VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Atkritumu paradīze [12.03.2010. 09:19] Zanda Jankovska, mākslas zinātnes 6. kursa studente „Kad pastaigājos, es redzu daudz atkritumus. Visur. Pat tad, kad izeju ārpus sabiedriskās telpas; arī dabā ir daudz patēriņu produktu, bet īpaši pilsētās, kur katru dienu ielās tiek atklāta jauna atkritumu izstāde,” tā par savu pasaules tvērumu izsakās jaunais holandiešu mākslinieks Sebastjāns van Dālens (Sebastiaan van Daalen, 1989). | |
| |
| Sebastjāns van Dālens no materiālās kultūras klāsta mākslas darbos izmanto atkritumus, lietas, kuras viņš var atrast pamestas uz ielas, liekot tām dzīvot otro dzīvi. Apsvērumi, kādēļ viņš izmanto savos darbos atkritumus, ir saistīti ar racionālu pieeju jaunradei – tas ir lēts materiāls, bet radošumu nodrošina spēja saskatīt mākslas darbus izmestajos masu produktos un atkārtoti pielietot tos. Mainot to atrašanās vietu, atkritumi izstādes zālē kļūst par kaut ko īpašu. Tie stāsta par sabiedrību un tās mentalitāti, piešķirot māksliniekam ekspedīcijas pētnieka lomu, liekot domāt - cik daudz tiek patērēts un izmests, cik unikālas var būt lietas, no kurām mēs atsakāmies? Mākslinieks aizraujas ne tikai ar atkritumu „kolekcionēšanu”. Viņš savā daiļradē sintezē performanci, glezniecību un instalāciju, veidojot vienotu veselu, neatdalāmu mākslas formu. La Mančas Universitātes (Kuenka, Spānija), Tēlotājmākslas fakultātes izstāžu zālē šī gada janvāra beigās (no 20. līdz 28. janvārim) bija apskatāma Sebastjāna van Dālena personālizstāde – bez nosaukuma, šķietami pilnīgi anonīma kā atkritumi. No fakultātes ieejas durvīm līdz izstāžu zālei tika izkaisīti no biroja papīra smalcinātāja ievāktie „augļi”, kas norādīja ceļu uz notikuma vietu. Izstāžu zālē uz grīdas atstāti nokrituši iepirkuma ratiņi, liekot saprast, ka viss sagriezto papīru kalns izvēlies pa ceļam uz notikuma vietu. Lai gan tiek izmantots vispārējais laikmetīgais process – otrreizējā pārstrāde – izstādē eksponētajiem darbiem nav kopīga koncepta, ja nu vienīgi par konceptu var uzskatīt emocionālā stāvokļa ekspresiju, kuras iespaidā radīts mākslas darbs. Varētu domāt, ka izstāžu zālē valda izgāztuves aura, tomēr mākslinieka minimālistiskā izteiksmes forma instalācijās rada neaizskaramības estētiku. Pirmā eksponētā instalācija ir kartona kaste, kurā senāk ticis ietērpts televizors, uz kura nodrukātais teksts daļēji aizklāts ar baltu krāsu, atstājot teksta fragmentus un atklājot pavisam citu vēstījumu. Izstādes atklāšanā mākslinieks kastē izgrieza ekrānu, caur kuru iespējams skatīties uz pārējiem eksponātiem. Dažkārt instalācijās Sebastjāns van Dālens spēlējas ar balansu, piemēram, uz koka balsta pretējās pusēs novietotas divas glāzes ar dažādiem pildījumiem; vienā glāzē iebērtas pērles, bet otrā – ielikts origami zieds. Zālei pretējā pusē, kopā saliktas divas līdzsvarotas līstes un augšējā piestiprināts rāmis, sniedzot iespēju ievietot reklāmu. Vienu no sienām aizņem masīvi plaukti, kas veidoti no soliem. Tur mākslinieks centies eksponēt visu savu pasauli. Uz pirmā plaukta izstādītas skices, kas skicētas Spānijā un Holandē, bet uz otrā – konservu kārbiņas, kas pildītas ar medicīnas kapsulām, stikla lauskām, naglām, radot referenci par patērētājkultūras pārtikas kvalitāti. Neviens no konservu bundžās saliktajiem priekšmetiem nav ēdams, bet tikpat apšaubāmi ir produkti, kurus ikdienā lietojam uzturā. Netālu eksponēta parafrāze par Vincenta van Goga pašportretu. Vincenta van Goga pašportretu ar salmu cepuri galvā Sebastjāns van Dālens atrada kādā no Madrides atkritumu krātuvēm, bet krāsainos plastikāta gabaliņus, kas salīmēti uz portreta kā pikseļi – Barselonā. Mākslinieka vienīgais pieskāriens ir atrasto lietu apvienojums. Kā jau iepriekš minēju, viens no mākslinieka iecienītajiem medijiem ir performance. Izstādes atklāšanā pēkšņi nodzisa gaisma, koncentrējot gaismas kūli vienā no izstāžu zāles stūriem. Mākslinieks, spiežot krāsu no tūbiņas, uzvilka sarkanu līniju uz sienas piestiprinātajiem baltajiem kartoniem, bet tūbiņu - nometa zemē. Turpinājumā no čemodāna tika izvilkts pulverizators, no kura ar troksni izšļācās zila krāsa pret stūri. Pēc performances Sebastjāns van Dālens iemalkoja ūdeni un, ieslēdzis gaismu, izgāja ārā no izstāžu zāles, atpūsties uz krustā saliktajiem soliem. Ekspozīcijā bija apskatāms arīdzan viens no objektiem, kuru mākslinieks bija radījis performances ietvaros. Uz sarkana, ornamentēta paklāja novietots atvērts čemodāns. Perormances ietvaros čemodānā tika ielieta balta krāsa un viņš, kājas tajā ik pa laikam mērcēdams, staigāja apkārt, radot savu individuālo rituālu. Kā liecība tam, ka pēdu nospiedumi uz paklāja pieder pašam māksliniekam, čemodānā atstātas ģipsī atlietas pēdas. Performances Sebastjāns van Dālens rada ar nodomu šokēt un mulsināt klātesošos, sacelt troksni, ļaujot apmeklētājiem izbaudīt mirkli, vietu un laiku. Performances ietvaros, kombinējot glezniecību un tēlniecību, viņš liek mākslai būt dzīvai klātesamībā. Pasaules un arī Latvijas kontekstā ir daudz mākslinieku analogu, kas daiļrades pamatā ir saistīti ar tīsdimensiālo mākslu, bet paralēli rada arī performatīvus mākslas darbus; liekot domāt, ka viens no 20. gadsimta otrās puses fundamentiem ir esošās laika un telpas transformēšana un akcentēšana tēlniecības medijā. Lai gan Sebastjāns van Dālens ir gados jauns mākslinieks, formālais izpildījums gan performatīvajos, gan materiālajos darbos ir pārliecinošs, ar to domājot, ka viņš nevienā mirklī nešaubās par to, ko dara, līdz ar to pārliecina arī skatītāju. Darbos viņš spēlējas ar kontrastiem, kas pastāv sabiedrības uztverē, piemēram, par izmestu lietu kā nederīgu, par morāli. Tomēr negribas noticēt virspusējam vēstījumam par to, ka arte povera metodes glābs pasauli, bet gan rodas vēlme runāt par cilvēka iekšējo pasauli, cik daudz mums vajag, cik daudz no visa mēs paņemam un no kā mēs atsakāmies. | |
| Atgriezties | |
