VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Jauno mākslinieku izstāde "Pilsētasbērni". Intervija ar izstādes kuratori Diānu Barčevsku [08.12.2010. 13:53] Šelda Puķīte, LMA mākslas zinātnes maģistrantūras 1. kursa studente Tradicionālais stāsts, lasot latviešu vecmeistaru biogrāfijas, ir uzaugšana lauku viensētā, kuru ieskauj cilvēka maz skartā vai neskartā daba. Māksliniekam pieaugot un dodoties uz lielām pilsētām, notiek apzinātāka vai neapzinātāka vēlme atgriezties bērnībā, atmiņās, turpināt risināt sev tik tuvās tēmas, kas realizējas dabas un mazpilsētu ainavās. | |
 | |
| Padomju laiks ievieš savas korekcijas. Māksla lielā mērā ir medijs, kas kalpo, lai vēstītu par iekārtas pareizību un sasniegumiem. Tas ir mirklis, kad var nopietnāk mākslā sākt runāt par urbāno tēmu. Šeit var piesaukt tādus māksliniekus kā Ojārs Ābols, Edgars Iltners, Juris Zvirbulis, Daiga Riņķe, Miervaldis Polis u.c. 21. gadsimta sākuma aina Latvijā salīdzinoši ar 20. gadsimta sākuma ainu ir diametrāli pretēja. Pilsēta ir visa centrs, nevis centrs uz ko dodas, mākslinieks izgaršo pilsētas specifisko ainavu, tās detaļas, skaņas un smaržas, nav vairs pat svarīgi, vai viņš nāk no viensētas vai daudzstāvu blokmājas, viņš pieder pie pilsētas, mākslinieks ir kļuvis par pilsētas bērnu. 2007. gadā notika vērienīga un plašu auditoriju piesaistoša jauno mākslinieku izstāde „Našķu bumba/Candy Bomber”(17.11.2007-27.01.2008), kas ļāva mākslu mīlošajai publikai vienkopus ieraudzīt jaunos talantus lielā skatē. Ir pagājuši divi gadi un ļoti drīz dienas gaismu ieraudzīs nākamais lielais jauno mākslinieku izstādes projekts. Izstāde „Pilsētasbērni” gluži kā „Našķu bumba” norisināsies Latvijas Nacionālā Mākslas muzeja (LNMM) izstāžu zālē "Arsenāls", kura svinīgi kopā ar izstādes katalogu tiks atklāta 11. decembrī, bet būs apskatāma līdz pat 30. janvārim jau nākamajā 2011. gadā. Iztsādes rīkotāji ir asociācija "ArtDuce" un LNMM Radošās darbnīcas kuratore "Arsenālā" Diāna Barčevska. Kādā agrā rīta stundā tika norunāta tikšanās ar Diānu Barčevsku muzeja telpās, lai uzzinātu ko vairāk par gaidāmo lielo notikumu un noskaidrotu, kas tad ir tas, kas vieno „Našķu bumbu” un „Pilsētasbērnus” un kas īpašs un nebijis sagaidāms jaunajā izstādē. Šelda Puķīte: Kurā brīdī radās ideja, ka ir nepieciešama nākamā lielā jauno gleznotāju izstāde? Diāna Barčevska: Es tā īsti nevaru pateikt, bet tas bija diezgan loģiski. Es redzēju ieinteresētību no gleznotāju puses. Māksliniekiem pietrūkst izstāžu cikliskuma, regularitātes un nebija argumentu, lai to nedarītu. Ir vajadzīga stimulācija, jo, ja nav notikumu, nav attīstības. Ir kļūdaini domāt, ka attīstība notiek pati no sevis, tā ir jāstimulē. Viena no kuratora izpausmēm ir misijas apziņa un, protams, arī gandarījums par iepriekš paveikto un, ka tam ir turpinājums. Tam visam ir jēga, ja mēs varam uz to paskatīties kā uz notikumu. Mudinājums bija gan no māksliniekiem, gan kolēģiem un kāpēc, lai tas nebūtu tāds ciklisks pasākums. Iepriekšējo institūciju tradīcijas šajā brīdī ir zudušas vai ir mainījušās. Triennāles un kvadrinnāles, tā pa lielam ņemot, Latvijā nav. Domāju, ka, ja tiek veidoti pasākumi, tad arī jaunie talanti uzplaukst. Š.P.: Vai šāda veida izstādes LNMM varētu kļūt regulāras, līdzīgi kā solās būt Purvīša balvas finālistu izstādes? D.B.: Es to