VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Venēcija. Kad jūra ienāk pilsētā Dina Kāgane, psiholoģijas bakalaure Uz Venēciju ved dažādi ceļi – romantika, iztēle, iedvesma, tūrisma azarts, traģika vai ilgas. Es ierados iedvesmu meklēt un tiku ierauta mūžsenajā Venēcijas magnētismā. Katrs izliektais tilts, katrs puķēm nosētais balkons, katra krāsainā namam nodrupusī lauska šķiet neizkustināma un ar Dieva svētību nolikta savā vietā. | |
| |
| Miers manā zemē No lidostas uz Venēciju dodos no jūras puses – ar motoru aprīkotā laivā. Brauciens ilgst vairāk par stundu. Zaļganzili viļņu šļaksti, vējš matos. Dažviet pabraucam garām līcī izvietotām ceļazīmēm (ātruma ierobežojums; pamanīju tādas divas – 7 km/h un 20 km/h). Netālu esošā krasta līnija pamazām atklāj noslēpumu, kam esmu arvien tuvāk, ūdens apskaloti mūri dzīvespriecīgās krāsās, aiz mūriem iekļaujas dārzi ar kokiem. Nojaušu, ka tur – nomaļā salā – ir klosteris. Cilvēkus nemana. Kad viena stunda jau riņķī, sāku nemierīgi grozīties – man nepietiek sajust ar acīm vien, es gribu arī pieskarties. Esmu rezervējusi viesnīcu, bet par tās atrašanās vietu nojaušu tikai aptuveni. Nojaušu! Cik precīzs vārds, jo nojautas mani neviļ. Pati pabrīnos, cik ļoti jūtīga top uztvere šajā pilsētā. No piestātnes dodos taisni tik uz priekšu un mazā, ēnainā ieliņā atrodu savu naktsmītni. Istabā ir tveicīgs, gluži kā ārā. Brīžiem liekas, ka kūstu un mani kopā satur tikai pie miesas līpošais apģērbs. Plaši atveru zaļos koka slēģus un istabas krēslu pāršķeļ Venēcijas spožā saules gaisma. Te katra māja ir aprīkota ar slēģiem, jo tā ir vienīgā iespēja norobežot savu privāto dzīvi no pretējās mājas logiem. Dažviet iela ir vien pusmetru plata. Nolemju izložņāt katru pilsētas stūrīti, fotografēt māju sienas, pieskarties krūmu lapām. Ielu labirinti piesēti ar mazām bodītēm, kuru skatlogos izkārtas maskas un krāsaini stikla izstrādājumi. Ceļš iekšpus pilsētai ir bezrūpīgs un vilinošs. Jutekļi atrodas nemitīgā saspringumā. Diena sākas ar vilinājumu – sasniegt augstāko punktu – sajūtu zenītu. Jauki, kad pilsētā satiekas tik daudz prieka. Kaut arī neko nezinu par vietējiem iedzīvotājiem, taču tūristi sev līdzi nes prieku. Katrs ar savu mazo vēlmi pēc pārsteiguma. Viņi sakāpj gondolās un foto zibšņi pilsētu vērš vēl gaišāku. Ja par ielu vispār var izteikties ar cilvēku raksturojošiem apzīmējumiem, tad iela ir pati patstāvīgākā parādība. Kamēr es maldos, ielas stāv, mainās tikai mans redzespunkts. Meklēju kādu konkrētu nosaukumu, kādu skatlogu, ko spēšu atpazīt un noorientēties tālākai iešanai, bet ielai vienalga. Izrādās, ka daudzi ceļi ved uz meklēto, taču tāda taisnākā ceļa nav. Venēcijā vienmēr jārēķinās ar apkārtceļu un nobīdi no mērķa. Te nav ne mašīnu, ne velosipēdu. Kājāmgājēju paradīze! Pēc vairāku stundu pastaigas ceļš atpakaļ uz viesnīcu kļūst netverams. Trīsreiz esi atgriezies tai pat vietā, no kuras centies aiziet. Labirints. Bet jāiet ir pavisam noteikti un jo vairāk es eju, jo vairāk samulstu par sevi un apkārtni. Es tiecos pēc vietas, kur apsēsties, patverties un mērķis kļūst nepārprotams – sagaidīt nakti mierā. Vakars atnāk tveicīgs un mazliet šūpo puķu kastes uz palodzēm. Laužu maizi un piekožu sieru. Šis mirklis man atsauc atmiņā ainu no Bībeles, kur Jēzus ļaudīm dalīja maizi. Viņiem nekā cita nebija un nemaz nevajadzēja. Man arī nekā cita nevajag, kaut arī zem loga skan itāļu dziesmas un šķind vīna glāzes. Suvenīri šeit ir lētāki nekā ēdiens. Bet es nesūdzos. Esmu laimes