VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Tīdemaņa ikdiena, emigrācija un nepacietība Ansis Vasks „Maestro Grandiozo. Jānim Ferdinandam Tīdemanim 120” Mūkusalas Mākslas salons 02.11.2017.–31.01.2018. | |
 Skats no izstādes „Maestro Grandiozo. Jānim Ferdinandam Tīdemanim 120”. 2017 Foto: Andrejs Strokins | |
| Viņš nebija vispirms jāiepazīst un tad lēni jāiemīl – tas bija kā zibens spēriens, kas man skaidri palicis atmiņā vēl šobrīd. Kā tikko mākslas pasauli apgūt sākušam, no priekšstatiem vēl visai brīvam cilvēces pārstāvim man Jāņa Tīdemaņa gleznas tolaik šķita esam pati glezniecības esence. Jūrnieks ar neveikli milzīgo cimdu gleznas priekšpānā („Ostā. Pirmais cimds”, 20. gs. 30. gadi) un ikoniskais Haneles portrets ar trim lielajām saktām („Meitene tautastērpā”, 1930) man šķita tik iespaidīgi darbi, ka tobrīd aizēnoja visu pārējo glezniecību. Protams, laika gaitā paplašinot redzesloku, apžilbums mazinājās un sāka atklāties arī citas glezniecības vērtības un tās daudzveidība, tomēr joprojām varu sacīt – ja es tiktu deleģēts kādam zinātkāram viesim no citas planētas izskaidrot, kas ir glezniecība un kā to atšķirt no zīmējuma vai fotogrāfijas, es viņam rādītu Tīdemaņa gleznas. Nedaudz pārsteidz fakts, ka Latvijas kultūras kanonā viņa nav. Varbūt tāpēc, ka Jānis Tīdemanis gleznoja beļģiskāk par pašiem beļģiem? Ja abi minētie šedevri koncentrētā veidā raksturo Jāņa Tīdemaņa glezniecības augstākos sasniegumus, tad šajā izstādē skatāmie darbi atklāj viņa glezniecības ikdienu, rādot visu gleznoto žanru spektru – puķu, ainavu, portretu, aktu un, protams, arī ostu un lielpilsētu bulvāru skatus. Pastāv vispārzināms uzskats, ka latviešu glezniecības spīdekļi pēc došanās emigrācijā nav pārspējuši savus Latvijas pirmās brīvvalsts laika radošos sasniegumus vai pat pietuvojušies tiem. Tas tiek skaidrots ar depresīvajām noskaņām, ko radīja dzimtenes zaudējums, kā arī nespēju atrast vietu jaunajā mītnes zemē, rezultātā pārtraucot uzņemt jaunus impulsus no ārpuses. Ņemot vērā to, ka Tīdemani varētu saukt par sava laika kosmopolītiskāko latviešu gleznotāju, kurš Latvijā ir pavadījis salīdzinoši īsu savas dzīves laiku, turklāt runājis ar akcentu, nav drošas pārliecības, ka tieši minētie faktori ir tie, kas būtu veidojuši viņa pēckara perioda daiļrades raksturu. Tomēr, lai kā gribētos izvairīties no vispārinājumiem, jāatzīst, ka arī pašam Jānim Tīdemanim savā emigrācijas perioda glezniecībā „Meiteni tautas tērpā” pārspēt nav izdevies. Taču nevar arī apgalvot, ka viņa tālaika darbos būtu vērojams radošs pagrimums. Šī izstāde ir interesanta tieši tādēļ, ka dod iespēju klātienē ielūkoties viņa trimdas gadu veikumā, kas visai plaši pārstāvēts Zuzānu apjomīgajā Tīdemaņa darbu kolekcijā. Un tāpēc ir grūti izbēgt no mēģinājumiem gūt apstiprinājumu viņa glezniecības līmeņa kritumam, kā arī rokraksta izmaiņām un salīdzināt 20. gs. 30. gadu veikumu ar trimdas perioda darbiem. Lai spētu veikt pilnībā objektīvu Tīdemaņa glezniecisko metamorfožu analīzi, šī izstāde joprojām ir par fragmentāru, taču jāatzīst, ka pēckara gadu darbi tomēr ir viegli identificējami izstādīto darbu klāstā un, balstoties uz tajos redzamo, var izdarīt vairākus secinājumus. Ja mēģinātu koncentrēti raksturot Jāņa Tīdemaņa