tagad nevaru paredzēt vai galvot. Es tiekšos to tā formulēt, ieviest, bet to skaļi vēl nevar izziņot. Š.P.: Kādas ir galvenās atšķirības starp „Našķu Bumba” un „Pilsētas bērni” izstādēm? D.B.: Jāatzīst, ka Latvijā, iespējams finansiālā stāvokļa dēļ, glezniecība ir populārākais mākslas medijs. Tur, kur koncentrējas spēki un aktualitātes, tur arī meklējama kvalitāte. Šo darbību iedvesmoja konkrēts mākslinieks – Ansis Butnors, kuru iepriekš nebiju piefiksējusi. Tas impulss, ka ir jāveido skate, radās kā kaut kas personisks un radošs. „Našķu bumbas” izstādē bija visdažādākās izteiksmes, kas arī atspoguļo šo postmoderno situāciju, laiku, kad nav vadošo virzienu, tāpēc ir svarīgi izcelt interesantus rokrakstus un vārdus. Pirmā izstāde veidojās kā apskats. Pienācis laiks otrajai izstādei un, protams, tādā veidā kā pirmo, atkārtot to vairs nevar. Ir jāformē koncepts un tieši koncepts vairāk vai mazāk nosaka atlasi. Š.P.: Ir mākslinieki, kas piedalījās iepriekšējā izstādē, bet šajā dalību neņems. Vai šo atlasi noteica tēma? D.B.: Šajā izstādē gribas parādīt urbāno mākslu glezniecībā, pilsētas vidi, mūsdienu elpu – akumulētu un respektētu. Es vienu otru mākslinieku ļoti mīlu, bet viņi neatspoguļo savā mākslā pilsētas dzīvi. Gribas izstādē parādīt pilsētnieka dzīvi, pilsētnieka telpu – jūtu un domu telpu. Š.P.: Meklējot izstādes konceptam piemērotus jaunos māksliniekus tev nācās zināmā mērā iejusties arī detektīva vai pērļu zvejnieka ādā? D.B.: Mūsu mākslas telpa vairāk vai mazāk ir zināma, bet šai izstādei man bija mērķis arī piesaistīt jaunus vārdus. Ir jābūt nemitīgai apritei, procesam, kāds iet prom, kāds nāk klāt, kas nodrošina attīstību un pēctecību tālāk. Laika gaitā noformulējās tie vārdi, kurus gribējās aicināt, personiskais kontakts, tikšanās darbnīcās, telefoniskie un elektroniskie sakari. Kopā spriedām un vienojāmies, ko varētu izstādīt, viņi uzklausīja mani un es uzklausīju viņus. Tieši vai netieši, bet tādā veidā tā kopsadarbība atspoguļojās. Kopā spriedām kā konkrētajam māksliniekam sevi parādīt un kā veidot kopainu. Š.P.: Zinu, ka gāji arī uz Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) studentu diplomdarbu aizstāvēšanām. D.B.: Jā, lai informācija būtu pēc iespējas pilnvērtīgāka. Tomēr, protams, var kādu nepamanīt. Tāpēc es aicinātu māksliniekus, pat, ja liekas, ka nav vērts piedalīties izstādēs, rādīt savus darbus. Ja tu viens pats sēdi darbnīcā, lai cik liels talants tu būtu, tevi neviens neredzēs un nedzirdēs, par tevi nerunās un rezultātā tu izkritīsi no aprites. Š.P.: Projekta sākumposmā bija jau mākslinieku vārdi, kas uzreiz nāca prātā? D.B.: Protams, pamatmateriāls izrietēja no zināmiem māksliniekiem. Nav mums tik liela aprite un mākslas aina jau tik daudz nemainās, lai katrus divus gadus varētu uzaicināt principiāli jaunus vārdus, veidot pavisam jaunu ainu, tas nav iespējams. Š.P.: Vai tomēr var sazīmēt izmaiņas kopš „Našķu bumbas” izstādes – jaunus vārdus, izteiksmes u.t.t.? D.B.: Tas ir neparedzamais apstāklis, kas ir katrā izstādē. Kā izskatīsies darbi kopskatā, kā darbi savstarpēji sapratīsies, no tā tad arī tā aina izveidosies. Lai kā arī kurators strādātu un atlasītu darbus, plānotu telpu, viss ir atkarīgs no darbiem. Mākslinieki ir tie, kas rada šo mākslu, tas ir viņu rokās. Tas, ko es varu darīt, ir pēc iespējas profesionālāk