luteklis. Mana Zeme Eiropa nepazīst karu, jo es nepazīstu karu. Šajā vietā Eiropa ir sajaukusies ar ciankāliju un kanēli – nāvīgs skaistums un saldme. Es šajā pilsētā esmu tikai gans, kurš mielojas ar sakaltušu maizi un lētu vīnu. Prātā pārcilāju pavadīto laiku starp biezajiem mūriem un gaistošajiem iespaidiem. Pilsēta, kurā apvienojas Dieva labie nodomi un cilvēka roku darbs. Ilgstoši te palikt nozīmētu kļūt par ķīlnieku ielu groteskajam labirintam un kanālu riņķojumam. Pilsētas gūstā cilvēks nevar izsprukt pats no sevis. Un kad esi iztērējis pēdējo centu, uzrodas jautājums – ko iesākt ar savu dienu? Kā to padarīt piepildītu? Kā lai iekļaujas pilsētas ikdienišķajā apritē? Atbilde varētu būt – darbs. Varbūt iekārtoties par pārcēlāju? Venēcijā dominē apkalpošanas kults. Ja kāds strādā, tad pārsvarā apkalpojošajā sfērā. Bet ir kāda īpaša cilvēku kategorija, kuri savas dienas vada nomaļus no ikdienišķās steigas – cilvēki no antikvariātiem un galerijām. Varbūt īpašnieki, bet varbūt arī ne. Sēž ēnainā pustumsā un pa retam uzņem ienācējus. Diena paiet kopā ar seniem, vērtīgiem priekšmetiem un tūristi nespēj šo kārtību nedz mainīt, nedz izjaukt. Caur gadsimtiem Venēcijas Lagūna ir teritorija, kas atdalījusies no Adrijas jūras. Pilsēta izvietota uz 150 nelielām saliņām, kas ir ne tikai dabas, bet arī cilvēku darbības rezultātā no jūras atkarotā teritorija. Pirmie iedzīvotāji datējami jau ar 400. gadu. Viena no leģendām vēsta, ka huņņi atnesa pašreizējo pilsētas nosaukumu – Veni etiam! (šis izsauciens nozīmēja: Arī es esmu šeit ieradies!). Venēcijas pilsēta vienmēr veiksmīgi lavierējusi starp lielvarām, tāpēc netika izpostīta karu laikā. Un te nu tā ir – mazliet nobružāta, bet karaliska un lepna. Varētu jau smīkņāt, ka visbanālākais ceļš ved uz Venēciju, tomēr daudzus slavenus māksliniekus aizrāva ūdens un sauszemes mūžīgā saspēle šajā pilsētā. Tāpēc ir pamats apgalvot, ka Venēcija pievilināja arī cilvēkus ar izsmalcinātu māksliniecisko gaumi un nevis tikai romantikas meklētājus. Kam ar Venēcijas gaisu nepietika dzīvam esot, tas nolēma arī atdusēties vienā no mazajām pilsētas salām, piemēram, krievu rakstnieks Josifs Brodskis un komponists Igors Stravinskis. 828. gadā no Aleksandrijas uz Venēciju pārveda evaņģēlista, Jēzus mācekļa Sv. Marka pīšļus, kuri atrodas Sv. Marka Bazilikā. Baznīcu Venēcijā netrūkst, tās galvenokārt ir izvietojušās laukumos un veido miera ostas, kur atvēsināties no saules un patverties no cilvēku kņadas. Un baznīcas māk atgādināt par sevi visburvīgākajā veidā. Kā rakstīja Josifs Brodskis: “It īpaši svētdienās, tu šajā pilsētā mosties, neskaitāmiem zvaniem skanot, it kā aiz tilla aizkariem pērļu pelēkās debesīs uz sudraba paplātes vibrētu milzīga tējas servīze.” Apmaldījusies kādā šaurā ieliņā, es sekoju zvanu skaņām un iznāku ārā pie baznīcas, kas līdzinās baltam ziloņu baram. Un gaiss patiesi vibrē svinīgās trīsās. Es neļauju Venēcijai sevi nogurdināt. Pēcpusdienās, kad visa šķiet gana, aizveru slēģus; caur tiem turpina plūst skanīga itāļu valoda un izsaucieni. Istabā nosēžas krēsla. Cik daudz manā sagurušajā prātā spēj mainīt dažas miega stundas. Cik lielisks top Svētā Marka laukums, kad pēc diendusas atnāk maigs vakars. Iededzas spuldzes un orķestris spēlē. Cilvēki pulcējas ap balti klātiem galdiem vai arī līgojas mūzikas skaņās. Un aplausi liecina, ka te pulcējas sabiedrība, kas spēj novērtēt klasiku. Tādus cilvēkus es mīlu un mēs viens otru neapdraudam ar saviem personīgajiem untumiem. Dzīve Venēcijā