "Sarkanā krāsa ir saistoša", izteicējs Valdemāra Tones "Vakarā" (1920), apzīmētājs Birutas Baumanes "Čigānietē" (1979), savrupinājums Normunda Brasliņa "Sarkanajā istabā" (2011), divdabis Jaņa Rozentāla "Sieviete sarkanā. Ingrīdas Ruinas portrets" (1915) vai savās tonālajās variācijās vienlīdzīgs teikuma loceklis Alekseja Naumova "Burano" (2010). Katra darba kontekstā krāsa var nest bagātīgu semantisko nozīmi, katrā darbā "spēlēt savu lomu" vai būt cita teikuma daļa. Izstādē gan pavadošajā tekstā, gan darbu izkārtojumā ieskicētas šīs iespējamās dažādās nozīmes. Gan izstādes kuratores Daces Lambergas radītajā ievadtekstā, gan medijos izplatītajā informācijā, kā arī pašā izstādē tiek piedāvātas dažādas ar sarkano krāsu saistītās idejas un parādības, kas runā par krāsas tiešo un simbolisko nozīmi gan mākslā, gan dzīvē. Izstādes iekārtojums veidots vienojot mākslas darbus zem kādas ar nosaukumu titulētas lielākas vai mazākas grupas – portrets, pretmeti, ticība, dominante, emocijas, folklora, aktivitāte, vara, akcents u.c. Piedāvātās grupas šķiet vairāk veidotas intuitīvi, jo pārstāv ļoti dažādas kategorijas, kas savā starpā grūti apvienojamas. Lielu daļu izstādīto darbu pavada komentārs, kas var sniegt informāciju par gleznotāju, konkrēto darbu, filozofiskajiem ieskatiem vai ko citu. Arī šeit vērojams informācijas dažādais raksturs, kas var gan papildināt izstādes kaleidoskopu un skatītāja pieredzi, gan jaukt vienotības izjūtu, ko veido veiksmīgais darbu izvietojums. Izstādes piedeva vai drīzāk "piedēklis" ir Hēges zālē izstādītie franču mākslinieces Martinas Lafonas (Martine Lafon) darbi, kas it kā ir un nav daļa no "lielās izstādes". Līdz galam nešķiet skaidra šāda izvēle par labu "mini izstādei", kas tematiski it kā iekļaujas "lielās izstādes" koncepcijā, bet vienlaikus šķiet atsvešināta no kopējās noskaņas. Rodas tāds kā kontrapunkts, kurš līdz galam nepārliecina. Ļaujoties izstādes veidotāju koncepcijai, kas izstādītos darbus iedala nosacītās grupās, izstāde skatītājam sniegs vairāk intelektuālu, ne emocionālu baudījumu. Pēdējais sasniedzams brīvi ļaujoties tiešam mākslas darbu tvērumam, kas ļauj skatītājam veidot savus emocionālos kodus un asociatīvās darbu grupas. Kas ne pirmajā, ne otrajā gadījumā neliedz uztvert izstādes bagātīgumu. Krāsa ir viens no mākslas darba fundamentiem, līdz ar to vaicājums pēc tās nozīmes mākslas darbā, ir gluži kā ticības jautājums cilvēka dzīvē. Izstāde piedāvā gana daudz domu sākumpunktu un atbilžu par to, kas sarkanā krāsa ir mākslā, lai katram būtu iemesls meklēt un atrast vēl kādu aspektu, kas izstādē nav apskatīts vai tieši pieminēts. Izstāde ir atvērts jautājums, kas ļauj skatītājam būt pasīvi interaktīvam, fantāzijās papildinot izstādi ar citu mākslinieku darbiem un jaunām atbildēm krāsai – sarkanajai. | ||||||||||||||
 Martina Lafona. Aizmirst augli un audumu. 2004. Fotogrāfija, monotipija. Publicitātes foto | ||||||||||||||
