VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Animācijas mākslinieki: Patricija Brekte [04.01.2011. 16:58] Anna Veilande-Kustikova, LMA maģistratūras 1. kursa studente Nereti mēs, būdami ļoti aizņemtas būtnes, neaizdomājamies par to, kā rodas lietas, kuras pie mums nonāk gatavas un iepakotas. Mākslā var nodalīt radīšanas procesa klātbūtni (arī mākslas darba uztverē) un tā noklusēšanu, izceļot tikai mākslas darba vizuāli saturisko vēstījumu. Lielākoties par mākslas darbu tapšanas procesu domā tie, kas paši nodarbojas ar mākslu, līdz ar to dažkārt arī rodas darbi, kuru vērtība ir saprotama tikai tiem, kas zina to radīšanas aizkulises. Nerunājot par to, kas īsti ir vērtība – darbs vai rezultāts, ar šo rakstu es vēlētos pievērst uzmanību animācijas medijam. | |
 Darbs pie animācijas filmas "Sieviete un vējš" (2010). Māksliniece Patricija Brekte | |
| Animācija ir fotogrāfijas un kino vienaudzis, taču tās izpēte vizuālās mākslas kontekstā mūsdienās relatīvi ir maz izplatīta. Studējot mākslas zinātni, esmu pievērsusies animācijas kā mākslas medija attīstībai Latvijā. Ar šo un sekojošiem rakstiem es ceru, ka man izdosies pievērst uzmanību animācijai kā vizuālās mākslas jomai un atklāt svarīgus aspektus tās tapšanas procesā. Daiļās mākslas godājot, vēlos sākt ar sarunām par to kā gleznotāji, grafiķi un tēlnieki pirmo reizi saskaras ar sava medija pārnešanu animācijas vidē. Un to, kā tehnikas nosacījumi ietekmē mākslinieka rokrakstu, un kā tos pārvarēt, lai nonāktu pie nepieciešamā rezultāta. Kopā ar māksliniekiem, kas strādā pie animācijas tehnikas, iespējams, izdosies noskaidrot, kas mūsdienās pamudina gleznotājus, tēlniekus, fotogrāfus, grafiķus un citus māksliniekus ķerties pie šī medija. | |
 Darbs pie animācijas filmas "Sieviete un vējš" (2010) akvareļu foniem. Māksliniece Patricija Brekte | |
| Animācijā skatītāju uzrunā attēls, kustība un skaņa. Katrs no šiem medijiem patiesībā ir apbrīnas vērts, tādēļ visbiežāk, radot animāciju, nepieciešami speciālisti katrā no atbilstošām māksla nozarēm, ieskaitot, protams, cilvēku, kas rūpējas par iespaidu kopumā – režisoru. Nereti mūsdienās animācijas praksē visi šie speciālisti parādās viena cilvēka personībā. Animācijas kritikā un pētīšanā lielākā uzmanība tiek pievērsta režisoram, šo tendenci nosaka joma, kurā animācija tiek apskatīta – kino kritikas tradīcija. Piekrītot šī raksta galvenajai varonei Patricijai Brektei, jāatzīst, ka animācijas vizuālā tēla veidotāja darbs bieži tiek atstāts ēnā. Vēl biežāk ēnā paliek kustības veidotāji animatori, kuriem ir ne mazāk svarīga nozīme. Šī gada 9. novembrī kinoteātrī "Rīga" pirmizrādi piedzīvoja animācijas īsfilma „Sieviete un vējš”, šīs filmas autores ir režisore Aija Bley un māksliniece Patricija Brekte. Jāatdzīst, ka ar nepacietību gaidīju pirmās filmas ainas, zinādama, ka filmas vizuālo tēlu veidojusi Patricija. Šajā ziņā jāuzteic režisores izvēle, atbilstoši sievietes un vēja tēmai, vizuālā tēla veidošanai pieaicināt profesionālu mākslinieci, kam raksturīga sievišķība, dzīvesprieks un gaišums. | |
