VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Tilti [03.06.2010. 14:10] Diāna Rutkovska, mākslas zinātnes 6. kursa studente Tiltam allaž ir simboliskas saiknes nozīme, tomēr tradicionālā izpratnē tilta funkcija ir savienot divus krastus, būt par pāreju starp vairākām robežšķirtnēm. Tāpat tas bija arī tēlniecības izstādē, kurai tika dots daudznozīmīgais, bet izstādes ieceri visai precīzi raksturojošais nosaukums „Tilti”. Izstāde no 2010. gada 30. aprīļa līdz 30. martam bija skatāma Rīgas Sv. Pētera baznīcā. | |
| |
| Ar tēlniecības iesaisti tilti tika veidoti starp Latvijas, Lietuvas un Zviedrijas kultūrtelpām, vienlaikus paredzot iespējamību plašākiem radošajiem sakariem starp Baltijas un Skandināvijas valstīm. Izstāde „Tilti” sniedza iespēju ielūkoties Latvijas, Lietuvas un Zviedrijas mūsdienu tēlniecības ievirzēs. Ekspozīcijā tika parādīti dažādu paaudžu latviešu, lietuviešu un zviedru mākslinieku pēdējos gados tapušie darbi. Līdzās skatāmo rokrakstu un materiālu daudzveidībai bija nojaušams katras izstādē pārstāvētās valsts tēlnieciskās valodas raksturs. Izstāde ļāva nepastarpināti apzināt plastisko izteiksmju un motīvu meklējumu loku dažādajās mūsdienu formveides ievirzēs, palīdzot izprast to pamatā esošās, vēsturiski atšķirīgā diapazonā veidojušās tēlniecības tradīcijas. Ekspozīcijas pamatu veidoja mazo formu tēlniecības darbi un atsevišķas instalācijas. Līdzās ķermeniskiem atveidiem un dabai pietuvinātu elementu un parādību pasniegumiem tēlniecības darbi parādījās arī kā priekšmetiski objekti, kā domu, izjūtu un emocionālo slāņu izteicēji. Ekspozīciju ievadīja Zviedrijas mākslinieku darbi, kas ļāva secināt, ka zviedru tēlnieki jūtas atraisīti gan materiāla izvēlē, gan iecerēs iekodēto konceptuālo slāņu variējumos. Asociatīvi bagāti un saistoši tika pasniegti izvēlētie materiāli, kā arī to savienojumos rastā un tēmas ietvaram pakārtotā ekspresija. Vairākiem Zviedrijas autoriem bija būtiski kompozicionālo vienību parādīt sižetiskā izvērsumā. Kompozīcijas vairākkārt tika sabalsotas noteiktās savstarpējās attiecībās, kas kalpoja niansēti bagātinātai idejas atklāsmei. Tomas Kvarsebo (Tomas Qvarsebo) metālā izpildītos darbus organizēja savdabās, šķietami netieši savstarpēji koordinētās mizanscēnās. Metāla plāksnē risinātā „Rokas ikona” (2002) sasaucās vienotā salikumā ar telpiskā modulī izvērsto „Rokas fragmentu” (2002). Larsa Reinolda (Lars Ranold) darbos dominējošais bija plaukstas aprises tēlojums, kas ekspozīcijā veidoja instinktīvas kombinācijas vairākos atkārtojumos. Rokas motīvs atklājās ne tikai kā saistošs formas izziņas elements, bet arī kā emociju izteicējs un cilvēcisko vērtību apliecinātājs. Dramatizēta izjūta un ekspresivitāte bija raksturīga Džeikoba Fogelkvista (Jacob Fogelquist) koka kompozīcijām, kurās, dažkārt radot arī izteiktus kontrastus, tika apvienoti dažādas nokrāsas materiāli. Ar atjautīgiem sniegumiem izstādē bija pārstāvēta Birgita Huhra (Birgitta Muhr). Ziepjakmens plastikas uztvēruma iespējas atklājās Marijas Kramaras (Maria Kramar) skulptūrās. Izsvarota masu uzbūve, kas sintezējās skaidrā kopformas silueta līnijā, bija Zviedrijā dzīvojošā latviešu tēlnieka Ata Zariņa eksponētās kompozīcijas „China Beach Pludmales trio” (2010) izteiksmes pamatā. Dažādas nokrāsas marmora formās nolasījās attālināta nojausma par figurālu tēmas ierosinājuma sākotni. Kā vienmēr, arī šajā izstādē ar visai saistošiem kompozicionāliem un domu izpausmju risinājumiem atklājās lietuviešu mākslinieki. Kestutis Musteikis (Kestutis Musteikis) formu valodā uztvēra vispārcilvēciskas tēmas, iespējams, vēršot uzmanību uz cilvēka ķermenisko ierobežotību un atklājot zināmu tiecību uz tās pārvarēšanu. „Dvēsele” (2000), „Aizejošs” (2009), „Rīta eņģelis” (2010), „Pamošanās?” (2008), „Dejojošā