VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Realitāte ar fantāzijas un ironijas notīm Jana Jākobsone Andrejs Prigičevs. „Dzeltenais sniegs prezidenta dārzā” Galerija „Istaba” 23.10.–02.12.2017. | |
 Skats no izstādes „Dzeltenais sniegs prezidenta dārzā” Foto: Jana Jākobsone | |
| Domājams, ne katrs var droši apgalvot, ka viņam piemīt īpaši spilgta un pārbagāta iztēle, kurai nepieciešams pavisam neliels grūdiens, lai iegrimtu nebeidzamā fantāziju pasaulē. Taču, jau tikai izdzirdot Andreja Prigičeva darbu nosaukumus – „Sniega cilvēks – orgānu donors”, „Cīņa par pirmo seksa lelli 1872. gadā” vai „Kristiešu harakiri” –, pat vistiešāk domājošajam galvā uzausīs kāda neparasta mizanscēna. Un autors nepieviļ – nelielās scenogrāfiskās ainas savā ironiski humoristiskajā izteiksmē un groteskajā formā neatpaliek no to amizantajiem nosaukumiem. Galerijā „Istaba” apskatāmā Prigičeva jaunākā personālizstāde māksliniekam raksturīgajā izteiksmes valodā reflektēja par sabiedrībā aktuālām tēmām – no sociālpolitikas līdz pat ētiskām un tikumiskām normām. Spektrs bija visnotaļ plašs – cilvēku liekulība un aprobežotība, retu dzīvnieku sugu izmiršana, politika, vardarbība, narkomānija un ticība. Vairāki izstādes darbi pieskārās kristietības tēmai, pieminot arī pseidoticības īpatnības. Lai gan bieži vien šie jautājumi paliek ēnā kā nepopulāri vai sabiedrībai nepieņemami, tie atspoguļo indivīda un laikmeta savstarpējās attiecības. Galvenais izstādes kontroversijas iegansts slēpās mākslinieka spējā uzdrošināties vienā izstādes konceptā runāt par virkni netīkamu tēmu, kuras daudz vieglāk ir ignorēt vai vienkārši nav pieņemts pārrunāt publiski. Kā bija minēts preses relīzē, izstādes maketi, divpadsmit gaismas kastes, stāstīja par to, „kas būtu, ja būtu”. No rotaļlietām izveidoto ainu sižetus Andrejs Prigičevs smēlies mediju telpā, līdzcilvēku stāstos un pārdzīvojumos. Aplūkojot šos darbus, sejā neapzināti parādījās smaids, jo mākslinieka asprātība ir spēcīgi sajūtama katrā no tiem. Jāatzīst, ka uzburtās ainiņas bija patiesi humoristiskas un reizē pamācošas, taču skaidrs, ka kādam tās arī varētu nepatikt... Manu uzmanību īpaši piesaistīja mizanscēna ar nosaukumu „Bebrs Jurčiks izjauc pasaules kārtību”: bebri iezagušies paradīzes dārzā un sākuši asināt zobus, iekožoties ābeles stumbrā un pie viena nogaršojot arī ap to apvijušos čūsku. Ābols jau noripojis no kalna. Un galvā neapzināti sāk raisīties notikumu virkne – patiesi, kas gan būtu, ja būtu... Taču izstādē bija aplūkoti arī ne tik kontroversāli sižeti – kā, piemēram, darbā „Citplanētieši apzog zemnieku saimniecību”, kuram mākslinieks iedvesmu radis kādas paziņas stāstā par to, kā citplanētieši apciemojuši kādu kundzi laukos, sakrāvuši tai malku, bet tad neļāvuši gulēt, skaļi ballējoties. Par katru no šīm scenogrāfiskajām ainām varētu uzrakstīt veselu aprakstu ar asociācijām un pārdomām, ko tās raisa. Bet izstādes kopējā vadlīnija demonstrēja asu un didaktisku skatu uz aktuālajiem notikumiem, kas mākslas darbos bija pasniegti kā ikvienam uztverama realitāte ar fantāzijas un ironijas notīm. Ar izstādi saistāms vēl kāds interesants fakts, kas izsauc pārdomas ne vien par pašreizējo situāciju mākslas jomā, bet arī par plašāku kontekstu, jo sākotnēji izstādi „Dzeltenais sniegs prezidenta dārzā” atteicās uzņemt Liepājas muzejs un atteikums sekoja arī no Dailes teātra Mākslas telpas. Rodas jautājums – kāpēc šie darbi šķituši nepieņemami? Vai arī tagad, 21. gadsimta otrajā desmitgadē, kad nepārtraukti tiek uzsvērta izteiksmes un vārda brīvības nozīme un neierobežotība, var pastāvēt cenzūra? Atteikuma iespējamais iegansts ir mākslinieka uzdrīkstēšanās atklāti attēlot vardarbību un „asiņainas ainiņas” – lūk, uzšķērsts sniega cilvēks vai lācis, kuram pīpējot tūlīt pat miljons daļiņās eksplodēs kakls. Vai varbūt vainojama brīvā kristietības tēmu interpretācija, kas liek citādāk paskatīties uz sevi – piemēram, kristiešu mielasta un harakiri savienojumā. Andreja Prigičeva darbi ir unikāla parādība Latvijas mūsdienu mākslas ainā. Tas pamatojams ar mākslinieka izvēlēto izteiksmes veidu – pārveidotās rotaļlietas sākotnēji gan var šķist bērnišķīgas un nenopietnas, taču rezultātā iegūts svaigs un netipisks skats uz apkārt notiekošo. Lai to izbaudītu, tikai jāļaujas vieglajai ironijai, nevis jāuztver vēstījums pārlieku personiski, jo darbi jau savā būtībā iemieso dualitāti: realitāti un fantāziju, humoru un ironiju, bērnišķīgumu un nopietnību, pašatklāsmi un laikmeta problemātiku. Un, iespējams, tieši šī ilūziju sagraušana tik atklātā veidā ir tik satraucoša vai brīžiem pat šokējoša. | |
| Atgriezties | |
