VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
 No LNB Mākslas lasītavas | |
| Renaissance & Reformation: German art in the age of Dürer and Cranach New York: Prestel Publishing, 2016. 239 p. ISBN 9783791355399 Reformācijas 500. gadadienā trīs izcili Vācijas muzeji – Berlīnes Valsts muzejs, Drēzdenes Valsts mākslas kolekcijas un Bavārijas Valsts gleznu kolekcijas – apvienojuši spēkus, izveidojot vērienīgu Vācijas Reformācijas laikmeta mākslai veltītu izstādi Losandželosas apgabala mākslas muzejā. Pastāv uzskats, ka Lutera doktrīnas orientācija uz pieticību un elkdievības kritika, kurai sekojot, no protestantu baznīcām tika izskausti greznie mākslas darbi, izraisīja zināmu lejupslīdi vizuālajās mākslās. Tomēr, meklējot jaunus pasūtītājus, mākslinieki vairāk sāka pievērsties citiem tematiem, piemēram, ievērojamu cilvēku (ne vien valdnieku, bet arī filozofu rakstnieku un zinātnieku) portretiem. Tieši protestantisma aizstāvji jau tolaik apjauta milzīgo iespiedgrafikas potenciālu – satīriski darbi, kas bija vērsti pret pāvestu un tumsonīgiem mācītājiem, sasniedza plašas auditorijas un kļuva par jaudīgu, pret katolicismu vērstu ieroci. Izstādes katalogs rāda vairāk nekā 100 grafikas, glezniecības, tēlniecības un lietišķās mākslas darbu, kas papildināti ar izvērstām anotācijām un izcilām pavadesejām, kas sniedz ieskatu Dīrera un Kranaha laikmeta mākslas procesā. Green, Charles; Gardner, Anthony. Biennials, Triennials, and Documenta: The Exhibitions That Created Contemporary Art Chichester: Wiley-Blackwell, 2016. 296 p. ISBN 9781444336658 Pasauli ir pārņēmusi „biennalizācija”. Šo kultūras fenomenu apzināmies un aktīvi līdzdarbojamies, apmeklēdami tās klātienē vai lasot to recenzijas un aprakstus mākslas periodikā. Divi laikmetīgas mākslas profesori – Čārlzs Grīns (Melburnas Universitāte) un Entonijs Gārdners (Oksfordas Universitāte) – veikuši padziļinātu pētījumu par „biennāļu” globālo vēsturi kopš 20. gs. 50. gadiem. Autori kritiski aplūko, kā pēc Otrā pasaules kara liela mēroga starptautiskās izstādes sāk funkcionēt plašākā sociāli politiskā kontekstā, veicinot starpkultūru sadarbību, transformējot perifērijas reģionus un pievienojot tos mākslas globālajam tīklam, kas lielā mērā atbilst neoliberālisma agresīvajai stratēģijai. Autori atzīst, ka „biennāļu bums” kopš 20. gs. 90. gadiem īpaši skāris postkomunisma valstis. Arī Rīga ir sagaidījusi savu kārtu un jau 2018. gada vasarā tiks rotāta ar Rīgas starptautisko laikmetīgās mākslas biennāli (RIBOCA – Riga International Biennial of Contemporary Art). Kā šāda mēroga starptautiska izstāde ietekmēs Latvijas laikmetīgo mākslas virzību? Grāmatas autori, sekojot vairākiem uzskatāmiem starptautiskiem piemēriem, uzsver biennāļu aktīvo un agresīvo līdzdalību laikmetīgās mākslas manipulācijā un konstruēšanā. Witkovsky, Matthew S.; Fore, Devin, eds. Revoliutsiia! Demonstratsiia!: Soviet Art Put to the Test New Haven: Yale University Press, 2017. 324 p. ISBN 9780300225716 Atzīmējot 1917. gada Lielās Oktobra sociālistiskās revolūcijas simtgadi, Jeila Universitātes izdevniecība ir laidusi klajā aktuālu pētījumu par padomju mākslas agrīno gadu periodu. Pētot padomju konstruktīvismu poligrāfijā, glezniecībā, fotogrāfijā un grafiskajā dizainā, pie rakstu krājuma strādājuši tādi sevi jau apliecinājuši autori kā Īvs Elans Boiss (Yve-Alain Bois), Meraija Gofa (Maria Gough), Kristīna Kjiera (Christina Kiaer) u. c. Vairāk nekā 350 darbi, kas raksturo agrīnās padomju mākslas iezīmes ir sadalīti deviņās grupās: cīņas lauks, skola, prese, teātris, mājas, fasāde, fabrika, festivāls un demonstrācija. Autori uzsver, cik svarīgi ir pievērsties mijiedarbībai starp sabiedrību un vidi, kurā jaunradītie mākslas darbi tika izstādīti. Jaunā valsts kļuva par paraugmodeļu parādi – katrai no deviņām sfērām bija jādemonstrē, kā revolūcijas principi var izmainīt sabiedrību. Piemēram, esejā „Cīņas lauks” Ketlīna Tāka (Katheleen Tahk) parāda, kā latviešu strēlnieki Gustavs Klucis un Kārlis Johansons tika atzīti un slavināti kā divu funkciju veicēji – 1918. gadā viņi sargāja Kremli un izstādīja savus darbus tā telpās. Foster, Hal. Bad New Days: Art, Criticism, Emergency London: Verso, 2017. 196 p. ISBN 9781784781484 Mākslas un arhitektūras profesora un žurnāla October autora Hala Fostera grāmata ieskicē dažas būtiskas pēdējo 25 gadu mākslas un mākslas kritikas attīstības tendences. Analīzes fokusā ir pieci jēdzieni, kas traktējami arī kā mākslinieciskas stratēģijas – „abjekts”, „arhīviskais”, „mimētiskais”, „nedrošais” un „postkritiskais”. Autors argumentē, ka kopš 90. gadu sākuma vērojamas pārmaiņas attieksmē pret reālo – attālinoties no postmodernisma mākslas paradigmas, reālais vairs netiek skatīts kā reprezentācijas rezultāts – tas ir atguvis piesaisti pasaulei notikuma vai traumas kontekstā. 21. gs. pirmajā desmitgadē nozīmīgs kļūst arhīva motīvs – plaši izmantojot atrastus attēlus, objektus un tekstus un dodot priekšroku instalācijai un nehierarhiski strukturētam telpiskumam, mākslinieki atsedz vēsturisku informāciju, kas zaudēta vai tikusi apspiesta. Tāpat joprojām aktuāls ir arī darbs ar „kapitālisma atkritumiem” un dažādiem patēriņa priekšmetiem – taču redīmeidi šajā kontekstā skaitās vecmodīgi, tie tiek dekonstruēti, hipertrofēti, deformēti un viltoti. Blakus daudziem citiem mūsdienu māksliniekiem īpaša uzmanība veltīta Sindijai Šērmenai (Cindy Sherman), Tomasam Hiršhornam (Thomas Hirshhorn), Izai Grenckenai (Isa Grenzken) un Tasitai Dīnai (Tacita Dean). | |
| Atgriezties | |
