VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
 LMA Mākslas zinātnes nodaļas studenti raksta: par izstādi "Pilsētasbērni" [01.02.2011. 12:07] Sākot ar 2011. gada februāri vietējās mākslas dzīves vērtētāju lokam pievienojas LMA Mākslas zinātnes nodaļas 3.kursa studenti. Studiju procesa ietvaros attīstot un izkopjot prasmes, kas nepieciešamas domāšanai un rakstīšanai par vizuālo mākslu (tai skaitā dizainu, arhitektūru), studenti ir gatavi riskam atklāt savas domas publiski. | ||||||||||||||||||
| Kursa Komunikācijas teorija un prakse docētāja Aiga Dzalbe aicina māksliniekus, kuratorus, kritiķus un citus lasītājus atsaucīgi uztvert un novērtēt iespēju dzirdēt svaigu viedokli par aktuālām parādībām, kā arī paust savus ieteikumus un komentārus par mākslas kritikas potenciālu, adresējot tos kursa autorei (aiga.dzalbe@lma.lv). | ||||||||||||||||||
| Izstāde "Pilsētasbērni. Jaunie Latvijas glezniecībā II" 11.12.2010.–30.01.2011. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zāle "Arsenāls" Līva Raita: Izstāde "Pilsētasbērni" Latvijas kultūrtelpā pašreiz ir vērienīgākais notikums tāpēc vien, ka vienlaikus un vienuviet izstādīti tik daudzu (26) jauno Latvijas gleznotāju darbi. Vēl pirms izstādes atklāšanas medijos tika ieskicēta kuratores Diānas Barčevskas vēlme ar ekspozīcijai atlasīto darbu starpniecību apmeklētājus ne tikai iepazīstināt ar jauniem mākslinieku vārdiem, bet arī panākt tematisku vienotību: parādīt „urbāno mākslu glezniecībā”, pilsētnieka dzīvi, jūtu un domu telpu1. Diemžēl ekspozīcijas apskates gaitā diezgan ātri bija pamanāms, ka pilsētas gara klātesamība tieši saistāma tikai ar nedaudzu mākslinieku darbiem, un arī īsteni jaunu vārdu īpatsvars ir neliels, lai neteiktu – minimāls (8)2. Kopumā izstādi var uzskatīt par subjektīvu Latvijas glezniecības jaunākās paaudzes modeli, kurš tomēr spējis nodemonstrēt arī kādas diezgan objektīvas parādības, un liek domāt tieši par formālo ceļu, kuru izvēlējušies iet latviešu jaunie gleznotāji. Izstādē, neapšaubāmi, ir darbi, kas liecina, ka to autori ir gleznotāji, šī vārda ierastajā nozīmē, un par tādiem tos tik pat labi varētu uzskatīt visos vēsturisko stilu posmos sākot no renesanses līdz mūsdienām – liela nozīme ir pašu mākslinieku iztēles radītiem tēliem, iedvesmai, sajūtām, ko sniedz viņu piedāvātā jutekliskā realitāte (Kristians Brekte, Jānis Dukāts, Ernests Kļaviņš, Anda Lāce un citi), taču ir arī darbi, kuru autorus radīšanas procesā pavada un līdzdarbojas fotoaparāts, dators un tā "gadžeti", programmas u.t.t. (Patricija Brekte, Mārīte Guščika, Magone Šarkovska, Māra Viška un citi). Manuprāt, trāpīgu apzīmējumu darbu formālo izteiksmes līdzekļu izmantojuma atraisītības ziņā radusi Stella Pelše: "vēsie" un "ekspresīvie"3. Lielu daļu izstādīto darbu uztvere paliek nemainīga, tos aplūkojot fotoreprodukcijās, datora ekrānā vai aplūkojot tiešā klātbūtnē, jo to autori nestrādā ne ar faktūrām, ne ar tādiem izteiksmes līdzekļiem, kam būtu būtiska loma, uzlūkojot gleznas oriģinālu un rodas jautājums, kādēļ gan darba autoram (-ei) glezniecība kā medijs vispār vajadzīgs, ja to pašu efektu var īstenot arī ar fotoaparāta un datora palīdzību? "Vēso" mākslinieku darbi ir tik ļoti radniecīgi, ka skatītājs, kurš ikdienā atrodas ārpus Latvijas mākslas dzīves, varētu tos noturēt vai nu par viena autora darbiem, vai vienas glezniecības "skolas" pārstāvjiem, kuru priekšgalā "vēso" karogu pārliecinoši nes Andris Vītoliņš. Iespējams, ka šādu "vēso" darbu dominēšanas efektu panāk paša Vītoliņa kā ekspozīcijas iekārtotāja veidotais darbu izvietojums (ņemot vērā, ka kvantitātes ziņā šo darbu skaits nav pārāks par gleznieciskumā atraisītāko – "ekspresīvo" darbu skaitu). Pārdomas