VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Žana Mišelsa Baskjā 50-tajai gadadienai veltītā retrospektīvā izstāde Parīzes Modernās mākslas muzejā Zane Gromulsone, mākslas kritiķe, Parīze Šis rudens Parīzē ir Žana Mišela Baskjā (Jean-Michel Basquiat, 22.08.1960.–12.08.1988.) rudens. | |
 Žans Mišels Baskjā. Kritušais eņģelis. 1981 | |
| Par Baskjā šoruden Parīzē varēja runāt un dzirdēt daudz gan mākslas profesionāļi, gan tie, kas par šo Ņujorkas mākslinieku uzzināja tikai tagad. Nu, piemēram, grāmatnīcu plaukti noklāti ar biogrāfiska rakstura grāmatām par Baskjā (gan jauniem, gan veciem izdevumiem), viņa draugu atmiņu apkopojumiem, darbu retrospektīviem albumiem un katalogiem. Tāpat slaveni un mazāk slaveni mākslas žurnāli šoruden saviem izdevumiem kā vāka bildi izvēlējušies kādu no Baskjā darbiem. Un filma. Parīzes kinoteātros sākot no 27. oktobra un vēl joprojām var noskatīties dokumentālu filmu par Baskjā dzīvi un mākslu The Radiant child. Taču nozīmīgākais notikums, kas veltīts šim māksliniekam, ir retrospektīvā izstāde, apskatāma no 2010. gada 15. oktobra līdz pat 2011. gada 30. janvārim Parīzes Modernās mākslas muzejā (Musee d'Art Moderne de la Ville de Paris). Ekspozīcija, kas kopumā ietver vairāk kā 150 mākslas darbus – gleznas, zīmējumus un objektus, šādā merogā, veltīta Baskjā, Parīzē notiek pirmo reizi (Modernās mākslas muzejs līdz šim Žana Mišela Baskjā darbus ir eksponējis tikai grupas izstādēs, piemēram, 1994. gada izstādē par Ņujorkas 80-to gadu underground kopā ar Keitu Heringu, Hervi di Rosu (Hervé di Ross) u.c., kamēr 1988. gada Baskjā personālizstādi rīkoja Yvon Lamberi galerija Parīzē). Šodien skatāmajā izstādē eksponētie darbi nākuši gan no muzejiem Amerikā un Eiropā, gan no privātkolekcijām. Iemesls vērienīgajai izstādei, kā arī pārejai rosībai ap Baskjā radošo mantojumu ir tāds, ka šajā gadā Ņujorkas mākslinieks būtu svinējis savu 50-to gada dienu. Varētu. Taču augšā bija lemts citādāk. Žanam Mišelam Baskjā bija doti tikai 27 dzīves jeb 10 radošie gadi, lai iekarotu vietu starp talantīgākajiem un lielākajiem māksliniekiem mākslas vēsturē. Parīzes Modernās mākslas muzejs savās 12 zālēs ar šo retrospektīvo izstādi centās atgādināt vai iepazīstināt ar Baskjā nozīmi un svarīgumu mūsdienu mākslas vēstures veidošanā. Darbi izstādē eksponēti, vadoties pēc laika hronoloģiskās secības un notikumiem, kas saistīti ar afroamerikāņa straujo mākslinieciskās karjeras augšupeju, ka arī ņemot vērā kādas kolekcijās tie tikuši izstādīti Ž.M.Baskjā personālizstādēs Ņujorkas slavenākajās galerijās. Izstādes ekspozīcija sākas ar jaunā ņujorkieša mākslinieciskajiem pirmsākumiem – kolāžām, kuras Baskjā izdzīvošanas nolūkos 1979. gadā Ņujorkas ielās pārdeva kā pastkartes par vienu dolāru gabalā. Jāatzīmē, ka tieši ar šo pastkaršu palīdzību viņš ieguva Endija Vorhola uzmanību (jaunietis esot ievērojis Vorholu kādā kafejnīcā un piedāvājis nopirkt savas pastkartes, ko pēdējais, atzinis par labām, arī izdarījis). Baskjā kolāžās dominē beisbola spēlētāji un pretrasisma, pretvardarbības idejas. Šo laiku iezīmē arī t.s. SAMO periods. 1978. gadā Baskjā kopā ar savu skolas draugu Al Diaz Ņujorkas ielās (interesanti, ka nevis jebkur ielās, bet tieši slavenu galeriju tuvumā, ko daži Baskjā pētnieki uzskata kā mērķtiecīgu izvēli) atstāja poētiska un filozofiska rakstura uzrakstus, parakstoties zem tiem kā "SAMO" (Same old Shit jeb tie paši vecie mēsli). Sava poētiskuma un humora dēļ cilvēki sāka ievērot SAMO, kas atšķiras no Ņujorkā ierastajiem tagiem. SAMO iezīmēja ceļu Baskjā nospraustajam mērķim kļūt par slavenu mākslinieku. Taču šī kopdarbība ar Al Diaz ilga tikai nepilnu