VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Grigorijs Revzins. Nesapratnes tirgus Tulkojis: Pēteris Bankovskis Ja dažkārt dvēseles dziļumos jums gadās sajust sirdsapziņas pārmetumus, ka nesaprotat laikmetīgo mākslu (man vismaz tā gadās), tad nepārdzīvojiet. Tas, ka jūs šo mākslu nesaprotat, tieši norāda, ka jūs to saprotat, turklāt patiesībai atbilst arī pretējs apgalvojums. Proti, ja jūs mākslu saprotat, mākslinieks ir nepietiekami oriģināls, viņš būtībā daudzējādā ziņā atkārto jūsu personību un tāpēc ir mazvērtīgs. Respektīvi iespēja, ka jūs varat saprast, ko mākslinieks saka, ir šo mākslinieku diskvalificējošs aspekts. | |
 | |
| Vispār jau ir divas galvenās domas par to, kā var tikt saprasta māksla. Pirmā no tām ir iemiesošanas ideja. Būtība tur ir tāda, ka mākslinieks ar savu darbu iemieso Esamības matēriju, ietverot tajā ne tikai telpu, laiku, notikumu plūdumu un tā pirmsākumus, bet arī visa nosauktā apjēgšanu un pārdzīvojumu. Faktiski šī ideja saistās ar mākslinieciskās formas koncepciju, šai formai dzimstot no mākslinieka antropoloģiskajiem, psiholoģiskajiem un personības raksturlielumiem. Taču var arī bez formas, izmantojot citus paņēmienus, tomēr tie tik un tā būs autora turpinājums. Lai skatītājs šo iemiesošanu spētu saprast, nepieciešami divi priekšnoteikumi. Pirmkārt, jums ar mākslinieku ir jābūt iekļautiem vairāk vai mazāk vienā un tajā pašā Esamības matērijā, tostarp, jums jāspēj šo matēriju apjēgt un pārdzīvot kaut kā līdzīgi. Otrkārt, jūsu personības raksturlielumiem ir kaut kādā ziņā jāsakrīt ar mākslinieka attiecīgajiem raksturlielumiem. Te gan pārādās zināmas teorētiskas grūtības, jo, lai panāktu ideālu sapratni, jums ir jābūt pilnīgi vienādam ar mākslinieku, bet, ja tā, tad kāpēc gan vēl skatīties viņa mākslas darbu, ja jūs jau tāpat par viņu visu zināt. Tomēr ideālas vienādības nemēdz būt, un, ja atšķirības starp viņu un jums ir nelielas, jūs varat it kā piedomāt vai piejust klāt to, kur starp jums ir nesakritības, lai tad gan saprastu līdz galam un uzsūktu sevī viņa personisko pieredzi. No iepriekšteiktā izriet divas māksliniekam visnotaļ patīkamas konsekvences: pirmkārt, viņš it kā dāvina savu personību cilvēkiem un, otrkārt, viņš daļēji “pārformatizē” šos cilvēkus pēc sava ģīmja un līdzības. Tiesa gan, svarīgi ir, lai tiem, kam dāvina, šī dāvana būtu vajadzīga un lai tie, nu, sacīsim, piekristu pārformatizēties. Tāda ir pirmā doma par mākslas saprašanu. Otrā ir simbolizācijas ideja. Tā pieņem, ka tieši iemiesot Esamības matēriju neizdosies un ka mākslinieks izmanto pastarpinātus simbolus. Šie simboli var būt kā patvaļīgi (kulturālas un ne tik kulturālas kodēšanas sistēmas), tā nepatvaļīgi (metaforiski, metonīmiski, psiholoģiski). Skatītājs veic zināmu mākslinieciskā vēstījuma atšifrēšanas darbu un dažkārt atklāj, ka tas, ko viņš nepavisam neuzskatīja par simbolu, patiesībā izrādās tieši tāds. Viņš atklāj simboliskus arhetipus sevī un pasaules telpā un vispār paplašina savu horizontu. Tas ir svarīgi un patīkami, taču būtībā nostrādā tikai tad, ja mākslinieka un skatītāja simbolizācijas sistēmām kaut kāda pamatlīdzība