VIZUĀLO MĀKSLU ŽURNĀLS
|
|
|
| Vēstule draugam Imants Tilbergs | |
| No 2. līdz 17. septembrim Karla fon Stricka villā bija skatāma Ilmāra Blumberga darbu izstāde „Paliks tikai lidojuma sajūta”. Dzejnieks Imants Tilbergs, atsaucoties uz grāmatas „Es nemiršu. Ilmārs Blumbergs” (2013) 189. lappusi, kur bija paredzēta vieta viņa neuzrakstītajai vēstulei draugam, izstādes atklāšanas dienā 1. septembrī, Ilmāros, šo vēstuli atnesa. Publicējam to. | |
 Ilmārs Blumbergs. No cikla „Venēcijas Otrā grāmata”. Papīrs, zīmulis, tuša, ogle. 41 × 30 cm. 2004 Foto: Gvido Kajons | |
| kad daba netur daba natura Redzi, Žana Kokto „Orfejā” ir vieta, kur tiesneši ir neizpratnē, kas tas par dzejnieku, tiem vienkāršāk pateikt „rakstnieks”. Bet dzejnieks taču raksta, nebūdams rakstnieks. Vai cita brīvības izpratne? Var būt, bet var arī nebūt. Te dzejniekam var uznākt eksistenciālas bailes pāršķirt lappusi. Kas paliks no viņa? Krustceles JĀ, krustotas dzīves NE. Jo māksla ir sava laika produkts. Es ietekmējos no ceļa un ietekmēju ar sevi to aparātu, kas man no sabiedrības dots. Vērtības, jā, vērtības, kamēr vien ir cilvēki, kas spēlē šo vērtību spēli. Bet ir vēl kosmoss, kas izgājis caur vērša nāsīm. Un tie tipi, kas pagadās ceļā, ejot no forštates kājām uz pilsētu. Es redzu šo sovjetcilvēku, vienalga – krievu, latvieti, čigānu. Arī Hanekem ir augstas klases zemcilvēks baltos cimdos. Satieku vienu tādu. „Cīnies!” viņš saka. Vai lai ar „domu spēku” atvērtu lielveikalā durvis?... Kur vien skaties – varoņi un personības – nu jā, tā gan: mandragoras zem karātavām un sārtu vietās. „Lai žīdi un zvēri cīnās,” es nodomāju. Kamēr mēs baidīsim bērnus „neiesi skolā – būsi sētnieks”, tikmēr nedabūsim tīras ielas, nepiesārņotu dabu. Mana attieksme pret cienījamu profesoru (piemēram, Stradiņu) ir tāda pati kā pret cilvēku, kas slauka ielas – viņš dara to, es šito. Bet personība, kādu to saprot šodien, vispirms nozīmē atšķirību, atšķirtību, nevis kopību, valsti, tāpēc tās lietas neiet. Tu saki „nesaprotu”, tātad tev te nav ko saprast. Ej prom, bet es tevi neatraidu. Krūze tik ilgi iet pie avota, kamēr saplīst. Es dzīvoju ar ratiō – emotiō da Vinči izstieptās rokās. Viņš var visu vai neko, tomēr nevar visu, tik atļaut varbūt, lai kas notiekas – tā viegli (pats no sevis), it kā no NEKĀ. Viss ir pakāpenībā. „Ir jāiztēlojas laimīgs Sīzifs,” teic Albērs Kamī. Še mīts par mākslinieku. Jo viss sākas un beidzas ar formu. Piedzimšana un rezultāts. Pelnu izkaisīšana un kosms. Kad Lī dzer vīnu, Čung noreibst. Es vienreiz samirkšķinu acis, tas ir viens mirklis, tikpat, cik mūžība. Upe stāv uz vietas, no upes viedokļa es kustos: pars pro toto – daļa veselā vietā. Iekavu, komatu, izsaukumu un beigās jautājumu burvība. Daba nepārtraukti iet uz to. Indiešiem, nabadziņiem, nepietiek sandalkoka malkas – dārga –, ko sakurt aizgājējam, vai musulmaņiem laika līdz saules rietam apbedīt – izrakt tuksnesī 3 m dziļu bedri tā, lai neviens, arī pats, neatrod, tad nolikt lāpstu un iet gulēt. Pašā dabā nav dvēseles, jo dabā nav prāta. Īstie kultūras nesēji ir zemūdens akmeņi, arī Sīzifs, nejauši skrāpējumi uz vēl nenožuvušas filmiņas gala, plaisas vecās mājas sienās. Daba nedod ilgstoši pastāvēt (formām). Viss sākas no haosa. Latvietis teiktu: viss sākas no gala. Kādu brīdi tas ir tepat līdzās kā ievu ziedēšanas laiks – dažas dienas, un nav vairs. Noķer mani vēl dzīvu, es saku. SNIEGA CILVĒKS aizslīd gar logu prom no intervētāja, kas tam pakaļdzenas. Baidās, kaut pakaļdzenas. Baidās no prāta pārlieku klātesamības, jo, kā sākas bailes, tā tūlīt sevi piesaka prāts, un tad ir prāta visādas pārlikšanas – kas būs, kā būs, kas iznāks no tā. Tas ir kā pazīt pašam sevi vai pārprast (pašam sevi). EKRĀNA