gadu. Jau 1978. gada beigās ielās varēja lasīt uzrakstus "Samo is dead" (Samo ir miris), tomēr parakstu SAMO Baskjā darbos var sastapt līdz pat 1981. gadam. Tālāk izstādē seko Baskjā darbi no 80-to gadu sākuma. Tas ir laiks, kad mākslinieks atstāj ielas un pāriet uz gleznošanu savā pirmajā studijā. Pēc neveiksmīgiem mēģinājumiem atrast pastāvīgu algotu darbu, Baskjā nolēma sevi visu veltīt tikai mākslai. Līdzekļu trūkuma dēļ, audeklu vietā tika izmantots viss, ko apgleznošanai piemērotu varēja atrast uz ielas – par gleznām tika pārvērsti pamesti logu rāmji, durvis, lielformāta kartoni, koka palikņi, kas paredzēti preču pārvadāšanai, un pat vecs ledusskapis. Šī perioda mākslas darbi, kurus Baskjā parakstīja jau kā Jean-Michel Basquiat (lai gan savus darbus vinš paraksta reti), iezīmē attālināšanos no grafiti un ielu mākslas mākslinieciskajiem paņēmieniem (tomēr krāsu aerosolus viņš nereti izmantoja visas karjeras laikā). Mākslas darbos nozīmīgu vietu turpina ieņemt rakstība, paplašinoties arī tēlu lokam. Spilgti atspoguļojas pilsētas klātbūtne – mašīnas, lidmašīnas, televizori ir visbiežāk sastopamie motīvi šī perioda darbos. 1981. gada februārī Ņujorkā tika rīkota savdabīga izstāde New York/New Wave, kurā Žans Mišels Baskjā piedalījās ar 15 gleznām un zīmējumiem. Pateicoties šai izstādei jauno ņujorkieti ievēroja galerijas īpašniece Annina Nosei. Viņa uzreiz pamanīja Baskjā talantu, taču arī to, ka mākslinieka darbus šādā netradicionālā veidā vēl nevarēja izstādīt galerijā. Lai to labotu, Annina Nosei piedāvāja Baskjā kā telpas gleznošanai izmantot galerijai piederošo studiju, kā arī naudu audeklam un krāsām. Šis laiks iezīmēja jaunu periodu Baskjā mākslā un dzīvē. Viņš atkāpās (lai gan tikai uz laiku) no ielas atrasto objektu apgleznošanas un pārgāja uz audeklu izmantošanu. Šī perioda darbos Baskjā nomaina savu ikonogrāfiju – ielu motīviem, kas dominēja iepriekšējos mākslas darbos līdzās parādās bībeles tēli, vudū elementi, melnādainu cilvēku silueti, kas nes pretrasisma idejas, un vēsturiskas personības. Par Baskjā "firmas zīmi" kļuva kronis, kas nereti kalpoja par viņa parakstu – atpazīšanas zīmi, kā arī skeleti un galvaskausi, kas ir anatomijas grāmatas "Grejas anotomija" iespaidu augļi (šo anatomijas grāmatu Žanam Mišelam uzdāvināja viņa māte, kad 7 gadus vecais puika atradās slimnīcā pēc nelaimes gadījuma, kurā, spēlējoties uz ielas, viņu notrieca mašīna). Anatomijas grāmata kļuva par iecienītāko Baskjā "lasāmvielu", pārnesot tās "varoņus" savos mākslas darbos. Gadu vēlāk Anninas Nosei galerijā notika Žana Mišela Baskjā pirmā personālizstāde, kas guva necerēti lielus panākumus, atnesot Baskjā pirmo slavu. Atgriežoties izstādē, kas šobrīd apskatāma Parīzē, nākošās ekspozīcijas zāles ir veltītas darbiem, kurus Baskjā izstādīja 1982. gadā Fun Gallery. Šajā periodā Baskjā pievērsās paštaisītiem rāmjiem – ar auklu sastiprinātiem četriem kokiem, kas vēlāk pārvilkti ar audeklu. Tāpat mākslinieks atgriezās pie koka palikņu un logu rāmju izmantošanas. Pazuda aizpildīto laukumu kompozīcijas, dodot vietu monohromiem foniem un asketiskām kompozīcijām. Šīs sērijas darbus Baskjā velta personībam no sporta un mūzikas pasaules, kas iemantojuši viņa cieņu un atzinību. Atsevišķa muzeja telpa atvēlēta Baskjā zīmējumiem, kolāžām un darbiem, kuros grūti novilkt robežu starp zīmējumu un enigmātisku tekstu. Rakstīšana – teikumi, vai pat tikai atsevišķi burti – pavada viņa darbus visos laika posmos, kā zīmējumos, tā lielformāta gleznās. Šajos teikumos Baskjā saglabā filozofisko noskaņu, apcerot jautājumus par rasismu (rasisms mākslinieku īpaši kaitināja), eksistenci, un visu, kas saistījās ar 