VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Par Andra Biezbārža izstādi "Ceļinieka piezīmes" [02.03.2010. 09:24] Zanda Jankovska, mākslas zinātnes 6. kursa studente Talsu novada muzejā vēl pēdējo nedēļu, līdz 7. martam, ir apskatāma Talsu mākslinieka Andra Biezbārža (1950) personālizstāde „Ceļinieka piezīmes”, kas veltīta mākslinieka 60 gadu jubilejai. Andris Biezbārdis ir viens no Talsu mākslinieku grupas „Krūmu grupas” kodola biedriem, kurš darbojas tajā no pašiem pirmsākumiem – 1984. gada. Andra Biezbārža glezniecībā tik lielu nozīmi neieņem gleznošana plenērā kā citiem „Krūmu grupas” biedriem – Gunai Millersonei, Guntai Kalserei un Andrim Vītolam. Plenērā Andris Biezbārdis ar zīmuli tikai skicē kādus noteiktus motīvus, kurus vēlāk darbnīcā iekļauj gleznojumos. Viņu inspirē arīdzan Veģu pansionāta bērnu zīmējumi, kurā no 1993. gada strādā par zīmēšanas skolotāju, un dažkārt no bērnu naivajiem un primitīvajiem zīmējumiem pārņem elementus, kurus ekspresīvākā un abstraktākā izpildījumā pārnes glezniecībā, kas emocionāli mākslinieka darbos ienes depresīvas noskaņas. Andris Biezbārdis pēdējos gados ir pievērsies arīdzan popārtisku asamblāžu veidošanā – nelielās kartona kastītēs ielīmējot gan izdrukas un avīžu izgriezumus, gan rotaļlietas. | |
| |
| Mākslinieks ir pieskaitāms pie autodidaktiem, jo nav beidzis nevienu specializētu mākslas izglītības iestādi, bet tomēr, šķiet, ka tas nav precīzākais apzīmējums, jo mākslinieks mākslas izglītību ir ieguvis neformāli, bet profesionālu mākslinieku vadībā. Plenēra glezniecību Andris Biezbārdis apguva pie Žaņa Sūniņa (1904–1993), Jēkaba Spriņģa (1907–2004), kurš arī izglītoja mākslas vēstures jomā, bet akvareļglezniecību – pie Roma Bēma (1927–1993). Šie fakti norāda, ka mākslinieks ir mācījies pie profesionāliem māksliniekiem, kuri savu izglītību ir ieguvuši Latvijas Mākslas akadēmijā. Sākotnēji, Roma Bēma ietekmē, Andris Biezbārdis gleznoja akvareļa tehnikā, kurā atspoguļojās industriālās vides tematika – caurules, kūpoši dūmeņi. Ar laiku akvarelis tika papildināts ar kolāžas elementiem – avīžu izgriezumiem un digitālām izdrukām. Pirmie akvareļa un kolāžas elementu apvienojumi tika eksponēti „Krūmu grupas” konceptuālajā izstādē „Plūdi Talsos” 1987. gadā. Tikai ar 90. gadiem mākslinieks pievērsās eļļas glezniecībai, kurā aizvien vairāk pieauga urbānās telpas attēlojumi, neizslēdzot dabas motīvus, kā arī savus gleznojumus papildinot ar pielīmētiem atšķirīgu materiālu elementiem, tādā veidā norādot interesi par divdimensijas plaknes pārvarēšanu. Bieži vien viņš strādā jauktā tehnikā, apvieno eļļas krāsu ar akvareli un papildina ar kolāžas elementiem. Izstāde „Ceļinieka piezīmes” nav raksturīga tipiskajām jubilejas izstādēm, kas, galvenokārt, ir tendētas uz mākslinieka daiļrades retrospekciju. Šī izstāde nav veltīta pagātnes atmiņu uzkrātajai bagāžai kā sērīgs kauciens aizgājušajam un nesasmeļamajam. Tajā eksponēti tikai glezniecības darbi, sniedzot izstādes apmeklētājam iespēju piedalīties aizritējušo piecu gadu ceļojumos pa Eiropu, kurā pabijis mākslinieks – Berlīne, Londona, Brisele, Parīze, Zagreba u.c. Trīs izstāžu zālēs eksponētas ap trīsdesmit eļļas gleznu. Tās katra ir kā ekspresīvs vides tēlojuma kliedziens, kas izpaužas gan lauzto līniju, gan brīvi, blīvi klāto – ar otu vai špakteļlāpstiņu – krāsu laukumu