VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Nolaupītajai mākslai pa pēdām Baiba Vanaga | |
 Jānis Kalnačs Rīgas dzīvokļu „likumīgā” izlaupīšana. 1944–1949 Rīga: Neputns, 2017 464 lpp., cietais sējums ISBN 978-9934-565-27-4 Mākslinieks: brālis Y | |
| Kad es pirms padsmit gadiem uzsāku darba gaitas Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, man paveicās piedalīties divu kolekciju inventarizācijās, iepazīstot aptuveni 10 tūkstošus vienību plašo 18. gs. – 20. gs. pirmās puses grafikas krājumu un skaitliski mazāko, bet visai daudzveidīgo muzeja palīgkolekciju. Atceros, kā toreizējā krājuma darba vadītāja ienira nelielajā glabātuvē blakus savam kabinetam un iznesa dažādus dārgumus – pabeigtas un nepabeigtas gleznas, zīmējumus, skices, uzmetumus, ikonas, reprodukcijas u. tml. Tie bija palīgkolekcijā iekļautie darbi, kas muzejā ienākuši pa dažādiem ceļiem, tostarp arī iegūti no Otrā pasaules kara laikā atstātajām mākslinieku darbnīcām. Man prātā palikuši Jāņa Tīdemaņa, Jaņa Šternberga un Anša Cīruļa darbi, kuru ceļus uz muzeju savā jaunākajā grāmatā „Rīgas dzīvokļu „likumīgā” izlaupīšana. 1944–1949” cita starpā iezīmējis mākslas vēsturnieks Jānis Kalnačs. Pētījuma autors, balstoties uz to, ko atklāj populārajā starpkaru perioda žurnālā „Atpūta” publicētie turīgo un sabiedrībā pazīstamo personību mājokļu interjeros uzņemtie ģimeņu fotoportreti, emigrējušo latviešu atmiņas un citos avotos uzietā informācija, parāda, kāds ir bijis daudzu rīdzinieku mājokļu iekārtojums, kas, bēgot no kara draudiem vai atkārtotas padomju okupācijas, tika atstāts un vēlāk bieži arī zudis. Jau tūlīt pēc Sarkanās armijas ienākšanas Rīgā, 1944. gada rudenī, padomju varas iestādes uzsāka tukšajos dzīvokļos esošo vērtību uzskaiti un iekļāva to valsts fondā kā „bezsaimnieka mantu”, ko nogādāja uz komisijas veikaliem, pārdeva iebraucējiem, bet priekšmetus ar vēsturisku, zinātnisku vai māksliniecisku vērtību nodeva zinātniskajām iestādēm un muzejiem. Kalnačs savā pētījumā iezīmē tālaika likumisko pamatojumu rīcībai ar „bezsaimnieka mantu” un, balstoties uz Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts arhīvā saglabātajiem dažāda līmeņa padomju varas iestāžu dokumentiem, raksturo tās aprakstīšanas un realizācijas praksi, sniedzot plašu piemēru klāstu ar konkrētu aprakstīto Rīgas centra dzīvokļu iekārtas uzskaitījumiem un mēģinot izsekot to tālākajiem likteņiem, tostarp arī dažiem pilsētā atgriezušos īpašnieku centieniem atgūt savu mantu. Autors mēģinājis noskaidrot vairāku starpkaru perioda mākslas kolekciju (ārsta Osvalda Mača, zvērināta advokāta un politiķa Mārtiņa Antona, Latvijas Universitātes profesora ķīmiķa Aleksandra Janeka u. c.) likteņus, tomēr lielākoties ziņas ir ļoti skopas un zināmi/atrasti vien atsevišķi darbi. Plašāk izklāstīti ārsta Pētera Sniķera un komponista Jāzepa Vītola mākslas kolekciju „ceļojumi”, kuru daļas beigās nonāca toreizējā Valsts latviešu un krievu mākslas muzejā (tagad Latvijas Nacionālais mākslas muzejs; LNMM). Arī emigrējušo mākslinieku (Niklāva Strunkes, Augusta Annusa, Ludolfa Liberta u. c.) darbnīcās atstātie darbi pēc tam, kad telpas pārņēma LPSR Mākslinieku savienība, nereti nonāca mākslas muzeja specfondā. Par „bezsaimnieka mantu” uzskatīto vērtību savākšanā