VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Mākslinieka Moka-Mokas biogrāfijas skice Jana Kukaine, mākslas kritiķe Egils Mednis un viesis no nākotnes Izstāde-priekšnesums "Nekādā gadījumā neieslēgt!" Galerija "Istaba", 20.09.–23.10.2010. | |
 Izstādes atklāšanā. | |
| Uz galda, kas novietots galerijas "Istaba" vidū, stāv robots. Veidots no Lego Mindstorms NXT komplekta detaļām, to vada īpaši izstrādāta programma. Robotu sauc Moka-Moka, vismaz pagaidām, kamēr tas nav izaudzis par Moniku – no radītāja, Egila Medņa, neatkarīgu būtni, lai arī zināma emancipācija, kā atzīst mākslinieks, ir novērojama jau tagad. Bet pagaidām Moka-Moka gaida, kad to "uzpildīs" un iedarbinās, nospiežot pogu. Tad tas uzsāk savu neprognozējamo ceļu pa norobežoto galda virsmu, aiz sevis atstājot grafiskas zīmes – taisnes un apļus, kuru secību diktē nejaušība. Līdz ar to, gluži it kā būtu cilvēka roku darbs, arī Mokas-Mokas zīmējumi ir neatkārtojami. Turklāt Moka-Moka ir pietiekami gudrs, lai „pārredzētu” atvēlēto spēļu laukumu un, tuvojoties tā robežām, pagrieztos uz citu pusi. "Viņam ir tendence samuļļāt," smejas Mednis, "bet vienalga – mākslinieks ir viņš, nevis es." Sākumā Moka-Moku uzpildīja ar tinti, krītiņiem un akvareļiem, bet vēlāk veiksmīgā kārtā tika izmēģināti tipiskie kantoru rakstāmpiederumi – zīmuļi, krāsainas lodīšu pildspalvas, flomāsteri. Varētu teikt – radošs iznākums, ģenerējot ne pārāk radošas vides materiālus (stereotipiski domājot par biroju galvenokārt kā par ierēdņu dzīvesvietu). Rezultātā ir dzimusi "ofisa glezniecība" – šo notikumu pasniedzot kā leģendu, ko pilnā apjomā var izlasīt Egila Medņa mājas lapā gameover.lv. Stāsta būtība ir šāda: kad apskatīt robotu bija atnākuši tipiskie ofisu darbarūķi, Moka-Mokas radošās izpausmes viņus atstāja drīzāk vienaldzīgus, taču brīdī, kad lietā tika laisti viņiem tik ierastie darbarīki, kas parasti krājas atvilktnēs, ripo pa galda virsmu vai stāv sastūķēti kādā traukā, atnākušo sejas atplauka un Mednis sajuta to tīkamo kņudēšanu, ko jūtam brīžos, kad rodas jauna kvalitāte. "Ofisa glezniecība" ir viens no mītiem, kas visnotaļ piestāv Moka-Mokam – šķiet, šī nosliece bija tam ielikta jau šūpulī. Tāds pats – ironisks un pie populārās kultūras kodiem apelējošs – ir izstādes nosaukums, lai arī tas skan nedaudz pārspīlēti, ja vien to neuztver kā joku. Kamēr Mednis man demonstrē, uz ko viņa lolojums spējīgs, ne reizi vien no mākslinieka lūpām izskan pārliecība par tehniskā progresa neizbēgamo invāziju visdažādākajās dzīves sfērās. Tiek paģērēts, ka jau tuvākajā laikā man mājās būšot putekļusūcējs – automāts, kurš pats atradīs optimālo trajektoriju, lai iztīrītu mūsu dzīvojamo platību. "Roboti nāk!" Mednis paziņo, un man atmiņā ataust kaut kad redzēta multfilma, kur visi darbojošies personāži bija roboti – labie un ļaunie –, neizpaliekot klasiskajām sižeta peripetijām – konflikts, izšķirošā cīņa un laimīgās beigas. | |