 Patricijas Brektes skice animācijas filmai "Sieviete un vējš" (2010). | |
| Patricija (dz.1981) augusi mākslinieku ģimenē, skolas gaitas pavadot Rīgas klusajā centrā, bet vasaras laukos Lizumā. Jāpiemin, ka māksliniece bakalaura grādu ieguva Latvijas Mākslas akadēmijas (turpmāk – LMA) grafikas nodaļā. Ar lielformāta sietspiedi „Garāmgājēji“ un linoleja darbu sērija „Dreiliņi“ tika izvēlēta dalībai un ieguva laureāta titulu vērienīgā grafikas projektā „Network Baltic“, kam sekoja pirmais mākslinieces profesionālais ārzemju ceļojums. 2008. gadā iegūstot maģistra grādu LMA multivizuālās glezniecības nodaļā, Patricija jau bija izpelnījusies atpazīstamību, kā dzīvespriecīgu un saulainu ainu gleznotāja, kas spēj šīs īpašības noturēt arī izmantojot tikai trīs krāsu toņus: melno, balto un pelēko. Realitāti sadalot toņos un krāsu laukumos, Patricija savu radošo darbību veiksmīgi piepilda ar apkārtējās vides fragmentiem, kam iedvesma iegūta dzīvojot ar avantūras garšu katru dienu. Šobrīd Patricija studē LMA doktorantūrā, pētot Latvijas zīmēto animāciju. Mana saruna ar Patriciju norisinās viņas studijā Peahen (tulk. no angļu v. – pāvs siev. dz.) Andrejsalā. | |
 Kadrs no filmas "Sieviete un vējš" (2010). Zilās ielas panorāmai izmantotas studijas "Peahen" sarkanās durvis. | |
| A.V.-K.: Tu spēj atkal un atkal atklāt dzīvesprieku savās gleznās, un kā redzams arī animācijā, kas iedvesmoja tevi darbā pie „Sievietes un vējš’’ vizuālā tēla? P.B.: Iedvesmu iegūstu ceļojot un savos darbos iemūžinu izjustos pārdzīvojumus. Vides maiņa man ir svarīgs dzinulis, radošais darbs rezidencēs ļauj man distancēties no ikdienas, no Rīgas, un ceļojums dod man otro elpu. Pirmie ārzemju ceļojumi man saistās ar saulaino Itāliju, bet pirmie profesionālie ceļojumi saistās ar Skandināvijas valstīm. Vairāk kā divus mēnešus pavadīju Parīzes radošajā darbnīcā Cite International des Arts. Pirmais ceļamērķis ārpus Eiropas man bija Maroka, tur redzēju tik daudz. Ceļojums uz Maroku man ir palicis kā sākuma atskaites punkts, kurā man pilnīgi mainījas priekšstati par visu un sāku saprast, ka pasaulei nav robežu un viss ir tavas rokās. Tas viss vizuālis brīnums, ko piedzīvoju Marokā bija tik spēcīgs, ka gaidīju, kur to varētu iemūžināt, un tad nāca Aija ar savu piedāvajumu. A.V.-K.: Kā aizsākās darbs pie filmas „Sieviete un vējš”? P.B.: Tas viss aizsākās Andrejsalā, korpusa cehā. Peahen studijā iepazīnāmies ar Aiju, kura negaidīti ieradās pie manis un piedāvāja man veidot kopā ar viņu jauno animācijas filmu. Izstāstīja pāris vārdos stāstu, kuram attieca, ka beigas vēl neezinot, bet izdomāšot un vai es piekristu. Biegās arī mana loma animācijas filmas tapšanā mainījās, jo nebūt nebija tā, ka es tikai izstrādāju filmas kadra plānu, uztaisīju fonus, izveidoju krāsu paleti un uzzīmēju tēlu projektu animatoriem. Es šo to pamainīju scenārijā un montāžā atrados visu laiku stāstot un rādot kā es to redzu. Sastrādāties ar Aiju nebija grūti, mēs uzķērām viena otras domas. A.V.-K.: Filmas tapšanas laikā Jūs ar režisori abas devāties kopīga ceļojuma uz Indiju, vai tas ietekmēja animacijas vizuālo tēlu? P.B.: Ceļojumam uz Indiju rūpīgi gatavojamies (darbs pie filmas jau bija noritējis aptuveni gadu, bija skaidrs filmas kadra plāns), meklējām informāciju, lasīju Lonely Planet ceļvedi, beigās izlēmām veidot savu indivuduālo ceļojumu ar pašu sastādītu maršrutu. | |