aktīvi piedalījās gan toreizējā Valsts latviešu un krievu mākslas muzeja direktors Arturs Eglītis, gan LPSR Centrālā Valsts Vēsturiskā muzeja (tagad Latvijas Nacionālais vēstures muzejs; LNVM) direktors Jānis Blaumanis, gan abu muzeju darbinieki, kas, iespējams, „vienkārši izpildīja savus pienākumus vai, izmantojot padomju laika normatīvos aktus, apzinīgi veica mākslas glābšanas misiju”1. Iespējams, bez viņu aktīvās rīcības LNMM pastāvīgajā ekspozīcijā šodien nebūtu skatāmi vairāki darbi – Jaņa Rozentāla „Kristus pie akas” (1900), Aleksandra Romana „Ainava ar jātnieku” (1910), Niklāva Strunkes „Cilvēks, kas ieiet istabā” (1927), Jāņa Tīdemaņa „Tautu meita” (1930) u. c. Regulāri viesojoties Vācijā un tiekoties ar vācu mākslas vēsturniekiem, esmu sapratusi, ka turienes muzejos šie kolekcijas priekšmetu izcelsmes jeb provenanses (piederības vēstures) pētījumi ir ļoti aktuāls jautājums. Daudzos muzejos strādā speciāli pētnieki, kas atbilstoši Amerikas Muzeju asociācijas 1999. gadā izveidotā ceļveža rekomendācijām nacisma laikā nelikumīgi iegūto priekšmetu identificēšanai un vēstures pētniecībai pārbauda pilnīgi visu to priekšmetu izcelsmi, kas muzejos nonākuši laikposmā no 1933. gada līdz pirmajiem pēckara gadiem, un gadījumos, kad tiek pierādīts to nelikumīgas iegūšanas fakts, meklē bijušo īpašnieku pēctečus, lai atdotu tos ģimenei un pēc tam deponētu muzejā vai iegādātos šos priekšmetus. Plašāku rezonansi šie jautājumi guva 2013. gadā – pēc tam, kad vācu pensionāra Kornēliusa Gurlita Minhenes dzīvoklī un vēlāk arī nelielajā Zalcburgas namiņā tika atrasti vairāk nekā 1500 mākslas darbi, to skaitā arī tādu pazīstamu autoru kā Matisa, Šagāla, Lībermana, Kanaleto u. c. veikums, ko nacisma gados bija savācis viņa tēvs, mākslas tirgotājs un kolekcionārs Hildebrands Gurlits. Pēc vientuļā pensionāra nāves 2014.gadā šie mākslas darbi atbilstoši novēlējumam nonāca Bernes Mākslas muzejā, kur turpinās to provenanses izpēte. Latvijas mākslas pētnieku un muzejnieku vidū tas ir līdz šim maz pētīts un šķietami neaktuāls jautājums. Šai sakarā prātā nāk vienīgi Kalnača pētījumi par atsevišķu starpkara perioda Latvijas reģionālo mākslas muzeju kolekciju likteņiem un publikācijas par toreizējā Valsts vēsturiskā muzeja darbinieces Mērijas Grīnbergas varonīgo karalaika braucienu Čehijas virzienā un atpakaļ līdz ar priekšmetiem un dokumentiem no vairāku Latvijas muzeju un arhīvu krājumiem2. Nu varam lepoties ar Jāņa Kalnača konkrētiem piemēriem bagāto monogrāfiju par pirmajos padomju atkārtotās okupācijas gados veiktajām rīdzinieku dzīvokļu izlaupīšanām, tomēr neskaidro jautājumu par šo laika posmu palicis vēl daudz, tā ka darba pietiek arī citiem mākslas vēsturniekiem un muzeju kolekciju vēstures pētniekiem! 1 Kalnačs, Jānis. Rīgas dzīvokļu „likumīgā” izlaupīšana. 1944–1949. Rīga: Neputns, 2017, 385. lpp. 2 Kalnačs, Jānis. „Tā kā neesmu bibliotekāre”: Latvijas kultūras nosargātās vērtības un Mērijas Grīnbergas, jaunākās, mūžs. Mākslas Vēsture un Teorija. 2006, Nr. 6/7, 77.–89. lpp.; Kalnačs, Jānis. „Latvijas izņēmums”: Nacistiskās Vācijas Otrajā pasaules karā evakuētās un ASV karaspēka 1945. gadā atdotās Latvijas arhīvu un muzeju vērtības. Mākslas Vēsture un Teorija. 2009, Nr. 12, 71.–85. lpp. | |
| Atgriezties | |