 Moka-moka zīmējums. | |
| Kā tad īsti ir ar robotiem un glezniecību? Moka-Moku var uztvert kā ironisku komentāru tai mākslas praksei, kas aizsākās 20. gadsimta 2. pusē, kad Polloks radīja "pilināšanas" gleznas, Īvs Kleins gleznoja ar kailu sieviešu ķermeņiem, Kazuo Siraga – ar kāju pēdām, savukārt Sigeko Kubota otu ievietoja vagīnā, bet Komars un Melamids iedeva fotoaparātu "talantīgajai šimpanzei" Mikijai. Šie piemēri iezīmē tendenci mākslas darbu radīšanai izmantot līdzekļus, kas sākotnēji šai nodarbei šķiet pilnīgi nepiemēroti. Līdzīgi procesi risinās arī Latvijas laikmetīgās mākslas telpā šodien, kur virkne mākslinieku strādā, piemēram, ar dabas un atmosfēras parādībām (Voldemārs Johansons), statisko elektrību (Zane Bērziņa) vai elektromagnētiskajiem viļņiem (Ginta Gabrāna "fotonu" gleznas), izmantojot "ne-mākslas medijus" mākslas mērķiem. Radošuma centra pārnešana no mākslinieka rokas uz mehānismu šķiet šo meklējumu loģisks turpinājums, turklāt nebūt ne tik pārsteidzošs – izstādes nosaukumā piesauktā nākotne jau ir iestājusies. Pārēja no mehāniskas ierīces izmantošanas mākslas darbā uz paša mehānisma pasludināšanu par šī mākslas darba autoru ir visai slidena. Uzdodot interneta meklētājam jautājumu, vai roboti spēj radīt mākslu, atbilde ir apstiprinoša. Intereses pēc var aplūkot portugāļu mākslinieka Leonela Mauras (Leonel Moura) mājas lapu – viņa radītie „ārtboti” (artbots) gan glezno, gan raksta dzejoļus. Tiesa, grūti iedomāties tādu robotu, kurš spētu novērtēt savu mākslas darbu; tas sakāms arī par Moka-Moku – pretējā gadījumā (varētu pajokot) taču nebūtu notikusi "samuļļāšana". Taču apziņa, ka Moka-Mokam ir savi priekšgājēji, diez vai spēj sabojāt prieku par izstādi, lai arī sākumā varbūt šķiet, ka ideja vairs nav oriģināla. Mēs taču neteiksim, ka nav oriģināli radīt mākslu tikai tāpēc, ka kāds cits tavas sugas brālis dara to pašu – nav divu vienādu mākslinieku, un nav otra robota, kas galerijā "Istaba" radītu "ofisa glezniecību". Kāds varētu jautāt – kādas tad ir šīs gleznas? Ģeometriskas un dinamiskas, tās atgādina sarežģītu satiksmes mezglu grafisko pierakstu. Ciešāk ieskatoties, var pamanīt kaut ko aizdomīgu jeb, citējot Medni, "nojaust, ka kaut kas nav riktīgi". Neizskaidrojama stūrgalvība, dīvaina formas izvēle, "mehāniskās rokas" ietrīcēšanās liek domāt, ka robotiem varētu vaidoties savs izteiktais stils, ko būtu vismaz uzjautrinoši salīdzināt ar mūsu "estētiskajiem priekšstatiem". Toties prātu valdzina pats process – maksimāli atsvešināts, neparedzams un pārsteidzošs, lai arī "smadzenes", kas to vada, paliek tās pašas. Tāpēc Moka-Mokas biogrāfijas skicē galvenā loma jāatvēl nevis šī procesa rezultātiem, bet to radītājam robotam, un nevar nepamanīt, ar kādu aizkustinošu uzmanību Egils Mednis vēro, kā viņa lolojums sper savus pirmos soļus mākslinieka karjerā. | |
| Atgriezties | |