ir imanenta no paša sākuma. Kā vienas, tā otras idejas gadījumā ir nepieciešama līdzība starp mākslinieku un skatītāju, vai tā būtu psihofizioloģiska vai vienotu kultūras kodu noteikta. Cilvēciskāk runājot, tāpat kā pie jebkuras atšifrēšanas, lai saprastu, jau iepriekš ir jāzina, kas ir pateikts. Iespējams, ka kaut kādos laikos, piemēram, kristīgās mākslas laikmetā un agrāk, tam visam piemita pat kāda jēga. Kā mākslinieki, tā skatītāji bija, sacīsim, kristieši, vai arī viņus vienoja kaut kas cits. Taču šodien tā vairs nav. Mūsdienās par mākslinieka izteikuma vienīgo vērtību un par vienīgo kvalitātes kritēriju kalpo oriģinalitāte un neatkārtojamība, nevienādība ne ar ko un, pats par sevi saprotams, ne ar kaut kādu tur skatītāju. Respektīvi, izteikuma mērķis nav vis panākt, lai kāds kaut ko saprastu, bet gan tieši pretēji – lai neviens nesaprastu neko. Nu, tās ir tādas jēgas lietas. Taču mākslinieks atrodas arī aprites attiecībās: simboliskās vai pat naudas aprites attiecībās. Un te nu rodas jautājums: ko tad viņš pārdod, ja saprast, ko viņš saka, nav iespējams, pat vēl vairāk, sapratne viņa izteikumam var tikai kaitēt, jo būtiski mazina tā vērtību. Manā skatījumā tas ir neizskaidrojami, te parādās mākslas kā tirgus aktīva mistiskā būtība. Mākslas mistiskā būtība izpaužas arī tādējādi, ka tā ir lipīga. Sevišķi labi to var novērot arhitektūrā. Tur novērojami visi tie paši procesi, tikai nedaudz vienkāršotā un tāpēc sapratnei pieejamākā veidā. Nesen galerijā “Garāža” sakarā ar izstādi “Krievu utopijas” Nikolajs Maļiņins sarīkoja “apaļā galda” sarunu par 60.–70. gadu padomju arhitektūras mantojuma saglabāšanas problēmām. Šim mantojumam ir diezgan nepatīkams liktenis – to masveidā iznīcina, taču atšķirībā no iepriekšējo laikmetu pieminekļiem cilvēkos tas neizraisa nekādas nepatīkamas emocijas. Sak', lai tik izput, tā tam arī vajag būt. Arhitektu viedokli par publikas vienaldzību pret socmodernisma mantojumu spilgtā formā izpauda pazīstamā kuratore Jeļena Gonsalesa. “Mans uzskats ir,” viņa teica, “ka tie, kas nesaprot šīs arhitektūras vērtību, ir vienkārši prasti pāķi. Un mēs jau nu nevadīsimies pēc kaut kādu pāķu domām.” Jūs man piekritīsiet, ka ka šī ir brīnišķīga avangardistiska pozīcija, kaut kādā ziņā pat izmisīga pozīcija, sevišķi tāpēc, ka arhitektūras pieminekļu saglabāšana ir dārgs process, kas var notikt tieši uz šo “pāķu” rēķina. Nesenā recenzijā par Žana Marka Bustamanta izstādi pazīstamā kritiķe Jekaterina Degotj šādi raksturoja avangarda abstrakciju, Maļēviču ieskaitot: “Nekādu dzīvi jūs, nožēlojamie mietpilsoņi, no manis nesagaidīsiet. Še jums piga!.” Manuprāt, visai līdzīgi izteikumi. Britu sociologi, kas pārstāv firmu “YouGov”, pērn publicēja kādas aptaujas rezultātus. No tiem redzam, ka 77% iedzīvotāju nemīl mūsdienu arhitektūru un priekšroku dod dzīvošanai tradicionālu stilu mājās. Tātad prastie pāķi, izrādās, ir diezgan reprezentatīva sabiedrības daļa. 77% ir ļoti daudz, un šis skaitlis nekādi neatbilst reālajai situācijai tirgū, kur jaunas ēkas vēsturiskajos stilos parādās pat ne apgrieztā proporcijā 23 : 77, bet vēl daudz retāk. Šī ir