VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Varoņu (sa)spēlītes Edīte Tišheizere Sandra Krastiņa, Vilis Daudziņš. „#dienasvaronis” LKA Eduarda Smiļģa Teātra muzejs 13.10.–22.12.2017. | |
 Sandra Krastiņa, Vilis Daudziņš. „#dienasvaronis” Publicitātes foto Foto: Jānis Deinats | |
| Ienākot nelielajā izstādes „#dienasvaronis” ekspozīcijas laukumiņā, pirmā rodas ģeķīga doma – ja nu...?! Ņemt un nodzēst mazu stūrīti no kādas bildes, kas tāpat vien uzšņāpāta uz tāfeles? Ne tāpēc, ka nepatiktu, bet tāpēc, ka – nu, ir tāda iespēja. Es taču vēl atceros krītainās tāfeles lupatas sajūtu rokā. Gleznotāja Sandra Krastiņa uzreiz ievelk skatītāju spēlītē, piesolīdama to, ko nemaz negrasās pildīt, proti, ļaut publikai lemt, cik garš un sekmīgs būs izstādīto darbu mūžs. Protams, ka tā ir tikai ķircināšanās, nekas nav ne mēģināms, ne dzēšams šajā kompozīcijā. Taču esmu ar šo absurdo piedāvājumu paķerta pie rokas un apturēta, pirms pagūstu izdarīt automātisko informācijas aprīšanas darbību: ieraudzīt ar rūtiņu apzīmēto tēmu, mirklī fiksēt, ko kāds uzskatījis pat vajadzīgu ievilkt pasaules saziņas tīklā, lai tūlīt pat to aizmirstu un rullētu informācijas laukā tālāk. Te nu es stāvu ar krīta putekļu sajūtu rokās, jo mirkļbirka ar tikpat mirklīgu tēmu “dienas varonis” ir iemetusi mani pavisam citā laikā – un tas ir garš un lēns laiks. No svara, zināms, ir arī tas, ka šo apturēto un tagad lēni plūstošo laiku piepilda aktieris Vilis Daudziņš. Viņš jau arī pats ir tāds apturētājs: sāc uz viņu skatīties un iegrimsti vēl kādā citā bezgalībā. Daudziņš aizvien no jauna liek man brīnīties, cik dziļi ir iespējams ieslīgt varonī, nepazaudējoties pašam. Vai – cik dziļi ir iespējams iet paša apziņas un zemapziņas izpētē, lai nenobītos un necirstu tās durvis ciet. Vai – cik dziļi drīkst nobīties no sevis, lai no šīm bailēm nesajuktu prātā, bet iznāktu laukā citāds un drosmīgs. Vilis Daudziņš man liekas ārkārtīgi drosmīgs cilvēks un aktieris. Kā citādi viņš varētu kā nelaimīgais intelektuālis Fransuā izrādē “Pakļaušanās” nokasīties līdz asinīm un baltam kaulam, meklējot pazaudēto iekšējo satvaru. Kā vispār ir iespējams, ka “Vectēvā”, tikai ar acu skatienu sekodams viņam vien redzamai matu pīnei, kas nav līdz galam aprakta, Daudziņš spēj sajust pats un liek sajust tiem, kuri sastinguši zāles klusumā, holokausta šausmas un abpusgriezīgo neģēlību. Kā viņš zina mēru, gradējot bērna un monstra proporcijas, lai atklātu pusparalizētā Ļeņina pāreju no vienas eksistences formas citā? Kur viņš ņem tās krāsas, “Melnajā pienā” pārtopot no Latgales zemnieka par bullīti un nenieka nevienkāršojot ne vienu, ne otru? Turklāt visu, ko viņš dara, viņš dara tajā no malas redzamajā vieglumā, ko piešķir talants. Viņa spēle ir viegla un skaidra kā Sandras Krastiņas zīmējums. Ir tur arī trešais – fotogrāfs Jānis Deinats, izcils teātra fiksētājs, jo pats uz savas ādas zina, kā aktierim rodas tēls un kurā brīdī tas apturams fotokadrā. Pēdējā laikā viņa darbos bieži vien ir spēlēšanās ar dažādu laiku un atspulgu savietojamību vienā bildē. Gluži iespējams, ka tā daudzkārtu pieredze izmantota arī medījot īstos kadrus Sandras Krastiņas gleznām. Izstāde nav liela. Man no tās palika divi stāsti. Pirmais – par aktieri. Par bezbēdīgo lēcienu bezdibenī, zinot, ka drosme, sāpes un cīniņš ar sevi ir tikai šimbrīžam, ka jau lēciena brīdī radītais tēls izdziest, lai paliku tikai īsā – vienas, nu labi, divu paaudžu atmiņā. Par atļaušanos būt vājam un vārīgam. Par detaļas nozīmību – tās kurpei pāri pārkritušās brillītes! Par to, cik izteiksmīgs nekustībā ir gudrs un trenēts ķermenis. Otrs – par daudzajiem nenotikušajiem varoņiem, kuri sāka ar pārdrošu lēcienu, ne manīdami, ne zināt gribēdami, ka ir kāda roka, kas jau dzēš viņu lidojumu; kuri sasniedza neiedomājamu un līksmu augstumu, lai tad tiktu norauti pie zemes kaut kur globālās birokrātijas gaiteņos, līdz bezspēkā iemigtu kādā starpstacijā un, iespējams, nokavētu pēdējo vilcienu uz viņiem vien zināmu mērķi. Tur nu viņš dus, mūsu varonis, noguris no savas mission impossible, ieslodzīts rīkojumu, notu, lēmumu un citu sīko, bet nepārkāpjamo robežu koordinātās. | |
| Atgriezties | |
