VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Dzeja ceturtdienas puskrēslā [10.03.2010. 12:37] Zanda Jankovska, mākslas zinātnes 6. kursa studente Kas ir vizuālā māksla un kas ir mūzika, teātris, deja - šis jautājums, lai cik tiešs nebūtu, atbildē ir palicis abstrahēts, kad tēlotājmākslas arēnā 20. gadsimta otrajā pusē parādās performatīvi mākslas darbi, veidojot tā sauktos starpdisciplināros mākslas darbus. Savstarpējā mākslu sintēzes valoda ir kļuvusi par laikmeta fundamentu, neļaujot kritiķim vai teorētiķim visu definēt viennozīmīgi, bet gan skatīt procesus caur sev tuvāko skatu prizmu, kurā tas ir specializējies. | |
| |
| Katru ceturtdienu bārā El Círculo, Kuenkā (Cuenca), Spānijā, pusapgaismotā telpā uz skatuves norisinās dzejas deklamēšanas vakari, kuru organizēšanu uzņēmušies mākslinieki no Seviļas - Ohopiano (sp. val. Ojopiano; īst.v. Maria Karo (Maria Caro), 1987), Ene Coffman (īst.v. Viktors Saņčezs (Victor Sanchez), 1987) un Hosē Ignasio Vilaplana Lopezs (José Ignacio Vilaplana López, 1984). Viss notikums slēpjas zem nosaukuma Vengo Buscando Pelea, kas tulkojumā no spāņu valodas nozīmē – es meklēju nepatikšanas. Šinī gadījumā vārdu savienojuma tulkojumam nav nozīmes – tas ir kā apzīmējums, kā atpazīstamības zīmols tam, kas norisināsies tajā vakarā uz paaugstinājuma bāra zālē. Vienīgi atliek pieminēt, ka šis vārdu savienojums aizgūts no dziesmas, kuru izpilda Seviļas dziedātājs Silvio i Sakramento (Silvio y Sacramento). Lai gan seviļieši savos lasījumos bieži vien iekļauj intelektuālas references, kas saistītas ar pilsētu no kuras viņi nāk, brīžiem šķiet, ka jaunie mākslinieki savu iedvesmu ir smēluši no 20. gadsimta sākuma futūrisma kustības. Dzeja netiek vienaldzīgi nolasīta no priekšā noliktās lapas uz pults. Jebkurš lasījums tiek radīts kā vizuāls mākslas darbs, deklamācijā akcentējot performanci kā dominējošo mediju. Jau apskatot vien tradīciju lauzēju – futūristu poēzijas pierakstus ir saprotams, ka jebkurš lasījums pretendē uz unikalitāti, kas apslēpta neatkārtojamībā - vārdi pārklājas viens pār otru, neievērojot horizontāli kārtotos, paralēlos līniju ritmus, tādēļ katru apzīmēto skaņu, zilbi, vārdu secību, forte un piano attiecības lasītājs interpretē citādāk. Vengo Buscando Pelea vakaros deklamēšana tiek papildināta ar performatīviem elementiem, piemēram, dzeja tiek lasīta no mutes šļakstot ūdeni vai mutē tiek ielikta ola, kas absorbē un sarežģīj izrunāt skaņas. Ene Coffman, lai gan viņa vizuālās mākslas daiļradē dominē zīmējums, mākslinieks aizraujas ar dzejas rakstīšanu, kā arī tās lasīšanu performanču vai hepeninga mērcē; tomēr visos medijos, kuros viņš darbojas, kā svarīgs viņa daiļrades atribūts ir ola: „Es mīlu olas, es nezinu kādēļ, tas ir simbols visam. Man patīk ola kā priekšmets. Es domāju, ka dzeja ir kā ola,” tā par olas izmantošanu savos darbos saka pats mākslinieks. Protams, visas darbības, kas tiek risinātas pustumsā, caur kuru laužas koncentrēts prožektora stars, kas apmirdz uzveduma galveno varoni, rosina uz jautājumu par dzejas lasītāju un publikas spēles attiecībām, it sevišķi tad, kad Hosē Ignasio Vilaplana Lopezs, deklamējot savu dzejoli, neskaitāmas reizes atkārto vārdu „Nē” (sp.val. no), ar katru atkārtojumu kāpinot skaļumu, līdz izmisumā novelk kreklu, nosviež un turpina bezcerīgi kliegt, pārvietojoties pa visu bāra telpu. Tomēr jāsaka, ka, protams, viss tiek darīts