glezniecības unikālās pazīmes, kas ir neiztrūkstošas viņa darbos laikposmā līdz 20. gs. 40. gadu beigām, tad būtu jāpiemin virtuozi un plaši lietotā lazēšanas tehnika, ar kuras palīdzību viņš modelē formu un rada dziļo kolorīta mirdzumu akcentu vietās. Tāpat arī spēcīgie zaļo un sarkano toņu kontrasti uz tumšiem foniem un platie, ekspresīvi pastozie triepieni. Lai gan nereti zīmējumam vai pareizas formas izveidei nav pievērsta liela uzmanība – kā tas redzams, piemēram, nedaudz komiskajā gleznojumā „Zirgs ostā” (ap 1930), kurā atveidotais zirgs savu īso kāju dēļ vairāk līdzinās ponijam vai kādai citai mazo, īskājaino zirdziņu šķirnei, – aktu un portretu gleznojumos formas un silueti bieži ir izteikti precīzi veidoti. Kaut ir skaidrs, ka zīmējums nav tā glezniecības dimensija, ko Tīdemanis būtu uzskatījis par dziļākas uzmanības vērtu, nevar arī apgalvot, ka tas viņam būtu radījis grūtības gadījumos, kad zīmējuma pareizība ir bijusi svarīga iecerētā rezultāta sasniegšanai. Gleznas, kurās zīmējums ir izteikti neveikls – ja vien nav apzināti veidots grotesks – vairāk liek domāt par mākslinieka nepacietību, mazāk – par nespēju. Pēckara periodā tapušajos izstādes darbos minētās kvalitātes nav lietotas tādā intensitātē kā, piemēram, izcilajos 30. gadu Haneles portretos („Hanele ar cigareti”, 20. gs. 30. gadu pirmā puse; „Pašportrets ar Haneli”, 20. gs. 30. gadi; u. c.). Gleznojums ir plānāks, caurspīdīgāks un gaišāks un bieži atstāj neapslēptu kartona pamatni, uz kādas gleznota liela daļa izstādes pēckara perioda darbu. Kontrasti nav tik dramatiski, un triepiens vietām ir teju impresionistisks. Šajās gleznās nav tāda pamatīguma vai ieceres nopietnības, kāda vērojama minētajos pirmskara perioda darbos. Te, šķiet, svarīgāka ir bijusi mirkļa iespaida viegluma saglabāšana, kāds sajūtams gleznojumā uz kartona „Pilsēta” (20. gs. 50. gadi) ar tajā ņirbošo pūļa krāsainību, ātri ievilktajām laternu stabu aprisēm un laukumu ietverošo gaišo ēku siluetiem. Šis un vairāki citi līdzīgā manierē gleznotie darbi varbūt joprojām nesasniedz pirmskara posma darbu intensīvo viengabalainību, tomēr ir ierindojami Tīdemaņa trimdas gadu veiksmīgāko gleznojumu skaitā. Sarkanzili dzidrais „Cirka klauns” (20. gs. 50. gadi) vai naksnīgi pulsējošā lielpilsētas iela, kuras slapjajā asfaltā spoguļojas krāsainas ugunis („Iela”, 20. gs. 40. gadu beigas – 50. gadu sākums). Arī tumšādainās džeza dziedātājas portrets („Džeza dziedātāja”, 1948–1953) ar it kā pavirši atraisīto un caurspīdīgo, bet formveidei pietiekamo plecu daļas gleznojumu un pastozi raibināto fonu. Tajos, kaut pavisam nelielas, tomēr ir saskatāmas rokraksta izmaiņas, ko, iespējams, diktējusi vēlme mazināt iepriekšējās desmitgadēs plaši lietoto pastozo smagnējību. Kā jau tāda mēroga personībām ierasts, arī Tīdemanis ticis uztverts skalā no nekritiskas jūsmas līdz sīkumainai utu meklēšanai viņa kažokā. Viena no lielākajām „utīm”, kas tikusi identificēta viņa glezniecībā, ir tās nevienmērīgā un pat krasi svārstīgā kvalitāte. Patiesi, ar pārlieku lielu paškritku Jānis Ferdinads Tīdemanis nav sirdzis, taču šis fakts ir viņa personības būtisks elements. Ja būtu citādi, iespējams, viņš nebūtu tas, kas viņš ir – Maestro Grandiozo. | |
| Atgriezties | |