 Kadrs no animācijas filmas "Sieviete un vējš" (2010) | |
| Man, kā filmas vizuālās pasaules veidotājai, bija skaidrs, ka Maroka ir īstā iedvesmas pilsēta, bet pēc Indijā pavadītā mēneša, secināju, ka, samiksējot un uzpludinot akvarelī abās vietās redzēto, varētu panākt ideālu un atbilstošu atmosfēru. Tāpēc mērķtiecīgi uzbūvēju savu unikālo, speciāli šai animācijas filmai radītu pilsētu, kur savienoju Maroku un Indiju, un pat detaļas no Latvijas. Zilās ielas pamatu, pa kuru skrien animācijas filmas galvenais varonis, veido Marokas zilās pilsētas Cefčauenas detaļas un Indijas Puškara – šīs pilsētas siluets un daudzie temļi parādās arī filmas sākumā, atlidošanas ainā, kur tie slēpjas aiz Meknesas un Fesas (Maroka) pilsētu mūriem, kam priekšplānā Liepājas vēja ģeneratori. Detaļās, piemēram zilājā ielā izmantoju dekoratīvas rakstainās durvis no Marokas, Andrejsalas Peahen studijas sarkanās durvis, kā arī dažādus sīkumos saliku visādus „indmarokas“ (Indijas un Marokas – A.V.-K.) tradicionālo rakstu krustojumus. A.V.-K.: Esmu dzirdējusi, ka Indijā jums izdevās piedzīvot kādu sevišķi iedvesmojošu rītu, vai tas arī parādās animācijā? P.B.: Jā! Ainā, kurā var redzēt pilsētu ar laivām un sarkano balkonu, iedvesmojos no reālas pilsētas – Jaipuras (sauktu par rozā pilsētu), tās kalnu noslēptām vietām, kuras nav kuram katram tūristam sasniedzamas. Agrā rīta stundā ar rikšu aizbraucot uz kalniem, mēs meklējām Pērtiķu templi. Pēc tempļa apskates mēs devāmies tālāk, apskatījām kalnus un tur aiz otrās kalnu grēdas mēs apstulbām, jo acīm pavērās neticams skats ar saules apspīdētu pilsētu ar milzīgām trepēm uz leju, baseiniem un ūdenskritumu. Viss modās, baseina malā mazgājās gan veci, gan jauni, viss apkārt ziedēja un putni dziedāja, puikas leca no izcirstās klints ūdenī, tas viss izskatījās neaizmirstami. Iedvesmas pārņemta uzkāpu klintī un arī ielecu ar visām drēbēm, protams, jo noģērbties nedrīkst. Cik pārsteigta es biju, kad sapratu, ka viens indiešu puisis leca man pakaļ tikai, lai atdotu stīpiņu, kura man nonirstot palika virs ūdens, lai tā nepazūd. Tā es daļiņu no piedzīvotā paņēmu līdzi un iemūžināju animācijas filmā, rīta ainā un tieši šī pilsēta slēpjas aiz aizsargmūriem tālumā aiz laukuma. | |
 Kadrs no animācijas filmas "Sieviete un vējš" (2010) | |