| Santa Mičule: Asociācijas ar jutekliskumu un vitalitāti, ko raisa jau pats izstādes nosaukums, šķiet tieši tas, kas vajadzīgs ziemas nogurdinātam prātam vismaz kultūras formā, kas taču izsenis ir dabas antipods. Un šajā ziņā izstāde neliek vilties – priecē vieglums, kas manāms izstādes veidošanā, nepiesienot tai smagas metafiziskas koncepcijas un nesamaitājot ar pārspīlējumiem par sarkanās krāsas nozīmību. Bieži vien izstādēs jūtams, ka kuratoru ieceres "pielāgo" un aizēno pašus mākslas darbus neizvērtētu un pretenciozu ambīciju dēļ (kas, protams, ir tikai pozitīvs faktors, ja veiksmīgi ieturēts līdz galam). Šajā izstādē jūtams pilnīgi pretējais – izstādes pamatmotīvs, sarkanā krāsa, kalpo kā lielisks, it kā nejaušs iemesls, lai izstādītu lieliskus darbus un liek uz tiem paskatīties no cita, metaforiski izsakoties, – sarkanās krāsas skatpunkta, vienlaikus atgādinot skatītājam par krāsas kā glezniecības formālā un saturiskā izteiksmes līdzekļa daudzveidīgā pielietojuma spektru. Izstādes kvalitāti lielā mērā nosaka arī izvēlēto darbu autori, no kuriem liela daļa dēvējama par Latvijas mākslas vēstures zvaigznēm, mūsdienu māksliniekus šoreiz atstājot mazākumā. Izstādes telpa organizēta, grupējot darbus pēc to sarkanās krāsas izmantojuma, kas, tiesa, ne visur ir bijis pietiekami veiksmīgs un saprotams. Arī dažu darbu izvēle nebija līdz galam izprotama, bet tas tikai vēl vairāk apliecināja to, ka izstāde kalpo darbiem, nevis darbi izstādei, un šis princips jāsaglabā biežāk, lai nezustu skatītāja saikne ar labiem mākslas darbiem. | ||||||||||||||
 Janis Rozentāls. Sieviete sarkanā. Ingrīdas Ruinas portrets. 1915. Audekls, eļļa. LNMM kolekcija. Foto: Normunds Brasliņš | ||||||||||||||
| Elvija Pohomova: Izstādes nosaukums vēstī, ka skatāmi darbi, kuros sarkanā krāsa izmantota kā glezniecisks vai simbolisks līdzeklis, tādējādi dodot mums iespēju iepazīt šo krāsu no dažādiem aspektiem. Verot muzeja durvis, uzreiz ir apskatāms viens no izstādes eksponātiem – Egila Rozenberga kokvilnas virvju un dzelzs karkasa objekts "Tango" (2011). Tā atrašanās muzeja vestibilā mazliet mulsina, jo kontrasts starp klasisko interjeru un 21. gadsimta dzelzs karkasa objektu ir visai krass, bet varbūt tādam ir jābūt vēlamajam efektam. Baltajā zālē darbi ir grupēti ar sarkanās krāsas saistītām tematiskām tēmām, piemēram, Aktivitāte, Dominante, Ticība, Karogs u.c. Plaši pārstāvēta ir Portreta izlase, kur redzami arī darbi no 17. un 18. gadsimta, Ticībai atvēlētajā zāles laukumā blakus dažām gleznām redzamas arī četras ikonas, Karoga grupu galvenokārt pārstāv gleznas, kurās attēloti 1905. gada revolūcijas nemieru augsti paceltais sarkanais karogs utt. Skatot tematiskās grupas, tās patīkami pārsteidz, bet ar laiku ir grūti atšķirt, jo sāk jaukties cita ar citu un nevar saprast, kur beidzas viena un sākas nākamā. Tāpat nelielu neskaidrību sagādā tas, ka uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi darbi, ko darinājuši ārzemju mākslinieki un gribētos uzzināt, kādēļ tieši šie mākslinieki ir pārstāvēti, kādēļ viņu darbi iekļauti izstādē, ja autoru skaits ir tik neliels u.tml. Pie izstāžu zāles atrodamajā informācijā var lasīt, ka ar sarkano asociējas arī seksualitāte, agresija, asinis un citas tēmas, kas cilvēkos nereti izraisa dalītas jūtas vai neizpratni