patiešām apbrīnojama situācija, jo mūsu priekšā taču ir tirgus, kur valda pieprasījums un piedāvājums, un tomēr arhitektiem izdodas uztiept savu viedokli. Un tā tas notiek jau desmitiem gadu milzīgā tirgū, tā nav vienreizēja akcija, kuras gaitā varētu kādam sapūderēt smadzenes, bet gan pastāvīgi atkārtoti darījumi, kuros “pāķiem” tiek piedāvāts kaut kas tāds, kas viņiem ir nepatīkams un nesaprotams. Un pērk taču! Man šķiet, ka te ir iemesls, lai pakavētos pārdomās par mākslinieciska izteikuma pārdošanas dziļāko būtību. Lūk, vēl viens piemērs no, kā pirmajā mirklī varētu šķist, patālas nozares. Ņikita Mihalkovs, kā zinām, izlaida uz ekrāniem savus divreiz saules nogurdinātos, un šajā sakarā masveidā sniedza intervijas. Cita starpā, viņš teica: “Pēdējā laikā esmu pilnīgi vienisprātis ar Vasiliju Vasiļjeviču Rozanovu, kurš rakstījis, ka “cilvēks bez ticības man vispār nav interesants.” Tas ir apbrīnojami! Var būt brīnišķīgs cilvēks – pats tikumības kalngals. Taču, ja saproti, ka šajā cilvēkā nav ticības, ar viņu nav, par ko runāt.” Ņikita Sergejevičs nepavisam nav avangardists, tieši pretēji, un tomēr viņš pauž to pašu pozīciju, cik saprotams, izmantodams savas mākslinieka tiesības. Tā ir masu patērētājam paredzētas produkcijas reklāma, un reklāmas akcijas laikā pircējam saka: “Ja netici Dievam, taisies no šejienes, ka tiec!”. Iedomājieties, ka veļas pulvera reklāmā saka: “Nav paredzēts ateistiem, ebrejiem un homoseksuālistiem.” Diezgan eksotiski, vai ne? Domāju, ka mums, mākslas aprakstītājiem, vajadzētu koriģēt savu pozīciju, ka mākslas darbs rada jaunu pasaules sapratni, jaunas skatījuma iespējas, un ar to tieši ir vērtīgs. Lietu kārtība ir pilnīgi pretēja. Māksla rada jaunu pasaules nesaprašanu, jaunu atsacīšanos paraudzīties uz šo pasauli un pārrunāt ieraudzīto ar citiem. Pats vērtīgākais, izrādās, ir izteikums: “Ej taču tu d...t!”, un tieši šīs pozīcijas aizvien jauna artikulācija kļūst par mākslas notikumu. Vēl vairāk, tieši šo pozīciju no mākslas pārņem ar to saistītās nozares: arhitektūra un, teiksim, kino. Protams, var jautāt – kā iespējams pārdot nesapratni? Taču vispār tas ir pavisam viegli. Tu kaut ko nesaproti, bet esi nopircis, un nu tas jau ir tavs. Nauda palīdz pārvarēt nesapratni ne tādējādi, ka tā palīdzētu tikt skaidrībā, bet gan, ļaujot piesavināties nesaprasto. Re, piemēram, modernistiskā arhitektūra tev var nepatikt, bet, ja tā ir tava, nu – tad tas ir kaut kas pavisam cits. Nopērc, un nu jau tu nesaproti kaut ko savu. Gan jau pēc tam, kaut kad, tiksi skaidrībā. Vispār jau tas, ka tu kaut ko nesaproti sevī, ir kaut kas normāli cilvēcisks, pat kaut kas radošs un cēls. Franklins Rūzvelts reiz bija izteicies par Nikaragvas diktatoru Somosu vecāko: “Var jau būt, ka viņš ir maita, bet – mūsējais maita.” Respektīvi, piesavināšanas situācija noņem no dienaskārtības jautājumu par nesapratni. Tā var būt universāla formula mākslinieka un tirgus attiecību aprakstam. Lai kāds maita šis mākslinieks arī nebūtu, padariet viņu par savējo, un jautājumi atkritīs. Pirmpublicējums: Артхроника, 5/2010 Pārpublicēts no www.opozicija.lv | |
| Atgriezties | |