dvēsele” (2010) – šajos un vairākos citos autora darbos nojaušama pieskaršanās neizzināmajai, taču arvien vilinošajai mūžības tematikai. Niansētā formu saliedējumā atklājās „Žogmalas ģimene” (2006). Visai smalkas ironijas piesātināti, lielā mērā kariķēti, bet savā patiesīgumā skaudri parādījās Martinas Gaubas (Martynas Gaubas) darbos „Meitene ar zirgu” (2009), „Meitene ar kaķi” (2010) un „Pegazs” (2008) tvertie tēli. Lietuvas mākslinieces Ksenijas Jaroševaites (Ksenija Jaroševaite) izstādē eksponētā reliģisko personāžu grupa bija risināta primitivizētā, apzināti naivā stilistikā, bet līdz ar to emocionālā sirsnībā un patiesumā. Lietuviešu mākslinieki apliecināja spēju delikāti un ar precīziem izteiksmes paņēmieniem sniegt tēmas izvērsumu. Latviešu mākslinieku darbi veidoja visplašāko ekspozīcijas daļu. Līdzās vecākās paaudzes tēlnieku darbiem, kuru starpā Indulis Ranka, Arta Dumpe, Laimonis Blumbergs, Aivars Gulbis, Oļegs Skarainis, Evī Upeniece, tika plaši pārstāvēta vidējā mākslinieku paaudze. Oriģinālu ideju piesātināts bija jaunāko tēlnieku redzējums uz tēlniecības izteiksmes veidiem un uzdevumiem. Liela daļa eksponēto kompozīciju atklāja latviešu tēlnieku sniegumos noteicošās tektoniski izsvarotās masu attiecības, stingri tēlniecisko uzbūvi, kas nereti arī neliela izmēra darbos spēja pieteikt monumentalitātes noteiksmes. Šīm iezīmēm pamats meklējams latviešu spēcīgajās akmenstēlniecības tradīcijās un specifiskajā, dabas pirmpamata nozīmi apliecinošajā tēlnieciskajā izjūtā. Akmens ir daudzu latviešu tēlnieku precīzākais vērtību apstiprinātājs un dzīves uztveres paudējs. Būdams akmeņkaļu dzimtas pārstāvis, jau kopš bērnības dienām dziļi personisku, individualizētu un intīmu saikni ar akmeni izkopis tēlnieks Laimonis Blumbergs. Laimoņa Blumberga kompaktie, plastiski koncentrētie akmens sievu veidoli „Melnais torss” (2009) un „Baltais torss” (2009) arī šajā izstādē nesa vēstījumu par sievietes kā esības pamata simbolu. Ritmizētu akmens formu kārtojumu darbā „Mākoņi” (2008) atklāja Arta Dumpe, savukārt Indulis Ranka tiecās atsegt arvien jaunas akmens izteiksmes šķautnes. Kā zināma tendence iezīmējās arvien jaunu materiālu meklējumi un salikumi, apelējot nu jau pagājībā palikušajiem principiem par akmeni, bronzu, koku un kaparu kā vienīgajiem īstenajiem tēlniecības materiāliem. Izstāde apliecināja, ka līdzās tradicionālajos materiālos izpildītiem darbiem arvien patstāvīgāku vietu sāk ieņemt alumīnijā, čugunā, tēraudā izpildīti sniegumi, dažkārt tēlniecības materiālu klāstā parādoties arī stiklam. Daudzpusīgi latviešu mākslinieku darbos tika sniegts arī tematiskais loks. Lielā pārsvarā atklājās vispārcilvēciskām tēmām veltīti risinājumi, kas guva izpausmes kā figurālos un portretiskos sniegumos, tā arī plaši pārstāvēto asociatīvo motīvu klāstā. Liriskas variācijas ieskanējās Vijas Dzintares, Guntas Zemītes, Māras Mickēvičas un vairāku citu autoru darbos. Emocionāli un izjusti tverts Evī Upenieces veidotais portrets „Nepabeigtā” (2009). Iedarbīgu iespaidu atstāja šķietami nepretenciozais Aijas Dauvartes darbs „Ekstāze” (1997), kurā ķermeniskajā fragmentējumā tika ietilpināta attiecīgā pārdzīvojuma ekspresija. Bruno Strautiņa konstruktīvā sacerē balstītie darbi atklājās ar rosinošu, ne vienmēr sākotnēji nolasāmu tēlainību. Ar elementu kārtojumiem mākslinieks tiecās pēc dziļāku priekšstatu atklāsmes, bieži vien tēla vai objekta iekšējās būtības detalizētas izziņas. Kā allaž dinamikas momenta ienešana tēlniecībā bija Aivara Gulbja saistošo uzdevumu lokā. Precīzi izsvarotas metāla plāksnes kompozīcijā „Divas lapas” (2010) radīja izteiksmīgu kopformas skanējumu. Neuzkrītoši atturīgais motīvs ieguva plašāka vizuālā vispārinājuma jēgu. Kristapa Strauta trīs eksponētās