un tieši tādēļ būtu ļoti interesanti, ja izstādē būtu iekļauti darbi zem šādiem tematiskajiem lokiem, bet diemžēl šeit tas izpaliek. Hēges zālē skatāma franču mākslinieces Martinas Lafonas (Lafon) neliela darbu izstāde Sarkano meklējot (En quête pour le Rouge), kur gar acīm ņirb piesātināti sarkanas fotogrāfijas un grafikas darbi, bet līdz galam šī izstāde mani uzrunāt nespēja, pie vainas laikam ir mūsu pašu mākslinieku darbu lielais iespaids, kā arī tas, ka franču mākslinieces fotogrāfijas atstāj diezgan lielu paviršības un koncepcijas trūkuma iespaidu. Neskatoties uz to, ka ir lietas, kas šajā izstādē ne pārāk patīk, tomēr iepriecina tas, ka kārtējo reizi varu apskatīt Kārļa Miesnieka, Konrāda Ubāna, Jāņa Tīdemaņa un citu meistaru darbus, kurus pirms tam netiku redzējusi, kā arī aplūkot jaunāku paaudžu gleznotāju, piemēram, Normunda Brasliņa, Helēnas Heinrihsones, Alekseja Naumova, Andra Vītoliņa un citu darbus. | ||||||||||||||
 Jānis Liepiņš. 1905. gads. 1930. Kartons, eļļa. LNMM kolekcija. Foto: Normunds Brasliņš | ||||||||||||||
| Madara Kanasta: Sarkanā krāsa kā viena no pamatkrāsām vienmēr bijusi spēcīgs simbolisks un daudznozīmīgs elements. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Baltajā zālē skatāmā izstāde „Krāsa. Sarkanā” piedāvā iespēju ieskatīties sarkanās krāsas dažādajās izpausmēs glezniecībā. Izstādīto darbu vidū apskatāmi gan ļoti jauni darbi kā Normunda Brasliņa "Sarkanā istaba" (2011), gan nezināmu mākslinieku darbi no 17. un 18.gs. – "Veča galva", "Sievietes portrets". Darbi telpā grupēti pēc sarkanās krāsas lomas – akcents, saspēle, portrets, emocijas, dominante, simbols, pretmeti, vara, ticība utt. Kas piedāvā interesantu veidu, kā palūkoties uz izstādītajiem darbiem un novērtēt katra mākslinieka izvēlēto sarkanās krāsas lietojumu. Izstādē lielākoties dominē glezniecība, tomēr skatāmi arī atsevišķi darbi citās tehnikās, tai skaitā muzeja vestibilā izvietotais Egila Rozenberga veidotais objekts "Tango". Izstādes mērķis – parādīt sarkanās krāsas fenomena daudzveidību – izpildīts veiksmīgi, piedāvājot plašu darbu klāstu, tomēr nepārblīvējot skatītāja uztveri. Interesanti, ka izstādīto darbu vidū skatāmas arī pareizticīgo ikonas, kas reprezentē sarkanās krāsas lietojumu sakrālo zīmju valodā. Muzeja veidoto ekspozīciju papildina „izstāde izstādē” – neliela franču mākslinieces Martinas Lafonas (Martine Lafon) darbu izstāde „Sarkano meklējot” (En quête pour le Rouge), kas, lai arī fokusējas uz sarkanās krāsas izpēti dažādās tehnikās, diemžēl īsti nerod kopsaucēju ar pārējo ekspozīciju, ja vien par tādu neskaita sarkanās krāsas lietojumu. | ||||||||||||||
 Svētais Georgijs. 19. gs. Koks, tempera. LNMM kolekcija. Foto: Normunds Brasliņš | ||||||||||||||