| A.V.-K.: Kā Tu pielāgojies darbam ar animācijas tehniku, kā sastrādājies ar pārējiem projekta dalībniekiem? P.B.: Ar animatori abas strādājām kopā ar Aiju un atsevisķi, demonstrējām pozas, norādījām vēlamos labojumus, pārrunājām rakursus. Aija daudz ceļoja filmas tapšanas laikā, līdz ar to es ļoti daudz laika pie tās pavadīju viena ar tehniskajiem darbiniekiem, piemēram, mēs ar krāsotāju skaitījām un vērojām katru škembiņu, lai katrai būtu pustonis, ēna un gaisma, lai pēc krāsām tās loģiski, bez pārrāvumiem animētos. Ar montētāju Renāru Zālīti strādāju paralēli, īpaši pie katastrofu ainām. Kad strādājām ar Aiju kopā viņai galvenais bija, lai kadri labi montējās, bet man, lai katrs stopkadrs labi izskatās, līdz beidzot sēdējām tik ilgi, kamēr abām patīk. Arī ar skaņinieka Aleksandru Vaicahovski strādājām abas kopā. Gribētos nodalīt divas lietas, stāsts un bilde. Man bija iedots stāsts, kuru ilustrēju, pēc savas izpratnes un fantāzijās vadoties, uzburot krāsām bagātīgu vizuālo pasauli. No sastrādāšanās viedokļa vienīgais par ko man ir ļoti žēl, ka režisore, zinot manu noraidošo attieksmi, tomēr izgrieza animācijas filmā ļoti būtisku ainu, kas bija vairāk kā minūti gara, vien atsakot, ka vizuālā pasaule ir pārņēmusi animāciju, jāsaglābājot stāsts. (A.V.-K.: Kā cilvēks, kam bijusi iespēja salīdzināt abas filmas versijas – īso un garo, vēlos tikai piekrist Patricijai un norādīt uz to, ka garākajā versijā tiešām zūd sadrumstalotības sajūta, kas rodas skatoties īso versiju. Tāpat diemžēl skatītāju acīm zūd īsta filmas rozīnīte – Patricijas meistardarbs, aina ar sievietes peldi, ornamentālā tirkīzzilā vilnī.) | |
 Fons animācijas filmai "Sieviete un vējš". Māksliniece Patricija Brekte | |
| A.V.-K.: Vai tas bija vienīgais, ko nācās ziedot sadarbības rezultātā? Šajā kontekstā būtu interesanti zināt, kā Tu nonāci pie šāda veida tēliem? tie tomēr atšķiras no Tev raksturīgā stila un rokraksta. P.B.: Man jau liekas, ka tā nav. Skatoties uz savu bakalaura diplomdarbu, to milzīgo sietspiedi, tēli ir tieši tādi, lakoniski, kur dominē lielie laukumi. Vēl arī daudzi man teica, ka, redzot animācijas filmu, viņiem pilnīgi ir skaidrs, kurš ir tēlu un fonu mākslinieks – tas ir tik jauks kompliments! Sievietes tēla meklējums bija vislaikietilpīgākais. Diskutējām, meklējām līdz beidzot Aija teica – nu uzzīmē taču sevi, tikai vecāku. Mēģināju, protams, apdāvināju tēlu ar dažādām izteiksmīgām, raksturīgām detaļām, lielām zaļganām mandeļu acīm un vēderiņu. Labojot animācijas lapas, kur galvenā varone smaida, notika aizrautīgs darbs pie spoguļa. Režisorei bija sava kaprīze – ja jau tēls ir no manis, tad matiem vismaz jābūt no viņas, tāpēc tie ir oranži, kas, manuprāt, labi raksturo sapņojošu un zinošu sievieti. Detaļu ziņā sievietes tēlu biju iedomājusies spēcīgāku, bet nepieteikošais budžets neļāva man īstenot ieskicēto gaismēnu uz kleitas, līdz celim sienamas kurpes, kā arī pērļu auskariņi izpalika. | |
 Sievietes tēls. Patricijas Brektes skice | |
| Vēja tēls ir izdevies tāds, kādu to gribēju. Pārdomātās toņu grādācijas veidoju, izejot no tumši gaišā, silti vēsā un krāsu perspektīves, tā, lai tēls ir plastisks savā kustībā, rotē un ir gaisīgs un pat dažviet caurpīdīgs ar diviem izceltiem akcentiem. Jāatzīst, pie tā mēs kārtīgi piestrādājām, jo sākumā tas bija necaurspīdīgs un divkrāsains – mati un ķermenis. Uz pašiniciatīvu sēdēju ar animācijas krāsotāju Kristīni Kušneri un jau gatavā animācijā rūpīgi ar