Pjero satieku mazā āra beķerejā. Sēžam un dzeram tēju. Sarunu uzsākt nav grūti – itāļi ir atvērta tauta. Pjero ir dzimis vienā no Venēcijas salām – Lido. Tur viņš vēl aizvien pavada vasaras, tur dzīvo viņa māte. Pirms trīs gadiem Pjero devās uz Amsterdamu strādāt itāļu kuģniecības uzņēmumā. Viens no iemesliem šim lēmumam ir zemā alga Itālijā. Nekaunīgi pavaicāju: ko nozīmē zema alga? Saņemu matemātisku un tiešu atbildi: 1200 eiro. Tad jau laikam jābūt dikti lielām ambīcijām pret dzīvi! – es atsmeju. Kā izrādās – nē! Tikvien kā uzturēt ģimeni un māju. Un tad man ataust atmiņā divi tomāti, kurus iegādājos par 3 eiro. Skaidrs, ka dzīve šeit nav lēta un, pat pieticīgi dzīvojot, nauda pazūd skanēdama. Venēcijā katras dzīvojamās māja uzturēšana izmaksā dārgi, jo visu sarežģī neparastie pilsētas apstākļi – dzīve uz ūdens. Vietējie tirgotāji un namu iedzīvotāji sūdzas, ka nekad nevari būt droši, kurā brīdī saimnieks tevi izliks no mājas, jo vienkārši uzradies izdevīgs piedāvājums ierīkot, piemēram, viesnīcu. Atliek vien pacelt īres cenu līdz tādam līmenim, ka mazais bodnieks pats labprātīgi ir spiests meklēt sev citu vietu. Un neko nevar pārmest, jo viss taču notiek demokrātiski! Kaut arī ūdensceļi pilsētā ir viens no galvenajiem nosacījumiem, kāpēc cilvēki aumaļām plūst uz Venēciju, vietējie tomēr meklē dzīvi uz sauszemes. Ikgadējo plūdu nomocīti, samierinājušies ar ierobežoto pārvietošanās veidu, šeit uz dzīvi galvenokārt ir palikuši vecāka gadagājuma cilvēki un tie, kuri strādā apkalpojošajā sfērā – viesnīcās, veikalos, apskates objektos un restorānos. Venēcija tomēr pieder tūristiem. Veidojas savdabīgs rezervāta iespaids, kur “tīrasiņu” Venēcieši jūtas kā apskatei izliktas relikvijas. Pjero mīl savu pilsētu, bet ne par velti viņš smej: “Pat lai nopirktu zeķu pāri, man ir jābrauc uz citu pilsētu, jo Venēcijas cenas ir domātas tūristiem.” Es piekrītoši māju ar galvu, jo, izņemot pasaulslaveno zīmolu veikalus, te citas iepirkšanās iespējas nemana. Mēs, tūristi - gan nevēlami, gan vajadzīgi. Iespējams, esam banalizējuši Venēcijas būtību, taču mūsu atstātā nauda pilsētai nodrošina pateicīgus ienākumus. Un tikai ziemā pilsēta var uzelpot un īsts Venēcietis atkal justies kā mājās – savā tukšajā un pārplūdušajā Sv. Marka (San Marko) laukumā. Pēc 50 gadiem Pasaulē klīst leģendas, ka Venēcija grimst. Venēcijas grimšana ir gan strīdīgs, gan pamatots jautājums. Cilvēki izsūknē pazemes gruntsūdeņus, kas maina zemes pamatni. Lai attīstītu kuģniecību tiek iznīcināti dabiskie jūras sēkļi, kas aizkavē ūdens ieplūšanu pilsētu kanālos. Kanāli regulāri ir jātīra, kas arī veicina izmaiņas zemes pamatnē. Visskaudrākās prognozes lēš, ka lagūna pēc dažiem gadu desmitiem pazudīs, taču cilvēks nebūtu cilvēks, ja savā galvā nekaltu milzu projektus kā šo katastrofu apturēt. Pjero ir studējis inženierzinātnes un viņš par Venēciju ir drošs – tā nenogrims – mēs to vienkārši nepieļausim. Savukārt es kādā TV pārraidē saklausīju Venēcijas domnieka ironiju: “Šīs pilsētas plūdos vēl neviens nav noslīcis. Tā vietā, lai izmestu milzu naudu pretplūdu projektiem, mēs labāk katram Venēcietim varējām nopirkt gumijas zābakus.” Nenoliedzami, pilsēta ap sevi radījusi milzum daudz leģendu – gan patiesu, gan izdomātu. Venēcijai ir svarīgi saglabāt grimstošās pilsētas tēlu, jo tas tikai veicinās tūristu pieplūdumu. Jāpasteidzas! Ja nu šo pilsētu redzam pēdējo reizi! Varbūt pēc 100 gadiem par Venēciju klīdīs tādas pat runas kā par Atlantīdu. | |
| Atgriezties | |