IZDEGŠANAS EFEKTS, kā krievu laikos, kad, sēdot kinozālē, pēkšņi pārtrūka filma. Radītājam ar rādīšanu nav jānodarbojas, tāpat kā veselajam ar slimošanu. Viņš vai nu izveseļojas, vai mirst, lai sāktu visu no jauna, kā gadalaiki to dara. Es turos da Vinci izstieptās rokās daudz biežāk, nekā vajadzētu to varēt gadījuma pēc. Re, dzejnieks, viņš priecīgs, ja no viņa paliktu «viens peles pīkstiens, peles astes gals», un labi vēl, ka tā. Saku to cilvēkam, kas vakarā nevar aiziet gulēt. „Vai tad tu negribētu pēc sevis ko atstāt?” viņš man jautā. – Atstāt NE, aizmest gan. Satis! Pietiek lietderības. Es gribu notvert sīciņo 0,9 mm grāmatu utīti – baltdzeltengaišzaļganpelēku zvēriņu, kas mīt starp grāmatu lapām. Man neizdodas, pat nepaliek slapjums pirkstos. Teikt par kādu, teikt par ko – viņā nav nevienas mirušas vietas –, tas no kiča, no kičitsja krieviem. Iznīcināšanās, nodzēšanās, nevis uzkrāšana un galvassāpes ir pasaules pamatā, šis iknakts aiziešanas akts, kad kā astronauti mēs iekrītam miegā un – žvīkt! – aizejam kosmosā, tuvāk bezgalībai, sev tuvāk, lai tie, kas palikuši un vienojušies, ka ir personības, neteiktu, ka spēj mainīties, jo, lai mainītos, ir jānomirst, arī stiprajam, lepnajam, arī drošajam. Es ne ar ko vairs neatšķiros no tā, ko nepasaku. Nav vairs dzejnieka, nav mākslinieka, bet vienmēr ir vēl viens solis, ko spert. Es mēru to ar 1 pigmi, ar elkoni, pieliecoties tuvu zemei, tāds pussolītis vien sanāk. Mieru, vecais, mieru: „Es nezinu neko, kas kaut kad nebūtu bijis es.” Homo sapiens homo sapientior saprātīgāks homo sapientissimus vissaprātīgākais visneprātīgākais homo krītošais Karlheincs Štokhauzens ietriekšanos torņos nosaucis par jaunā laika „dižāko mākslas darbu” Jo uztvert ir tas pats, kas radīt. Te es redzu visu mākslu jēgu. Un jo vairāk varu es pats, un jo vairāk man dabas un mazāk mākslas, – jo vairāk es esmu sabiedrība priekš sevis paša; priekš cita – tik, cik mēs spējam viens otru saprast. Tā ir tā elkoņa patiesība, tā notur – daba natura. Tā es atjaunojos, viens (cilvēks) no visiem cilvēkiem. Debess zilums, spilgtums, ja skatās no apakšas, galvu augšā, pa krasta priežu stumbriem augstu, augstu. Itālijā varētu būt tāds intensīvs zilums, spilgtums bez neviena mākonīša, vai Samarkandas Šahizindas zilais kupols, no ūdens, tas taču ir no ūdens, kāds iesaucas. Priedes iečīkstas, zars pret zaru, krietnu soli viena no otras. Es esmu krietnu soli no tevis, blakus tas nav, blakus – tas izslēdz iespēju redzēt tevi. Zaļš mēness zili pelēkās, duļķainās debesīs aiz tumšām, smagi zaļām priedēm mežā vīd. Naktī ceļoties, tas ir jau virs meža galiem, spilgti dzeltens. Cilvēki sākuši dzīvot mājā, istabā tāpēc, lai būtu kaut mazliet nost no tiešajām dabas norisēm, kas cilvēku ved sev līdzi, dažbrīd prom no viņa ierastās gaitas. Viņš nevar atbildēt visam uzreiz. Vanadziņš vai pūce tepat krasta priedēs man virs galvas saplosa kādu putnu, un viss, ko putns vēl pagūst, vaimanas, vaimanas izrauj mani no miega un norauj uz zemes, it kā es būtu tas putns. Aiz priežu galiem cauri mežam iet zaļš mēness. Pieskāries priežu tumšajam smagumam, zaļumam, tas nokrāsojas meža krāsā. Mežs dod tam krāsu. Izniris brīvā debesjumā, tas atkal ir tāds, kādu to pazīstam. Mēness met saulesgaismu naktī. Ko darītu tad tu? Es sevi projām aizsviežu. Harmonijā un līdzsvarā nav vairs tās radīšanas, kas haosā. Haoss ir dzimšana, šūpulis, ola – no kā viss sākas (un arī beidzas). Līdzsvars ir noturēšanās, viens mirklis, vējš, kas uzliesmo ugunskurā. To sajūt katrs, bet katram tas tā vis neatklājas, neparādās, nepasakās tā, lai saprastu, ka tas ir sākums vai ka tās ir beigas. Pilnība ir beigas. Vilnis nes līdzsvara, harmonijas tiesu uz haosa pusi. | |
| Atgriezties | |