līniju atdalīju krāsu laukumus, lai krāsotāja var iekrāsot katru kadru. Ar Vēja tēlu bija viegli, jo iedvesmu smēlos no sava drauga. Par prototipu klubkrēslā sēdošajam vīra tēlam izmantoju mūsu sākotnējo datorgrafiķi, ar kuru neveidojās sadarbība, tomēr kā tipāžs viņš ir lielisks. Tāpēc uz atvadām mēs viņu kārtīgi safotografējām un tad, zīmējot vīra tēlu, es kārtīgi izpaudos, pieaudzējot varonim vēderiņu, pliku paurīti, uzliekot sevišķi kantainas brilles un bālu ādu, kā arī apdāvinot viņu ar baltām zeķēm, kurām ir atloki, un sportiskus šortus virs ceļa. Dikti jau gribējās, lai tēlam ir saplvainas kājas, bet animatori par manu iegribu nebija sajusmā... | |
 Vīra tēls. Patricijas Brektes skice | |
| A.V.-K.: Šī bija tava pirmā saskarsme ar animāciju. Kā Tu pielāgojies jaunai tehnikai? P.B.: Jā! Visu trīs gadu laika esmu sapratusi, kā tā animācija soli pa solim būvējas. Tur katrā kadrā viss attīstās un jāseko līdzi, piemēram, Vēja cirtām, kā tas mainās, kad Vējš pagriež galvu. Jāsaka godīgi, man prieks, ka režisore neiejaucās manā māklinieka vizuālājā darbā – uzticējās. Visu veidoju, kā man gribējās, sākumā, protams, bija pārsteigums un lielas blakusesošo acis, kad es uzgleznoju dzeltenas debesis, bet tad pastāstīju, ka tas veidos tveici un izcels zilo lidmašīnu, radīs atmosfēru. Tā taču ir animācija filma, te var atļauties visu, fantāzijai nav robežu un nevajag to iesprostot steriotipos. Tāpēc jau arī gar jūras krastu iet balta govs nevis sievietes ar augļu groziem. | |
 Māksliniece Patricija Brekte | |
| Liels darbs bija ar foniem. Visus fonus mērķtiecīgi pludināju akvarelī ar īpašām vectēva mantojumā atstātām presētā guaša krāsām. Sākumā jocīgi bija, jo vajadzēja domāt tā kā slāņos, līmeņos, piemēram, veidojot dušas ainu – aizslietnis bija jāglezno atsevišķi, duša atsevišķi, flīzes atsevišķi un vēl ornamentālā flīžu daļa atsevišķi. To visu kopā lika datormākslinieks. Izvēloties toņus animētajiem viļniem, liekot katram pustonim krāsas, es sāku saprast, kā animējas krāsas un cik būtiski ir, strādājot ar animācijas zīmējumu, visas līnijas aizvilkt ciet. | |
 Animācijas filmā "Sieviete un vējš" izmantotais aizslietņa zīmējums. Māksliniece Patricija Brekte | |
| A.V.-K.: Vai Tu varētu komentēt to, kā atšķiras darbs pie animācijas ainas uzburšanas un darbs pie gleznas? P.B.: Lielākoties izkadrētais animācijas kadrs nav tik spēcīgs kā glezna, jo tā galvenais uzdevums ir montēties un radīt kustību. Animāciju jau nevar pielikt pie sienas un skatīties katru dienu, apniks, bet uz stājdarbu var skatīties un ieraudzīt jaunas un jaunas detaļas. Tāpēc arī savu stopkadru iztādi „Kadru tvērējs“, kura bija "Rīgas Mākslas telpā" pavasarī, taisīju, pārbīdot katrā līmenī esošās detaļas un lietas, piekopējot vajadzīgās detaļas no citām ainām tā, lai tās iesēstos un veidotu smuku, līdzsvarotu kompozīciju. A.V.-K.: Vai tu vēl nākotnē plāno strādāt ar animāciju? P.B.: Dažas idejas ir, bet tagad man gribētos kādu laiku pagleznot. Tā, strādājot ar zīmēto animāciju, mani ieinteresēja gleznotāji, kas ar to ir nodarbojušies, un es nolēmu par to uzrakstīt. Latvija ir tik bagāta ar gleznotājiem, kuri ir strādājuši pie zīmētās animācijas, tāpēc tas mani iedvesmoja veidot pašai interviju ciklus un aiz lielās intereses un ziņkāres, paklausīties, kā citi ir nonākuši līdz gatavajai animācijai. | |