nopietni. Hosē Ignasio Vilaplana Lopezs: „Spēlēties?! Nē. Varbūt tikai mēģinu pamodināt publiku, pievērst viņu uzmanību un likt viņiem domāt (..) vēlētos, lai sabiedrība domā, lai viņi atzītu savu brīvību, bet es nezinu, vai esmu augstu attīstīts šajā jomā. Es tikai mēģinu.” Turpretī Ohopiano bieži vien savos lasījumos iesaista publiku, piemēram, liekot noskūpstīt tik tikko noauto kāju. Viņas uzstāšanos varētu raksturot kā trauslo skarbumu; Ohopiano deklamēšanas procesā šķiet piesardzīga, it kā pēc katra izrunātā vārda censtos nojaust publikas reakciju, bet tanī pašā brīdī izrunātajos vārdos ieskanas stingrība un noteiktība. Viņai publika ir ļoti svarīga, kuru viņa ciena, bet komunikāciju ar publiku Ohopiano uzsver kā sava veida spēli. Jāatzīst, ka gan dzeja, gan vizuālā māksla ir ieguvušas pietiekoši augstu dzejas abstrakcijas pakāpi, lai tās izpratne būtu atkarīga no katra indivīda inteliģences līmeņa, bet tās līmeņa noteicējs vēl nav izgudrots. Kritiķis? Varbūt, ja tas savā veidā apstiprina un atzīst apkārt notiekošos procesus, ļaujot tiem uzņemt lielākus attīstības apgriezienus. Tomēr, cik saprotams sabiedrībai ir tas, ar ko nodarbojas vizuālās mākslas, mūzikas, teātra vai citu mākslas disciplīnu pārstāvošs mākslinieks laikmetīgās mākslas kontekstā, spilgti raksturo Ene Coffman: „Cilvēki daudz ko nesaprot, bet viņi var domāt, ka saprot. Piemēram, Djego Velaskesa „Las Meñinas”, kas ir klasisks darbs. Cilvēkiem tas patīk, jo viņi domā, ka to saprot, bet tā ir viena no sarežģītākajām gleznām, kuru varētu saprast, jo tur ir daudz spēles ar telpu, gaismu, rakursiem; bet cilvēki redz - ā, re kur ir suns, man patīk tas, tas ir Velaskes, es saprotu viņa glezniecību!” It kā ironizējot, bet tanī pašā brīdī pilnīgi nopietni, Kuenkas ielās ir izlīmēti plakāti, kuros vēstīts, ka iespējams dzeju pasūtīt bez maksas uz mājām, pasūtītājam ļaujot izvēlēties garo vai saīsināto versiju. Idejas iniciatori un izpildītāji ir Ohopiano un Ene Coffman, kuri, akceptējot patērētājkultūras iezīmes, iedvesmojušies no iespējām pasūtīt ēdienu uz mājām, tādēļ arī piedāvā garīgo maltīti piegādāt mājās. Visi trīs Vengo Buscando Pelea pārstāvji pašlaik studē La Mančas Universitātē, Tēlotājmākslu fakultātē (Universidad de Castilla La- Mancha, Faculdad de Bellas Artes), kā arī iesaista savus studiju biedrus un draugus. Bieži vien El Círculo vakaros uzstājas mākslinieks Markus Bekkers (Markus B. Becker) no Vācijas, kurš ikdienā, galvenokārt, strādā zīmējumā, un Sebastians van Dalens (Sebastiaan van Daalen), kura daiļradē dominē nepārtraukta glezniecības, instalācijas un performances sintēze. El Círculo notiekošais artefakts tikai pastiprina teoriju par mākslas neizsmeļamību, liekot runāt par dzejas performanci kā atsevišķu performances veidu, kuras pirmtēls meklējams dzejā un no tās izrietošais vēstījums iemiesots vizuālā valodā. Var teikt, ka dzejai piemīt neizsmeļamība, kopš laika, kad tā ir kļuvusi par daļu no vizuālās mākslas valodas, vai arī vizuālā māksla ir paplašināta ar bezgalības zīmi, kopš brīža, kad teksts jeb koncepts aktualizēts un apstiprināt par tā sastāvdaļu; tādēļ nav iespējams runāt par vienu, noteiktu, tīru mākslas nozaru formu kā noslēgtu krāsu tūbiņā. Vengo Buscando Pelea vakari izceļas ar augstu brīvības pakāpi, ļaujot māksliniekiem ne tikai pārsteigt apmeklētājus, bet arī apmeklētājiem vakara organizētājus. | |
| Atgriezties | |
