VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
 Par Otto Zitmaņa izstādi [08.02.2011. 10:18] Otto Zitmaņa personālizstāde "Otto dusmas" 07.01.2011.–01.03.2011. Galerija "Alma" | ||||||||||
 Otto Zitmanis. Par ko. Audekls, akrils. 150x200 cm. 2011 | ||||||||||
| Līva Raita: Otto Zitmanis kārtējo reizi atvēris un publiski izrāda savu "skeletu skapi". Šoreiz izvēlētais izstādes nosaukums "Otto dusmas" atklāti norāda uz negatīvo emociju un agresijas personisko raksturu, darbos tematiski risinot autora estetizētā "Es" un demonizētā sievietes tēla attiecības. Mākslinieka rokraksts palicis nemainīgs, ekspresīvais, veiklais un spraigais veids, kā Zitmanis glezno, ļauj skatītājam sajust drudžaino agresiju, kas caurvij visas izstādē aplūkojamās gleznas. Mākslinieka interpretētajā attiecību drāmā sieviete parasti ir upuris, kura to ir "pelnījusi", jo vai nu viņa par daudz izrunājas (glezna "Neizrunājies"; izstādē darbs izstādīts ar nosaukumu "Par ko" (2011)), vai izprovocē ("Sper vēlreiz" (2010), "Redzi manī sevi" (2010)). Dažreiz agresijai ir arī cits raksturs: tā ir ar paša mākslinieka vaibstiem apveltītā tēla mīlestības izpausmes forma, piemēram, slīcinot mīļoto vannā ("Kā mīl latvieši" (2011)). Vienā no gleznām redzams ne mazāk agresīvs virtuves interjers ar netiešu cilvēka klātbūtni – pamesta kafijas krūze, desa, ar kuru nupat kāds mielojies, nemazgāti trauki, salauzti virtuves skapīši utt. Zitmaņa tēli reti darbojas ārpus dzīvokļa interjera. Arī šis aspekts darbības vidi reducē līdz intīmai dzīves telpai un tēli iegūst konkrētu, reālu personu raksturu un vaibstus. Seksuāla agresivitāte mākslas darbos nav nekas jauns, tematika Rietumos īpaši dominēja 20. gs. 50.–70. gados. Maskulīni piedzīvojumi ar Amerikas indiāņiem, nacistiem, komunistiem un agresīvām amazonēm bija raksturīgi tā laika populārās kultūras estētikai, piemēram, plaši izmantoti periodisko izdevumu vāku un saturu ilustrācijās1. Atšķirībā no Zitmaņa darbiem, darbība gan parasti risinājās nevis privātā, bet eksotiskā vai fantastiskā vidē un ilustrācijas bieži bija ideoloģiski uzlādētas. Taču kopīgais, aplūkojot šādas tematiskās ievirzes darbus, ir sajūta par izdabāšanu kādai pastāvīgai vajadzībai (iespējams, sublimēt savas dziņas vai gluži pretēji – raisīt fantāziju par sieviešu un vīriešu savstarpējās agresijas situācijām): kādreiz – publiskai un vispārzināmai, mūsdienās – privātai un apslēptai. Latviešu mākslā tematiski līdzīgākais un zināmākais piemērs ir ar nacisma ideoloģiju saistītais Gunāra Hermanovska ar akvareli kolorēts tušas zīmējums "Čekas upuris" (1941). Arī Zitmaņa radītā vide, kurā darbojas tēli, lielā mērā skatītājam liek atsaukt atmiņā visus dzirdētos nostāstus par čekas pagrabiem un spīdzināšanas metodēm. Ņemot vērā, ka Zitmaņa darbos saturu ir gandrīz neiespējami nodalīt no formas, dodot kādam priekšroku (pat ja skatītājs to ļoti vēlētos neērtuma, kas rodas, saskaroties ar darba tematiku, dēļ), tad, lai gan 21.gadsimtā skaitās gandrīz vai nepieklājīgi lūkoties uz mākslas darba sižetu vai tēliem no ētikas aspekta, apmeklējot Zitmaņa izstādi, to tomēr vajadzētu darīt cilvēkiem, kas paši bijuši vardarbības upuri, bet vēl jo vairāk – vecākiem, kuri uz izstādi grasās vest savas atvases. (1) Skatīt Orberg, R., Heller, S., Collins, M., A., Hagenauer, G. Men's Adventure Magazines: In Postwar America. – Los Angeles: Taschen, 2008 | ||||||||||
| Atgriezties | ||||||||||
| ||||||||||