80-to gadu Ņujorku. Arī atsevišķajiem alfabēta burtiem, kuri bieži parādās viņa mākslas darbos, ir sava šifrēta nozīme, kā, piemēram, vairāki A A A A.... esot saistība ar Mariju Kallasu – operdziedātāju, kuras ārijas Baskjā bieži klausījās gleznojot . Tālāk izstādes ekspozīcijā seko 1983./1984. gads. Žans Mišels Baskjā pameta Aninnas Nosei galeriju, un uzsāka sadarbību ar Bruno Bišofbergeru (Bruno Bischofberger) – galerijas īpašnieku un privātkolekcionāru. Šī laika mākslas darbi izceļas ar formāta lielumu. Lai gan Baskjā vienmēr izvēlējies gleznot uz lieliem formātiem, šajā periodā mākslinieks izteikti pievēršas diptihu un triptihu sērijām. Tāpat rakstība gleznās, kas bija samazinājusies 82-tā gada darbos, atkal ir spēcīgi klātešoša. Viena no izstādes zālēm veltīta darbiem, kas tapuši Baskjā mākslinieciskajā sadarbībā ar Endiju Vorholu. Šajos darbos abi mākslinieki saglabā savu personisko māksliniecisko rokrakstu, veidojot interesantus tēlus un motīvu savienojumus, nebaidoties arī gleznot pāri otra radītajam. Kopdarbība un draudzība starp Vorholu un Baskia aizsākās 1982. gadā, turpinoties līdz pat 1987. gadam – Endija Vorhola nāves gadam. Vorhols, kurš 80-tajos gados bija ne tikai daudzu jauniešu, tai skaitā arī Baskjā, elks un paraugs, bet arī nozīmīgākā figūra tā laika mākslas laukā, neapšaubāmi palīdzēja izvirzīt jau popularitāti un atzinību iemantojušo jauno mākslinieku slavenu Ņujorkas galeriju un privātkolekcionāru uzmanības priekšplānā. Lai gan tā laika mākslas kritiķi centās pierādīt, ka Vorhols izmanto Baskjā talantu un pieaugošo popularitāti savā labā (šīs kritikas deļ, kas ļoti nomāca Baskjā, jaunais mākslinieks novērsās no popkultūras karaļa), Žans Mišels atzina, ka Vorhols bijis viens no viņa labākajiem draugiem un sadarbības partneriem. Izstādes noslēdzošajā zālē eksponēti Baskjā pēdējie mākslas darbi. 80-to gadu beigas bija īpaši smags periods šī mākslinieka dzīvē, kas atspoguļojas arī viņa mākslā. Endija Vorhola pēkšņā nāve, ko Baskjā spēcīgi pārdzīvoja, pieaugošā depresija un vientulības sajūta arvien vairāk lika meklēt izeju narkotiskajās vielās. Šī perioda Baskjā mākslā dominē tumši krāsu toņi, gleznu foni bieži ir monohromi. Mākslas darbu kompozīcijas iedalās divās pretējās galējībās – tukša, askētiska vide ar vienu vai dažiem elementiem vai pārpildīts gleznas laukums. Viņa darbos parādās drūmas atziņas par dzīves īsumu, kā "Man Dies" (Cilvēks mirst). 1988. gadā, Žans Mišels Baskjā mirst narkotiku pārdozēšanas dēļ. Savos mākslas darbos Žans Mišels Baskjā, pirmām kārtām, ir sava laika liecinieks – viņš spēja visu to enerģiju, kas 80-tajos gados valdīja Ņujorkas ielās, pārnest mākslā. Mākslinieka spēcīgākie ietekmes avoti bija masu mediji, komiksi, kino, literatūra, kā arī iepriekšējo gadsimtu māksla. Īpašu vietu viņa darbos ieņem bokss un mūzika (īpaši džezs un opera). Baskjā mākslā ir daudz simbolu, kurus ne vienmēr ir viegli atšifrēt. Izstādes norises laikā par nožēlu ir noticis arī nepatīkams pārsteigums. Šķiet, ka Parīzes Modernās mākslas muzejs šobrīd piedzīvo "melno strīpu". Tikai sešus mēnešus pēc vērienīgās zādzības (kad no šī muzeja telpām tika izzagti 5 slaveni mākslas darbi 100 miljonu eiro vertībā), arī Baskjā izstāde piedzīvoja "uzbrukumu". Proti, viens no eksponētajiem mākslinieka darbiem Cadilac Moon 1981 izstādes laikā ticis apzīmēts ar melnu flomāsteru. Darbs šobrīd no ekspozīcijas ir izņemts un tiek restaurēts, kamēr muzeja vadība veic izmeklēšanu. Vēl tikai atliek pieminēt, ka izstāde līdz 2011. gada 30. janvārim apskatāma katru dienu, izņemot pirmdienu, no plkst. 10.00 līdz 18.00, bet ceturtdienās līdz pat 22.00. | |
| Atgriezties | |