salikt viņus kopā. Es arī ļoti jūtīgi reaģēju uz personībām. Cilvēkam-personībai es uzticos. Protams, daudz kas ir atkarīgs no tā, ko viņš ir izdarījis, no tā izriet, piemēram, kvalitātes paredzamība, bet kā tas viss kopā izskatīsies, to nevar zināt, darbi radīs telpu. Š.P.: Ir skatītāji, kas apmeklē tikai lielās izstādes un neseko līdzi procesiem, kas notiek LMA vai šaurāka mēroga izstādēs, tāpēc ir būtiski, ka „Pilsētasbērnu” izstādē būs redzami pavisam jauni mākslinieki, kas „Našķu bumbas” izstādē nepiedalījās un iespējams ieviesīs jaunas vēsmas. Piemēram, lai gan gleznotājs Andris Vītoliņš ietilpst perfekti tēmā un sevi jau ilgstošā laika posmā ir pierādījis, tomēr viņa māksla mazāk pārsteigs kā kas jauns. D.B.: Man bija svarīgi, lai izstādē būtu neapstrīdamas kvalitātes, tāpēc ir daži jau stabili vārdi, kas varbūt Latvijas mākslas scēnā nav vairs jauni, bet tomēr pasaules praksē vēl skaitās jaunie mākslinieki. Protams, dažiem no māksliniekiem šī iespējams būs pēdējā iespēja pretendēt uz dalību šāda veida izstādēs, bet pašlaik es domāju, ka tas ir ļoti normāli. Vītoliņa darbu tēma lieliski sasaucas ar izstādes tēmu, ir skaidrs, ka viņš ir viens no redzamākajiem urbānistiem. Un, lai gan viņš vairs nav pieskaitāms pie jaunajiem māksliniekiem, es tomēr redzu kā viņš aug un veidojas. Es par viņu nešaubos kā par interesantu mākslas personību. Š.P.: Urbāno tēmu var izvērst arī īpašā tematiskā izstādē, kas aptver ne tikai jauno gleznotāju veikumu, bet arī izmantot jau iepriekš radīto, kā, piemēram, Ojāra Ābola vai Henrija Klēbaha urbānās ainavas? D.B.: Šo ideju man jau ir izteikuši arī pirms tevis mani kolēģi. Tas tikai nozīmē, ka viens pasākums rosina otru, kas ir brīnišķīgi. Tas tikai liecina par to, ka trūkst kopizstāžu. Trūkst tas, kas bija Padomju laikos – tematiskās izstādes, kur dažādu paaudžu mākslinieki parādās kopizstādē. Mums trūkst konceptuālās izstādes. Šāda izstāde prasa ļoti profesionālu personību, kas zina, kas notiek pasaulē. Tādas izstādes kā „Zelta darbi” (norisinājās LNMM izstāžu zālē "Arsenāls" no 1.04.-27.06.2010) ir solis šajā virzienā, bet tas ir milzīgs darbs, kuram kurators var gatavoties ļoti ilgi. Š.P.: Izstādes sakarā kļūst aktuāls arī vecuma jautājums? D.B.: Ja mēs palūkojamies mākslas vēsturē uz to, ko mēs saucam par paaudzi – vecumi var būt dažādi, tomēr svarīgāk ir tas, ka mākslinieki pārstāv vienu laiku. Ja mēs, piemēram, gribam uzzināt kas ir vai nav mākslas vērtība, manuprāt, ir jāatskatās mākslas vēsturē, kā tas viss ir attīstījies, kā tas izskatās mākslas scēnā. Š.P.: Kāda būs informācija, kas būs pieejama ekspozīcijā? D.B.: Pirmkārt, šī ir mūsdienu mākslas izstāde un nevaru solīt, ka tā kļūs par mākslas vēstures daļu. Šādu izstādi ar tīri vēsturiskām salīdzināt nevar, jo vērtējums jau top pēc laika. Piemēram, Padomju periodu tā īsti var vērtēt tikai tagad. Tagadējā māksla ir svaiga un jauna un man tas viss liekas lieliski, bet tas vēl nav pietiekami vēsturei. Informācija būs tāda, kāda jau tā ir mūsdienu izstādēm – ļoti faktiska un bez vērtējuma. Es ceru, ka pēc tam sekos vērtējums, kritika. Kaut kādā ziņā kurators, veidojot izstādi, dod vērtējumu. Man, piemēram, patika, ka pēc „Našķu bumbas” pasitās ideja citiem veidot līdzīgas jauno mākslinieku izstādes. Lēnām izaug arī vērtējums, piemēram, šogad bija Viļņa