 Animācijas filmas darba grupa Patricijas Brektes peronālizstādē "Kadru tvērējs" Rīgas pilsētas izstāžu zālē "Rīgas mākslas telpa". No kreisās: Renārs Zālītis, Patricija Brekte, Kristīne Kušnere un Jolanta Bīgele. 2010 | |
| A.V.-K.: Kā Tev šķiet, kāda ir mūsdienu animācija Latvijā? P.B.: Animācijas kino valoda strauji turpina attīstīties un uzņem arvien vērienīgākus apgriezienus. Animācija ir māksla, jo vizualizāciju rada tieši mākslinieks, tā pārdzīvojusi dažādas attīstības fāzes, sava laika tehnoloģiju ietekmi un šobrīd vērojams latviešu animācijas filmu uzplaukums ne tikai Latvijā, bet arī ārpus valsts robežām. Mākslinieka vizuālais redzējums ir ļoti nozīmīgs šī procesa veidotājs. Tam palīdz gan tehnoloģiju attīstība, gan datora pašsaprotamā ienākšana mākslinieka rīku klāstā, kā arī nozīmīgo studiju rokraksta attīstība un individuālu mākslinieku, gleznotāju drosmīgās interpretācijas. Animācija ir rūpīgi veidojusies valoda, kas jāskata attiecīgās vides un laika kontekstā. A.V.-K.: Kā tu nonāci pie idejas pētīt Latvijas zīmēto animāciju? P.B.: Doma par pētniecības darbu radās likumsakarīgi, jo pēdējo trīs gada laikā personīgo jaunradi esmu paplašinājusi ar animācijas virziena izkopšanas procesiem, praktiski strādājot pie animācijas filmas „Sieviete un Vējš“ gan kā filmas līdzautore, gan kā galvenā māksliniece. | |
 Kadru plāns vētras ainai. Māksliniece Patricija Brekte | |
| No visiem kino veidiem animācija ir vismazāk pētītais. Latvijā par šo tēmu vēl nav apkopots materiāls, kas runātu par kopīgo un atšķirīgo dažādu zīmētās animācijas režisoru un mākslinieku daiļradē, par to, kā animācijas kino valoda divu mākslas jomu speciālistu sintēzē ir veidojusies un attīstījusies tieši zīmētājā animācijā un kādas ir tās izteiksmes īpatnības un izvēlētie mākslinieciskie izteiksmes līdzekļi. Animācijas filmas veidošanas laikā veicu pierakstus par animācijas procesiem, mērķtiecīgi virzījos uz pētniecības darbu par zīmēto animāciju Latvijā, tomēr, rakstot pētniecības darbu, vienlaicīgi negribu sevi pazaudēt kā mākslinieku. A.V.-K.: Vai ir kāds īpašs paldies, ko vēlies nodot plašākai publikai? P.B.: Gribas pateikt paldies maniem draugiem par atbalstu, kas bija blakus un kuriem nepārtraukti nācās klausīties par animācijas filmas „Sieviete un vējš” attīstību. Veiksmi vēlot Patricijai jau kā kolēģei animācijas pētniecībā, vēlos piebilst īsfilmas "Sieviete un vējš" stop–kadrus laika periodā no 2010. gada 9. novembra līdz februārim iespējams apskatīt kafejnīcas "Tinto" (blakus kinoteātrim "Rīga") skatlogos un interjerā. Jaunākos Patricijas Brektes darbus, līdzās citiem urbānās vides atspoguļotājiem jaunākajā Latvijas glezniecībā, var apskatīt izstāžu zāles "Arsenāls" ekspozīcijā "Pilsētasbērni". | |
| Atgriezties | |