rada arī Latvijas glezniecības tālākās metamorfozes, kas iesakņosies uz palikšanu – "ekspresīvie" vai "vēsie", kurš ņems virsroku ne tikai izstāžu telpās un mākslas tirgū, bet arī Latvijas Mākslas akadēmijas piedāvātajā izglītībā? Vai ir iespējama kvalitatīva abu "skolu" līdzāspastāvēšana? Bet, iespējams, ka abu pienesums Latvijas glezniecībā lieliski papildina viens otru, parādoties izstādē kā neliels sabiedrības modelis, kas arī dalās "vēsajos" un "ekspresīvajos", kuri savukārt attiecīgi izvēlas sev tuvāko un pieņemamāko no Latvijas jauno gleznotāju piedāvātā darbu arsenāla. --- 1 Puķīte, Š. Jauno mākslinieku izstāde "Pilsētasbērni". Intervija ar izstādes kuratori Diānu Barčevsku. Pieejams: http://studija.lv/?parent=3924 (skat. 26.01.2011.) 2 Ja nemaldos, 18 no izstādē pārstāvētajiem mākslinikiem piedalījās arī pirms trīs gadiem jauno gleznotāju izstādē “Candy Bomber / Našķu bumba”. 3 Pelše, S. Pilsētnieki – vēsie un ekspresīvie // Kultūras Diena. Laikraksta “Diena” pielikums – Nr. 2 (248). 2011. gada 14. janvāris. 5. lpp. | ||||||||||||||||||
 Ieva Pētersone. No 24 darbu sērijas „Šķērsgriezums”. 2010. Audekls, eļļa. Mākslinieces īpašums. Publicitātes foto | ||||||||||||||||||
| Santa Mičule: Tā kā izstādes organizētāju mērķis ir bijis vienotā izstādē eksponēt jaunākos talantus glezniecībā, neaktuāls man šķiet jau pats pilsētas jeb urbānās vides kā paaudzi vienojošā identificēšanās objekta izmantojums, kas vairāk piedienētu, teiksim, Bodlēra, nevis mūsu virtuālajam laikmetam. Mulsinoša ir arī autoru izvēle – ar savu neviendabīgumu tā atstāj iespaidu, ka ir mēģināts sagrābstīt visu, kas vairāk vai mazāk atbilstu kuratores priekšstatiem par urbāno estētiku, izstādē apvienojot gan savā stilistikā nobriedušus un pārliecinošus māksliniekus, kā piemēram Ernestu Kļaviņu vai Kristiānu Brekti, ar gleznieciskos meklējumus nesen uzsākušiem jauniem gleznotājiem, kas savos darbos atdarina kaut kādas vispārējas mākslas vidē pulsējošas tendences. No vienas puses šāda daudzveidība nav nekas slikts, jo uzskatāmi parāda dažādo, taču no otras puses 26 autori ir vai nu pārāk mazs vai pārāk liels skaits, lai pārliecinoši veiktu iecerētās jaunās glezniecības reprezentācijas funkcijas. Nav arī jābūt īpaši acīgam, lai pamanītu, ka brīžiem neracionālais telpas iekārtojums atļautu izstādīt vēl daudzus autorus. Mākslinieku interpretācijas par urbāno tematiku un viņu rakstītie pavadošie teksti zināmā mērā ļauj spriest par viņu dažādajām pilsētas izjūtām. Dažiem tā ir tikai industriāla ainava, kuras vienīgais raksturojums slēpjas pretnostatījumā ar laukiem un to, ka pilsētās nav jāslīcina kaķīši, daži pilsētas ritmu, skarbumu un ārišķību ietver vairāk vai mazāk izteiksmīgos tēlos un noskaņās, ar to, manuprāt, esot daudz tuvāk tam pilsētas nervam, caur kuru, spriežot pēc mākslinieku piebildēm, viņi tik ļoti alkst izpētīt cilvēciskās un metafiziskās realitātes. Kā veiksmīgus piemērus pilsētas sajūtu dziļākam attēlojumam varētu minēt Otto Zitmaņa, Jāņa Dukāta, Vinetas Kaulačas, Kārļa Vītola darbus, kas, manuprāt, rada precīzus pilsētas sajūtas tvērumus ar ritmu un tēlu palīdzību, nezaudējot gleznieciskās kvalitātes un intriģējot skatītāju. Pārdomas raisīja arī tie darbi, kuros attēloti interjeri vai interjera priekšmeti – cik esmu manījusi, mēbeles un gaumīgi interjera priekšmeti ir sastopami arī neurbānajā vidē, taču šīs izstādes kontekstā t.s. interjeriskie darbi, iespējams, reprezentē urbānās vides fizisko ierobežotību, pretstatā dabas ainavu plašumiem, kā arī cilvēku psiholoģisko distancēšanos, nespējot apdzīvot šo urbāno vidi par spīti tam, ka viņi esot pilsētasbērni. | ||||||||||||||||||
| Atgriezties | ||||||||||||||||||
| ||||||||||||||||||