kompozīcijas sabalsojās netieši strukturētā veselumā. Mākslinieks veiksmīgi parādīja bronzas patinas iespēju izmantojumu, radot kontrastus arī viena darba ietvaros. Uzirdinātas virsmas estētika uzskatāmi atklājās Oļega Skaraiņa izjustā tēlu pasnieguma manierē veidotajās kompozīcijās. Koka plastikā izteiksmīgi iemiesotus figurālus veidolus un to sižetiskus tvērumus ekspozīcijas ietvaros parādīja Vineta Kurzemniece. Tēlā „Spītējot negaisam” (2010) bija jaušams pietuvinājums arhaizēta pirmatnīguma izjūtai. Kā allaž ar asu polemiku pārējo vidū izcēlās Zigmunda Bieļa darbi. Zigmunds Bielis atklājās postmodernās pieejas variāciju izpausmēs. Autora darbos dominēja cilvēciskā tēma, sniegta oriģinālā, ironizējošā skatījumā. Mākslinieka veidotās hibrīdformas ieguva sevišķi spēcīgu, grotesku skanējumu. Veidotie tēli atklājās kā parodēta parafrāze par mūsdienās aktuāliem un problemātiskiem jautājumiem. Skarbi izskanēja „Nedzimušo bērnu koks” (2006), „Madonna” (2010), „Cerība” (2010). Formu pasniegumā mākslinieka rokrakstā jaušams smalkums un niansētība. Zināmā mērā paradoksālā izvērsumā atklājās arī Solveigas Vasiļjevas tērauda galvas, kurās tika dažādoti sniegti ķermeniskā motīva iekšējās struktūras meklējumi. Jaunu izteiksmes variāciju meklējumi bija Ģirta Burvja sniegumu raksturojoši. Līnija atklājās kā Ģirta Burvja kompozīciju „Mākoņi” (2010), „Putni” (2010) viens no galvenajiem izteiksmes nesējiem. Tēlnieks netiecās definēt monolītas masas aprises, bet ar tēlnieciskiem līdzekļiem panāca ēterisku, gaistošu substanču un mirklīgu kustību tēlojumu. Līdzās izstādē eksponētajām apaļskulptūrām tika sniegts ieskats medaļu mākslā. Eksponētās medaļas atklāja arvien izteiktāku atteikšanos no tradicionālās medaļas un plaketes formas, piesakot medaļu mākslu kā plašu un daudzpusīgu kreatīvo iespēju lauku. Medaļu māksla tāpat parādīja katra autora rokraksta savdabību. Poetizēti sniegumi bija vērojami Vijas Dzintares, Ineses Nātriņas, Antras Urtānes izpildījumā, filigrāni un precīzi izstrādātas bija Jāņa Strupuļa medaļas, Zigurda Galūna izteiksme lielā mērā tika pakļauta koka plastikai. Pārējo vidū nepamanītas nepalika Bruno Strautiņa kompozīcijas. Autors ar novatorisku skatījumu palūkojās uz K. K. Andersena „Princesi uz zirņa”, G. Orvella „Dzīvnieku fermu” un atklāja šīs tēmas jaunā interpretējumā. Uz rosinošām pārdomām tāpat raisīja saturiski ietilpīgā Bruno Strautiņa kompozīcija „Pēdējā poga pie pasaules vestes” (2009). Ekspozīcijā atklājās vairākas mūsdienu tēlniecībai raksturīgas ievirzes. Izstāde „Tilti” lielā mērā apliecināja, ka pagājušā gadsimta 70. gados aktualizējies mazo formu tēlniecības fenomens nav zaudējis nozīmi arī mūsdienu tēlniecībā ne tikai Latvijā, bet arī plašākā teritoriālajā areālā. Tas ir veids, kurā mākslinieki bieži vien rod visplašākās un precīzākās un koncentrētākās domu izpausmes, spējot īstenot gandrīz jebkuru ieceri telpiski izvērstā situācijā. Nelielais formāts pieļauj tiešu un intīmu darba un skatītāja saikni, nereti piedāvā saistošus skatījuma rakursus, tostarp redzespunktu no augšas. Reti darbos sastopams tiešs realitātes tēlojums. Mākslas valodā tiek runāts par aktuālām un mūsdienu indivīdam nozīmīgām tēmām. Mākslinieki meklē daudzslāņainu darbu saturu, kas pieprasa nevis garāmejošu skatījumu, bet iedziļināšanos un mērķtiecīgu katras kompozīcijas izpratni. Izstādē „Tilts” skatītājiem tika sniegta iespēja ielūkoties daudzveidīgas un profesionāli augstvērtīgas tēlniecības ainā, kā arī māksliniekus interesējošo problēmu lokā un atsevišķās nacionālo īpatnību atšķirībās. Ekspozīcija ļāva apzināt visai plašu tendenču un izteiksmju loku, daudzpusīgi atklājot tēlniecības attīstības virzienus un pieļaujot to skatījumu salīdzinoši vērtējošā aspektā. | |
| Atgriezties | |