Vēja raksts „Jaunā vienkāršība 2000-…” (žurnāla "Studija" 2010. gada Nr. 3). Tā jau tie vērtējumi rodas, kad ir process, kas ierosina vēl citus procesus, ierosina pievērst uzmanību parādībām, vārdiem, notikumiem un tad kādā laika posmā top arī profesionāls vērtējums. Katrs kurators veido savu skatījumu, ainu un es aicinātu savu redzējumu parādīt arī citiem kuratoriem. Ja mēs atskatāmies vēsturē, tad tie secinājumi rodas, apskatot daudzu desmitgažu notikumus, tāpēc vajag vairāk notikumus. Š.P.: No jaunpienācējiem, kuru darbus nebija iespēja apskatīt „Našķu bumbas” izstādē, ir kāds, ko tu vēlies īpaši izcelt? D.B.: Paula Zariņa. Viņa arī ir visjaunākā dalībniece. LMA skatēs ieraudzīju pāris viņas darbus. Man liekas, ka tur ir mākslinieciski individuāls kods. Mēs sakontaktējāmies un es apskatīju arī citus viņas darbus. Man liekas, ka tas ir tāds veiksmīgs piemērs. Es, protams, nezinu kā tas viss attīstīsies un izvērtīsies. Kurators ierauga kādu interesantu rokrakstu un viņš to mākslinieku uzaicina. Faktiski šim māksliniekam tā ir iespēja uzreiz spēji pozicionēties. Kā tas viss norisināsies, es nezinu, bet man tas likās kaut kas ļoti interesants. Š.P.: Pagājušajā izstādē jaunākais dalībnieks bija Atis Jākobsons? D.B.: Šajā izstādē vairāk nekā iepriekšējā pozicionējas jaunie un jau pieredzējušie. Šoreiz ļoti mērķtiecīgi meklēju arī jaunus vārdus. Š.P.: Ir interesanti pēc izstādes vērot, kā šie pavisam jaunie mākslinieki attīstās un sekot līdzi viņu panākumiem. D.B.: Jā. Piemēram, Atis Jakobsons strādā savādāk un, tāpēc viņš arī piedalās savādākās izstādēs. Atis ir arī viens no piemēriem, kas var rosināt cita veida izstādes konceptu un man ir jau ideja, pie kuras īstenošanas es viņu gribētu pieaicināt. Tas ir saistīts ar kopizstādēm, par kurām mēs jau sākām runāt, respektīvi, kur ir daudzas paaudzes kopā. Š.P.: Pastāsti nedaudz vairāk par „Pilsētasbērnu” katalogu? D.B.: Katalogs būs skaists. "Artduce" mājas lapā (skatīt: www.artduce.com) var redzēt. Katalogs būs izstādes dizaina sastāvdaļa. Urbānā tēma ir ļoti pateicīga dažādām vizuālajām zīmēm. Tas ir tas, kas tika pārmests „Našķu bumbai” – māksla izskatās skaista un dekoratīva, lai cik arī tēmas kādam liktos nepievilcīgas. Tā laikam kopumā ir latviešu mākslas vaina, ka estētika tradicionāli tiek saistīta ar mākslas izpausmēm, mākslas zīmēm. Māksla it kā satur visu skaisto, nes to sevī, bet tā jau ir drusku cita tēma. Katalogs būs ļoti efektīvs un tur parādīsies dažādi urbānās vides efektīvi elementi, kas būs arī vestibilā. Par to mēs esam parūpējušies kopā ar mākslinieci Ingu Eglīti. Viņa arī aktīvi piedalās šīs izstādes veidošanā, tieši lietās, kas saistītas ar dizainu. Iepriekšējais katalogs, ko maketēja Krišs Salmanis iznāca tik efektīvs un skaists, ka vairs nevarēja no šīs tradīcijas atkāpties. Tēma, protams, arī to atļāva, lika domāt šajā virzienā. Izstādē esam iekļāvuši arī viesmākslinieku, multimākslinieku Greju Filastinu (Grey Filastine – Š.P.). Viņš ir gan dīdžejs, gan video mākslinieks un mēs esam ieguvuši lietošanā viņa video klipu – urbānās pasaules zīmes skaņās. Mēs izmantosim dažus elementus no šī video gan plakātos, gan katalogā. Pats video darbs būs vestibilā. Mums vēl ir paredzēti daži papildus dekoratīvi elementi. Nu redz, es arī domāju par dekoratīvo un efektīvo. | |
| Atgriezties | |