| Arta Vārpa: Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā nesen durvis vērusi vērienīga izstāde "Krāsa. Sarkanā", kuras uzmanības centrā ir sarkanā krāsa un tās daudzveidīgā klātbūtne mākslā, konkrētāk – glezniecībā un grafikā. Izsmeļoši par sarkanās krāsas nozīmi un izpausmēm ne tikai mākslā, bet cilvēka dzīvē un vēsturiskajā ritējumā kopumā, izstādes aprakstā rakstījusi kuratore Dace Lamberga. Tā kā par sarkanās krāsas spēku un ietekmīgumu, šķiet, ikvienam ir kas sakāms, refleksijas par tās īpašo statusu citu krāsu vidū varētu turpināt, taču laiks pievērsties pašas izstādes vērtēšanai. Lai LNMM Baltajā zālē ietilpinātu apjomīgo ekspozīciju, izveidots nosacīts labirints un iekārtojumam ir gan praktiska, gan idejiska funkcija. Ekspozīcija veidota kā sastāvoša no vairākām caurstaigājamām „istabiņām”. Tādējādi iegūts maksimāli daudz plakņu, kur izstādīt darbus. Šāda samērā savrupu nelielu sektoru veidošana ļāvusi arī realizēt svarīgu izstādes ideju – grupēt darbus pēc tā, kādos kontekstos tajos darbojas sarkanā krāsa. Tādējādi ekspozīcijas sektori ieguvuši arī savus nosaukumus – "Akcents", "Saspēle", "Emocijas", "Simbols", "Karogs", "Folklora", "Ticība", "Portrets", "Aktivitāte", "Dominante", "Pretmeti". Grupēt darbus pēc piederības iepriekš nosauktajiem kontekstiem droši vien nav vieglākais ceļš, ko izvēlēties kuratoram, veidojot izstādi. Ekspozīcijas veidošana pēc šādiem principiem ir izaicinājums, kas prasa rūpīgu gatavošanos un ļoti kritisku darbu atlasi. Taču, kā pierāda pati izstāde, šīs pūles atmaksājas. Skatītājam, pēc satikšanās ar vestibilā eksponēto, izteiksmīgo izstādes telpisko akcentu – Egila Rozenberga "Tango", ienākot par Baltās zāles durvīm, tiek piedāvāta iespēja redzēt "vairākas izstādes vienā izstādē". Viena sektora ietvaros izstādē līdzās pastāv ārkārtīgi daudzveidīgi dažādu paaudžu mākslinieku darbi. Tā, piemēram, izstādes daļā "Saspēle" līdzās sadzīvo Līgas Purmales "Pēcpusdiena" un Alberta Silzemnieka "Interjers ar sarkaniem traukiem". Ekspozīcija nepakļaujas nekādai hronoloģiskai sakārtotībai, līdzās eksponēti gan šodien aktīvi strādājošu mākslinieku, gan klasiķu, kā arī mākslas vēsturē piemirstāku, bet tādēļ ne mazāk vērtīgu mākslinieku darbi. Savā ziņā, darbu grupēšana jau nosauktajos sektoros ir diezgan subjektīva rotaļa ar kontekstiem. Taču tas ir arī radošs un interesants darbs ar mākslas vēstures materiālu, kā arī vienlaikus mūsdienīgs, un šajā gadījumā profesionāls un veiksmīgs veids, kā uzrunāt skatītāju. Izstāde ir veiksmīga, ja tā ar savu aktivitāti, daudzveidīgumu un dažādajiem skatījumiem rosina skatītāju ne tikai apskatīt un tā rezultātā izdarīt spriedumu "patīk – nepatīk", bet arī veicina domāšanu, liek vērtēt padziļināti, liek just. Un tā tas ir šajā gadījumā. Apjomīgas izstādes, tādas kā "Krāsa. Sarkanā", ļauj pārredzēt izstādītos mākslas darbus gan kā autonomas parādības – piederīgas konkrēta mākslinieka daiļradei vai atsevišķai paaudzei, gan skatīt šos darbus ietvertus kopējā, vienojošā kontekstā. Sarkanā krāsa šoreiz ir tā, kas izstādē ļauj sastapties Aijas Zariņas, Kuzmas Petrova–Vodkina, Valdemāra Tones, Anonīma ikonu gleznotāja, Leo Kokles, Borisa Bērziņa, Andra Vītoliņa, Nezināma franču mākslinieka, Ilmāra Blumberga, Jēkaba Bīnes, Jāņa Viņķeļa un daudzu citu savstarpēji atšķirīgu, šķietami pat nesavienojamu un vēsturiskās distances šķirtu autoru darbiem. Tas ir notikums, ko vērts redzēt un izbaudīt. | ||||||||||||||
| Atgriezties | ||||||||||||||
| ||||||||||||||