attiecībās. „Iela pie metro stacijas” (2008) attēloti pilsētas ēku masīvi, bet cilvēku silueti līdzinās gaistošiem dūmiem, uzsverot to maznozīmību attiecībā pret krāšņo pilsētapbūvi. „Uz laukuma” (2009) kreisajā pusē attēlots pelēks cilvēku pāra siluets, kas it kā norobežots no pārējās pilsētvides ar sarkanu kontūru. Tas nav vienīgais traktētais tēls gleznā; tas papildināts ar citiem priekšmetu tēlojumiem, kurus ir iespējams sastapt uz laukuma. Mākslinieks radījis sukcesīvu* ainu, kas manāma vairākās eksponētajās gleznās. Tēli klājas viens otram pāri un kā pilntiesīgi individuālās kultūras pārstāvji veido gluži vai atsevišķu stāstu – vēstījumu, bet, tanī pašā brīdī, tie viens otram klātesoši, tādēļ skatītājs var justies kā arheologs, kurš ar savu vērīgo skatienu atklāj jaunu kultūrslāni. Daļa no eksponētajām gleznām papildinātas ar fotogrāfijām, kas kalpojušas māksliniekam nevis kā iedvesmas avots, bet gan kā vizuāls atgādinājums par pieredzēto. Nevar teikt, ka mākslinieks ir centies panākt tiešu mimēzes attēlojumu – atdarināt fotogrāfiju gleznā, izspiežot no glezniecības sulu un padarot to par skaisti žāvētu augli mirdzošā iepakojumā. Brīva interpretācija par piedzīvoto, savā ziņā, ir mākslinieka darbu noslēpums. Gleznā „Ieliņa Mikulovā” (2006) kompozīcijas centrā iegleznots ceļš, ap kuru kārtojas mazpilsētas divstāvu un trīsstāvu ēku apbūve; debess dramatizētas it kā tās būtu vairākas un gāztos pāri viena otrai. Kalns, kas blakus gleznai eksponētajā fotogrāfijā nedominē pār pilsētu, gleznā šķiet, ka tas tūliņ uzgāzīsies virsū pilsētai un parādīs sava smagā spēka varenību. Gleznai „Ceļš klintīs” (2006) blakus novietotā fotogrāfija ir kā atšķirīga telpa, par kuru runā mākslinieks. Fotogrāfijā, kas uzņemta caur garām klintīm triecoša spēkrata logu, pilnībā nesasaucas ar gleznu – tā formālajā, ekspresīvajā izpildījumā ir trauksmaina un krāsās komplicēta, kurai ar fotogrāfiju ir kopīgs tikai ceļš priekšplānā. Izstādē apskatāmas arī gleznas, kas ieturētas ainavas žanrā, kā, piemēram, „Mežmalā” (2008), „Māja dzeltenā pļavā” (2008), „Aleja” (2008), kas risināta piezeminātā, zaļganzilā koptonī, kārtojot brīvi līnijas tā it kā alejā viesotos viesulis. Vienīgā glezna, kurā var sajust mākslinieka saiti ar „Krūmu grupu”, ir „Ugunskurs sniegā” (2006), kurā kāpināta abstrakcijas pakāpe. Nekas tajā neliecina par sniega klātbūtni. Nosaukums neatklāj vēstījumu. Centrā nosacīti traktēts ugunskurs, no kura, caur ziliem un zaļiem krāsu laukumiem, uz katru pusi šaujas liesmas. Eksponētajos darbos ir tverams mākslinieka briedums un rokraksta stabilitāte. Katra glezna ir kā atsevišķs stāsts, bet risināts ar vieniem un tiem pašiem formālajiem izteiksmes līdzekļiem – ekspresīvām līnijām un brīvi klātiem, košiem krāsu laukumiem. Līniju ekspresivitāte gleznās atstāj iespaidu, ka tā kā mozaīka salikta no vairākām daļām, tā it kā pret neskartu, plīstošu virsmu būtu triekts cietāks priekšmets, kas to sadalījis vairākās lauztās līnijās, bet aktīvais krāsu risinājums skatītājam sākotnēji var šķist nepieradināms un „netaktisks”, bet tur ir viss, lai būt vērts runāt par gleznām kā glezniecības pārstāvēm. Atzinīgi vērtējams ir kuratores Gunas Millersones iekārtotā ekspozīcija, kura kolorītā aktīvos darbus ir spējusi veiksmīgi organizēt izstāžu zālēs. * sukcesīvs - mainīgs, pēctecīgs | |
| Atgriezties | |
